EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Paraudzīties aiz horizonta
129342

Sallija Benfelde    11.07.2023

 

 

 

28. jūnijā Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) Cēsīs notika Amerikas latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) izstādes „Aiz horizonta” atklāšana. Izstāde sākās ar dziesminieka Valda Atāla ģitāras spēli un dziesmām. Vakarpusē PLMC telpās varēja noskatīties arī Māras Pelēces filmu  par leģendāro auto “Valiant” un aprunāties ar režisori, uzzināt vairāk par automašīnas „reanimēšanu” Amerikā, un tās ceļu uz Latviju. Pasākuma gaisotne bija gaiša un draudzīga un tiešām bija kā paskatīšanās aiz horizonta, uz to, ko ikdienā neredzam vai nepamanām, un ļāva sajust, ka kopā varam izdarīt daudz. Patīkams un negaidīts bija arī Kultūras ministrijas lielais paldies par darbu PLMC direktoram Kārlim Kanderovskim un ALMA vadītājai Lindai Treijai, kuri saņēma ministrijas Atzinības rakstu par ilggadīgu un nozīmīgu veikumu trimdas mākslas populārizēšanā un saglabāšanā. Tādēļ arī vietā bija pēc izstādes Kārļa Kanderovska ierakstītais sociālajos tīklos: „Liels paldies visiem, kas trešdien ieradās uz mūsu ALMAs izstādes atklāšanu! Paldies Lindai Treijai par ALMA vadību un palīdzību organizēšanā. Paldies LAPA mūzejam par “Valiant” automašīnas aizdošanu. Paldies Valdim Atālam par mūziku. Bet īpašs paldies Ingrīdai Bitei un Andai Sīpoliņai par nenovērtējamo atbalstu, lai šis pasākums izdotos! Izstāde būs apskatāma visu vasaru, un mēs gaidām visus ciemos Cēsīs!”

 

Savukārt Lelde Kalmīte savā atklāšanas uzrunā plašāk pievērsās trimdas un kultūras filozofiskiem aspektiem: 

 

“Senajos grieķu un romiešu laikos nokļūšana trimdā tika uzskatīta par traģēdiju, līdzvērtīgu tikai nāvei. Šodien vārds trimda tiek lietots retāk, un vārds “diaspora” ir ierastāks. Bez šaubām – vārds trimda joprojām ir ar negā tīvu nozīmi, bet diaspora ir daudz neitrālāks jēdziens.

 

Kultūra ir vietu un cilvēku mijiedarbības rezultāts. Kā šī mijiedarbība attīstās, kad cilvēki ir ar varu (vai brīvprātīgi) attālināti no dzimtās vietas? Diaspora cilvēces vēsturē ir bijusi vienmēr un visur klātesoša mūsu evolūcijā no senās matriarhālās sistēmas uz patriarhālo sistēmu, no Āfrikas kontinenta līdz pat sniegotajiem un ledainajiem tālajiem ziemeļiem Amerikā un Sibirijā. (..)

 

Varbūt ne tik tālā nākotnē dzīvosim pasaulē, kuŗā valda mākslīgais intelekts, kad lojālitātei zināmai vietai nav īstas nozīmes, vai nozīme kuru vēl nesaprotam. 

 

Šķiet iespējams, ka lojālitāte kādai kultūrai bieži vien var būt spēcīgāka nekā lojalitāte kādai specifiskai vietai, un tas var izskaidrot valodas un paražu izplatīšanos visā pasaulē – piemēram, Dienvidamerikā portugāļu un spāņu valodas bieži izmanto saziņā kopā ar oriģinālvalodām. Vietu var atbalstīt, nezaudēt, atceroties dzimto zemi vai dabas stūrīti, no kuŗa nākam. Mana māte, piemēram, stādīja ērkšķogas, jāņogas, jasmīnu un vītolus, ko reti redzēja tipiskos Amerikas vidienes dārzos.

 

Kultūru (sevišķi valodu) var ņemt sev līdzi, vienalga, kur mēs apmetamies, kaut vai pat uz citas planētas. Kultūru var mantot nākamās paaudzes. 

 

Kaut arī vietas mainās, galvenokārt iejaucoties cilvēkiem, ikdienas cilvēku dzīvē tās parasti paliek tādas pašas ilgu laiku. Pēdējā laika vietu radikālās pārmaiņas ir nelabvēlīgu ietekmju rezultāts, piemēram, dabas piesārņošana, industriālizācija, pārapdzīvotība, par ko ir lielas bažas. Tā kā mēs esam izauguši īpašā vidē, mēs cenšamies to radīt no jauna, lai kur mēs dotos, un mācīt nākamajām paaudzēm to, ko esam iemācījušies no šīs vides.

 

Tātad, kādu ietekmi diaspora ( izkliedēto, no dzimtās vietas attālināto cilvēku grupa) atstāj uz cilvēkiem, jo īpaši uz māksliniekiem un citiem radošiem cilvēkiem? Acīmredzot, tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kādēļ cilvēks ir kļuvis par daļu no diasporas. Attiecībā uz pēckaŗa latviešu bēgļiem, kas bēga no diktātoriskā un nežēlīgā okupācijas režīma, varētu teikt, ka diaspora daudzējādā ziņā bija pozitīvs notikums, pat ja ne visi bēgļi to būtu atzinuši. 

 

Pat manam tēvam Jānim Kalmītei, kuŗš izkopa priekšstatu par sevi kā tādu, kuŗš ir pilnībā sagrauts savas valsts zaudējuma dēļ, patiesībā bija ļoti veiksmīga latviešu mākslinieka karjera. Dzīvojot Vācijā, viņš atzina, ka tā ir skaista, tomēr teica, ka "labāk skatos uz putekļiem zem manām kājām". Lai gan viņš strādāja par sētnieku Sears Roebuck uzņēmumā Mineapolē, lai uzturētu savu ģimeni, viņš varēja pilnībā samaksāt īri, izmantojot tikai ieņēmumus no viņa slaveno riju pārdošanas. Lai gan amerikāņiem viņš nebija zināms, Kalmīte kļuva par ikonisku personu pārvietoto personu vidū (visā pasaulē, ne tikai Amerikā).

 

Tātad diasporai var būt pozitīva, ne tikai negātīva ietekme uz cilvēku sabiedrību. Pasaules latviešu mākslas centrs var būt aizraujošs eksperiments kultūras un vietas attiecībās. Šī iemesla dēļ tā sauktajām pārvietotajām personām (dīpīšiem), neskatoties uz mūsu piedzīvotajām grūtībām, ir zinšmas priekšrocības salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuŗi visu savu dzīvi ir pavadījuši mierīgi un pazīstamā vidē. Mana personīgā pieredze, pārceļoties uz Cēsīm pēc Čikāgā pavadītā mūža, lai arī ir bijusi grūta, bet, iespējams, jēgpilnākā manā mūžā…”

 

 


 

Atpakaļ