Pēc Otrā pasaules kaŗa briesmām – jauna dzīve Austrālijā
Gunta Rudzītis    15.07.2014

 

Oxfordshire 65 gadu svinības 2014. gada 24. maijā

 

1949. gada aprīļa beigās Neapoli atstāja bijušais angļu ambulances kuģis Oxfordshire ar galamērķi - Austrāliju, pasaules galu, kontinentu, kas atrodas vistālāk no dzimtenes, bet arī vistālāk no Padomju Savienības. Starp dažādu tautību bēgļiem bija arī krietns pulciņš latviešu, kuŗi kuģi atstāja Adelaidē un šogad varēja atskatīties uz Austrālijā nodzīvotiem 65 gadiem. Tālaika vecākā paaudze jau sen vairs nav šai saulē, bet daži no tiem, kuŗi toreiz bija bērni vai jaunieši, 24. maijā sanāca kopā DV namā iedzert pa vīna glāzītei, iebaudīt Dzidras Virginas cepto kūku un pakavēties atmiņās. 

 

Oxfordshire  uz Adelaidi atveda daudzus pazīstamus cilvēkus, tostarp  sabiedriskos darbiniekus. Māris Žvīgulis strādā Latviešu nama kafejnīcā; Dzidra Virgina, Soņa Nikitina, Vera Burdikova un Rita Pillupa ir jauktā koŗa dziedātājas  un čaklas Daugavas vanadzes; Herta Šulca dziedājusi korī un gadu gaitā darbojusies dažādās sabiedriskās jomās, turklāt izaudzinājusi divas čaklas sabiedriskas darbinieces: meitu Irēni, kuŗa darbojas koŗa valdē un kafejnīcā, un meitu Lilitu, kas ir koŗa diriģente, Vasaras vidusskolas pārzine un vēl daudz kas cits. Arī Hertas mazbērni šodien darbojas latviskā vidē. Lūcija un Kārlis Auziņi, Rita un Ansis Luteri, Viktors Valtenbergs ar bērniem ir tikai daži no latviešu kontingenta, kas 1949. gadā 25. maijā Adelaides ostā nokāpa no kuģa un šausminājās par kailo apkārtni un nemīlīgo laiku. 

 

Uz kuģa bija iespējams strādāt un drusku ietaupīt naudiņu. Tā, piemēram, Rita Pillupa stāsta, ka, strādādama kuģa virtuvē, gatavojot bērniem siltu dzērienu no piena pulveŗa un ūdens, gandrīz nodedzinājusi kuģi, jo aizmirsusi izslēgt plīti! Viņas 18. dzimšanas dienu bija ievērojis pat kuģa kapteinis un viņai par godu licis izcept  jubilejas kūku. Rita  spilgti atceras  arī ekvātora pārbraukšanas ceremoniju un balli, kad viņa apbērta ar miltiem, pēc tam iemesta kuģa baseinā! Būdama algota darbiniece, viņa ēda pie apkalpes galda, nevis pie pasažieŗiem, un atceras labo pārtiku. 

 

Vudsaidas (Woodside) armijas nometne Adelaides kalnos bija pirmā bēgļu  apmešanās vieta. Rita stāsta, ka pirms izbraukšanas no Eiropas, saklausījusies, ka Austrālija ir karsta, sausa zeme, pārdevusi savu ziemas mēteli. Šo darījumu Vudsaidā rūgti nožēlojusi, jo jau maijā bija iestājusies Adelaides ziema ar aukstiem vējiem, lietu un tik zemu gaisa temperātūru, ka peļķēs sasala ūdens.  Labums gan bijis tas, ka  kopīgā ēdamzālē „saimnieki” ar labās kvalitātes ēdienu neskopojās.  

 

Sākums Austrālijā nevienam nebija viegls. Dzidra Virgina stāsta, ka viņa vēl šodien  nevarot mutē ieņemt tradicionālo austrāliešu Ziemsvētku žāvēto augļu pudiņu ar vaniļas mērci, (custard), jo uz kuģa tas bija katru dienu.  Viņa atceras, ka tēvs, savu divu gadu līgumu ar Austrālijas valdību izpildīdams, strādājis uz dzelzceļiem un visos gadalaikos dzīvojis teltī Adelaidē kopā ar citiem strādniekiem. Pa to laiku ar vācu luterāņu mācītāja Zinnbauera palīdzību Dzidras māte ar diviem bērniem atradusi pusi mājas (otrā pusē mitinājusies cita bēgļu ģimene no tā paša kuģa) uz laukiem, Barosas Ielejā, savus 100 kilometrus no Adelaides. Sievietes nodarbināja skolu un slimnīcu tīrīšanā,  jauniešiem deva izvēli: skola vai darbs. Ģimenes bija šķirtas, un  gadījās laulības, kas šo pārbaudījumu neizturēja, jo normāla ģimenes dzīve nebija iespējama.         

 

Tas gan tolaik  nebija nekas neparasts, jo daudzus vīrus (bija arī daudz vieninieku) aizsūtīja smagos darbos mežā, raktuvēs, cukurniedŗu laukos ziemeļu Kvīnslandē vai uz dzelzceļa. Vienīgā starpība ar Sibiriju bija tā, ka šeit ļoti labi maksāja un šai vergošanai bija skaidri redzams galapunkts - līguma termiņš. Ja cilvēks pārāk neaizrāvās ar glāzītes cilāšanu, kāršu spēli vai zirdziņu sacīkstēm un spēja atturēties arī no pārliekas pīpēšanas, tad varēja ļoti labi nopelnīt un ietaupīt naudu mājas vai vismaz zemes iepirkšanai, tā liekot pamatus normālai dzīvei šai patvēruma zemē, kur tagad  visi ir labi iedzīvojušies vai nu virs, vai zem zemes.

 

Vera Burdikova stāsta, ka strādājusi golfa klubā par istabeni un tīrītāju - astoņas stundas dienā, sešarpus dienas nedēļā, par ko algā saņēmusi trīs mārciņas, bet, tā kā viņa turpat arī  dzīvojusi, tad par istabu un uzturu, kā arī par ienākuma nodokli atvilkta krietni vairāk nekā puse un viņai uz rokas palikusi labi ja mārciņa nedēļā, un tas  jaunas sievietes apģērbam, izpriecai un citām vajadzībām bija gaužām maz. Jā, iesākums jaunajā zemē  tiešām bija grūts. Nav šaubu, ka dažos gadījumos valodas nepratējus arī izmantoja un apcēla.  

 

Jubileju DV namā kuplināja Dzidras atnestās fotografijas un izgriezumi no tā laika žurnāla PIX, kuŗa 1949. gada  20. augusta izdevumā aprakstīta un fotouzņēmumos skatāma  „jaunaustrāliešu” dzīve.