Pirmais stāsts. "Stārķi vienmēr atgriežas savā zemē"
Sallija Benfelde    02.03.2023

Ukraiņu mūziķe, bandūras virtuoze Darja Leleko, līdzīgi daudziem ukraiņiem, kaŗa dēļ kopā ar bērniem bija spiesta pamest dzimto zemi un tagad dzīvo Siguldā. 

Pēc koncerta Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) Kārlis Kanderovskis piedāvā Darju aizvest uz tagadējām mājām Siguldā, un es piesakos līdzbraucējos, jo vēlos ar mūziķi parunāties. Darja ir atklāta, labestīga, no viņas staro gaiša un silta enerģija, ar viņu ir viegli sarunāties. Siguldā, jau atvadoties, viņa pēkšņi jautā, vai zinu, ko ukraiņu valodā nozīmē vārds „leleko”? Protams, es to nezinu, un viņas atbilde mani pārsteidz – „leleko” ukraiņu valodā nozīmē „stārķis”, un Leleko ir viņas pirmslaulības uzvārds. „Mums Ukrainā ir teiciens, ka stārķi vienmēr atgriežas savā zemē”, saka Darja un piebilst, ka arī viņa atgriezīsies savās mājās. Latvijā esot labi, viņai nācies saskarties tikai ar atsaucīgiem un labiem cilvēkiem, bet viņa ilgojas pēc mājām. 

Darja piedzima Mariuopolē, bet līdz astoņpadsmit gadu vecumam dzīvoja un mācījās Hersonā, bet pēc tam mācības un darbs viņu aizveda uz Mikolajivu, lielu pilsētu Ukrainas dienvidos. Darjai ir gan mūzikas skolas, gan konservatorijas izglītība, viņa ir mūziķe un arī mūzikas pedagoģe. Darja stāsta, ka  mamma viņu sešu gadu vecumā aizvedusi uz brīvā laika nodarbībām, lai meitene laiku pavadītu ar kādu mērķi un viņa izvēlējusies mūzikas pulciņu. Līdz desmit gadu vecumam Darja spēlēja klavieres un, atceroties to laiku, viņa saka, ka varbūt toreiz mūzikas skolotāja bija ne pārāk ieinteresēta, varbūt Darjai pašai klavieres tomēr negāja pie  sirds, bet meiteni šīs nodarbības īpaši neaizrāva. Pēc tam gadījies tā, ka varēja mācīties bandūras spēli un jau no pirmās dienas tā kļuva par viņas mīļāko nodarbību, arī skolotāja bijusi ļoti laba. Tāpēc mūziķe saka, ka bandūra ir daļa no viņas jau kopš desmit gadu vecuma. Pirms gadiem divdesmit viņa vasarā vairākus mēnešus mācījusies pie draudzenes radinieces – privātskolotājas Rīgā, izcilas  pedagoģes  jau cienījamā vecumā. Toreiz viņa bijusi arī Siguldas opermūzikas svētkos, kuŗos redzēto un dzirdēto Darja tā arī nav aizmirsusi. Kad bēgļu gaitās kopā ar bērniem nonākusi Rīgā un varējusi izvēlēties, kur dzīvot – Rīgā vai Siguldā –, viņa nešauboties izvēlējusies Siguldu. Stāstot par savām mūziķes gaitām, Darja smejas un saka, ka jau pēc mūzikas skolas izdomājusi, ka augstskolā mācīsies vokālu, bet nav izturējusi konkursu, toties bandūras programmā iestājusies bez sarežģījumiem valsts apmaksātajā jeb budžeta grupā. „Biju izdomājusi, kāpēc man mūžīgi nēsāt tos bandūras 12 kilogramus, ja varu uz nodarbībām doties viegli, divpadsmitos dienā, nevis posties ceļā jau agri no rīta,” smejas Darja un piebilst, ka tā nav bijusi vienīgā reize, kad domājusi par vokālajām studijām, bet bandūra viņu nav laidusi prom. Augstskolas studiju gadi bijis laimīgs un aizraujošs laiks.  

Līdz lielā kaŗa sākumam Ukrainā pagājušajā gadā Darja Mikolajivas drāmas un mūzikālajā teātrī nostrādāja 16 gadus. Viņas vīrs ir režisors, abi iepazinušies, pateicoties teātrim, un stāsts ir interesants. Teātrī ir bijis uzvedums, kuŗa varoņi bijuši trīs pāri, kuri gatavojas precēties. Viena „līgavas un līgavaiņa” pāŗa aktrise nav varējusi uzvedumā piedalīties, un tā režisors izdomājis, ka līgavu varētu spēlēt Darja. Izrādījās, ka izrādē viņas „līgavainis” bijis viņas tagadējais vīrs, tā abi iepazinušies. „Uzreiz nekas gan nenotika, mēs nesākām satikties, bet ar laiku notika viss, tagad tiešām esam pāris,” smejas Darja un piekrīt, ka šis stāsts ir mazliet pat amizants.  

Vasarā pirms kaŗa vīrs piekritis darba piedāvājumam Odesas teātrī. Darja ar abām meitiņām palikusi Mikolajivā, turpinājusi tur strādāt teātrī. Vīrs Odesā nav nostrādāji pat visu sezonu, sācies kaŗš, un viņš jau nākamajā dienā, 25. februārī, pieteicies armijā. ”Tas bija smags laiks, vīrs kaŗoja Donbasā, pēc tam pie okupētās Limanas Doņeckas apgabalā, kuŗu Ukrainas armijai izdevās atbrīvot pagājušā gada oktobrī. Sazināties nebija iespējams, un pat vēl tagad nezinām par vairāku paziņu un draugu likteni, kuŗi tur karoja – vai viņi ir dzīvi, gūstā vai miruši,” stāsta Darja. Vēlāk vīrs tika ievainots un tagad veseļojas, atrodas Mikolajivā, bet saka, ka atkal dosies uz fronti, ja ārsti atļaus. Pēc koncerta, kamēr gaidām mašīnu, vīrs piezvana Darjai, viņi brītiņu sarunājas whatsapp, PLMC vēl esam daži koncerta klausītāji, lūdzam nodot sveicienus un pat pamājam ar roku, kad Darja pavērš telefonu pret mums. Meitiņas, kuŗām tagad ir četri un desmit gadi, tēti nav satikušas gadu, ilgojas un vaicā, kad viņš atgriezīsies, saka Darja. Vēlāk, kad esam jau ceļā uz Siguldu, piezvana jaunākā meitiņa un raud: „Mamma, es tevi gaidu, kad tu būsi mājās?” Darja mierina, ka brauc uz mājām, nu jau drīz būs, un vaicāju, kurš pieskata meitas, kamēr Darjas nav mājās. Parasti, kamēr viņa ir darbā, jaunākā meitiņa ir bērnudārzā, bet vecākā mājās attālināti mācās ukraiņu skolā. Brīvajā laikā, kad Darja spēlē dažādos labdarības koncertos, nereti mazo meitiņu pieskata vecākā māsa, viņa esot ļoti apzinīga, reizēm to dara kāds no pazīstamajiem ukraiņiem, kas dzīvo Siguldā, jo aukles nav. Darja mūzicē bieži, pagājušajā gadā uzstājās arī Valmiermuižas etnofestivālā, mēdz spēlēt kopā arī ar latviešu mūziķiem, bet visbiežāk spēlē un dzied ukraiņu mūziku. Tomēr naudiņa ir jānopelna, tāpēc Darja dara darbu, kam nav nekādas saistības ar mūziku – strādā auto rezerves daļu noliktavā. Mūziķe nežēlojas, skaidro, ka zina vairākas ukrainietes, kuŗām ir augstākā izglītība, bet viņas strādā visvienkāršākos darbus, jo, piemēram, Ukrainas jurista izglītība Latvijā īsti neder, jo juridiskās sistēmas un prakse ir atšķirīgas. Pavaicāju arī par meitiņu, un Darja pastāsta, ka sākumā vecākā meitiņa mācījusies latviešu skolā, bet attālināti arī skolā Ukrainā, jo pēc atgriešanās būs vajadzīgas zināšanas dzimtajā valodā. Slodze ir bijusi pārāk liela, jo programmas atšķiŗas, jāpilda mājas darbi, skolniecīte bijusi pārgurusi un kļuvusi depresīva. Jaunākā meitiņa ejot latviešu bērnudārzā.  

Uz Latviju Darja ar meitiņām atbrauca martā, jo kaŗa sākumā, tāpat kā daudzi ukraiņi domāja, ka tas taču nevar ilgi vilkties, kaŗš tūlīt beigsies. Ar bērniem no dzīvokļa pārcēlusies pie vecākiem uz privātmāju. Sākoties apšaudēm, bijušas spiestas dzīvot pagrabā.

 

„Meitiņas, it sevišķi mazākā, nesaprata, kāpēc mēs nevaram iet ārā, raudāja, prasīja, kur tētis. Tad kādu reizi, kad pāri mājai pavisam zemu pārlidoja raķete, sapratu, ka tomēr jābrauc prom. Tā skaņa, raķetei tuvojoties... gaidi, kas notiks, saproti, ka slēpties patiesībā vairs nav kur, jo, trāpot mājai, pagrabs vairs nebūs patvērums, viss kļūs par vienu lielu bedri”, stāsta Darja.

 

Visi evakuācijas vilcieni, autobusi bijuši pārpildīti, nav sapratusi, kā lai aizbrauc ar abiem bērniem. Laimīgā kārtā paziņas nolēmuši braukt prom ar savu mašīnu, Darja pieteikusies, ka ar abām meitām brauks līdzi. Aši sasaiņojusi vienu čemodāniņu un mugursomu, tad devušies ceļā. Pazīstami cilvēki Latvijā jau bija piedāvājuši braukt uz Latviju, solīja sagaidīt Varšavā. Sācies gaŗais ceļš uz Latviju, jo paziņas braukuši uz Rumāniju, tur sarunāti jau citi braucēji, tad tālāk Ungārija, Polija, kur no Krakovas vēl bijis jānokļūst Varšavā. Tur sagaidījuši paziņas. Bēgļu no Ukrainas visur bijis daudz, uz robežām nācies gaidīt stundām, līdz beidzot nokļuvušas Rīgā, tad Siguldā. 

Vaicāta, vai pieradusi pie dzīves Latvijā, Darja atbild, ka viss ir labi, viņām pat ļoti palaimējies ar dzīvesvietu. „Par dzīvokli nekas nav jāmaksā, un sākumā man bija grūti pierast, ka pat par elektrību, ūdeni un citiem komunālajiem pakalpojumiem maksā īpašnieks Juris. Pirmās nedēļas man bija sajūta, ka tūlīt kāds pieklauvēs pie durvīm un prasīs samaksāt sodu par nesamaksātajiem rēķiniem, jo tā taču nevar būt, ka nav jāmaksā!” atceras Darja. Sarežģītāk gan bijis ar ēdināšanu bērnudārzā. Sākumā tā bijusi bez maksas, bet tad izdots rīkojums, ka ēdināšana bez maksas ir tikai pašvaldībā deklarēto vecāku bērniem. Ukraiņu bēgļus reģistrē, bet viņi nevar pašvaldībā deklarēties. „Pat latvieši man teica, ka tā jocīgi sanāk – turīgo latviešu bērniem tie 80 eiro par ēdināšanu bērnudārzā nav jāmaksā, bet ukraiņu kaŗa bēgļiem, kuŗi nepavisam nav turīgi, tas jādara. Gāju uz pašvaldību, bet darbinieces atbildēja, ka tāds ir rīkojums, lai atnes dokumentu par deklarēto dzīvesvietu Siguldā. Skaidroju, ka ukraiņiem likums neparedz iespēju deklarēties, bet atbilde bija viena – neko nezinām, vajag deklarāciju. Zināju, ka to naudiņu nevaru atļauties maksāt, gāju pie viena no deputātiem. Laimīgā kārtā viņš tiešām saprata, par ko runāju, aizgāja pie pilsētas mēra. Rīkojums tika mainīts, un tagad ukraiņu bēgļiem Siguldā vajag reģistrācijas dokumentu, un par ēdināšanu bērnudārzā nav jāmaksā tāpat kā citiem.” 

Saku, ka tad jau te var dzīvot, un Darja piekrīt, ka saskārusies ar labestību un izpratni, tomēr te nav viņas īstās mājas. Tiesa gan, vasarā viņa varēs apmeklēt Siguldas operas svētkus, tas priecē un smej, ka jau sen ir iemīlējusies Elīnā Garančā un pagājušajā vasarā Jūrmalā pat izdevies tikt pie koncerta biļetes. „Manuprāt viņa ir pasaules augstākā klase ne tikai kā dziedātāja, bet arī kā atainojamā tēla aktrise. Ja vien Elīna Garanča kādreiz rīkotu meistarklases dziedātājām, es darītu visu, lai pie viņas nokļūtu. Tas ir mans fantastiskais sapnis...” atklāj Darja. 

Atvadoties apskaujamies, manis un Kārļa sacītais, ka ceram Darju vēl satikt, klausīties viņas balsī un bandūras spēlē, nāk no sirds.  Darja Leleko ir pelnījusi Latvijas un latviešu cieņu un mīlestību.