Par personu, kas „piestrāvo telpu”
Ligita Kovtuna    19.12.2017

 

Šā gada Valsts svētkos saņēmu divas necerētas, pagodinošas un iepriecinošas dāvanas – PBLA Atzinības rakstu un gluži praktisku, bagātīgu dāvanu Laikam no mūsu uzticamā lasītāja un drauga, uzņēmēja Visvalža Dzeņa. Citēšu viņa vēstuli:

 

„Ļauj man palīdzēt, piesakot 100 (vienu simtu) abonentu uz 2018. gadu! Šo abonentu izmaksa ir Latvijas uzņēmuma SIA „Kokpārstrāde-98” ziedojums Laikam  valsts 100 gadu jubilejas atcerē 2018. gadā.”

 

 Par SIA „Kokpārstrāde-98” Laiks ir savulaik rakstījis, uzņēmuma vārds ir daudzkārt izskanējis latviešu sarīkojumu, svētku un daždažādu citu norišu atbalstītāju vidū kā Latvijā, tā arī Amerikā. Pats Visvaldis un viņa dzīvesbiedre Sigrida gan nekad nedižojās „priekšplānos”, bet nauda summas, ko viņu uzņēmums ziedojis, ir iespaidīgas. Latvieši Amerikā Visvaldi pazīst kā vīru, kas saviem spēkiem un ar savu galvu spējis īstenot vērienīgas idejas un nopelnītajā dāsni dalījies. Arī manā personīgajā pieredzē ir Dzeņu ģimenes siltā atsaucība, kad 2006. gadā kopā ar Latvijas Radio bērnu ansambli „Dzeguzīte” viesojāmies Katskiļos. Citkārt, tiekoties Rīgā, Visvaldis man „iemācīja” kādu teicienu, ko dzīvē bieži atkārtoju skaļi un klusiņām pie sevis: „Par brīvu ir tikai siers  slazdā”.

 

Tiktāl personiskais. Bet gluži objektīvi – Latvijā, netālu no Siguldas, Allažos, ir uzplaucis vērā ņemams kokapstrādes uzņēmums, minētais SIA „Kokpārstrāde-98”, tātad dibināts jau 1998. gadā, kad investori, tostarp no tautiešu vidus, tēvzemes tautsaimniecībā ienāca bikli. Atminos savu pirmo ierašanos un reportāžu – Allažu uzņēmumā sakārtotā ražotnē pie tolaik ļoti modernām iekārtām strādāja vietējie cilvēki, administrācijas telpas savukārt raksturojamas kā pieticīgas, taču jau tad darbojās ēdnīca. Ražotnes vadītājs Gunārs Dzenis (kas uzņēmumu vada joprojām) izvadāja mani pa visu territoriju, un fakts, kas man visspilgtāk iegūla atmiņā, bija tā sauktā „bezatlikumu ražošana”. Proti, Dzeņa uzņēmumā nebūtībā neaizgāja pat ne zāģu skaidas – tās, glīti sapresētas, aizceļoja pie kamīnu kurinātājiem Eiropā. Šai pēcpadomju zonā tas bija atzīmēšanas vērts fakts. V. Dzenis īstenībā ienāca Latvijā ar jaunu ražošanas kultūru. 

 

Visvaldis mūsu sarunās vienmēr ir atzīmējis arī faktu, ka viņam ir ļoti paveicies ar Latvijas radiem, kuŗi patiešām prata paņemt Amerikas radinieka investīciju un to audzēt spēkā. Šobrīd uzņēmumā tiek nodarbināti 300 vietējie iedzīvotāji, „Kokpārstrāde-98” ir lielākais nodokļu maksātājs Siguldas novadā, kas tās kasē iepludina aptuveni 5 (piecus) miljonus eiro gadā. Visvaldis to vērtē tā: „Šāda attīstība varētu izveidoties visos Latvijas novados, kur tiek saredzēta iespēja ražot, balstoties uz vietējo izejvielu, atsaucību un piestrādāšanu. Te nav nekā sensacionāla un spekulātīva. Turklāt peļņa paliek pašiem.”

 

Visvaldis Dzenis nav tikai prāgmatisks uzņēmējs, kā varētu likties, skatot viņa uzņēmuma financiālos rādītājus. Atminos, ka viņš bija pirmais no Amerikas tautiešiem, kas sapulcēja un atveda uz Latviju 16 (!) savas kuplās ģimenes locekļus. Mazmeita Melisa pēc šā brauciena bija viena no pirmajām „bezdelīgām”, kuŗa vasarā strādāja Latvijā – Okupācijas mūzejā un Turaidas „Kungu rijā”. Tiekoties ar „Sveika, Latvija!” brauciena dalībniekiem, ik pa laikam nācies iepazīties ar kādu no Dzeņu dzimtas atvasēm. Jo Dzeņiem patriotisms saistās ar gluži praktisku darbošanos Latvijai. Visvaldis: „Ir svarīgi zināt savas zemes pagātni, bet tikpat svarīga ir organizēta priekšstata izveidošana par valsts mēroga uzdevumiem un zināšana, kā to veikt. Nākotnes nams šim nolūkam ir priekšzīmīgs sauklis.

 

Dzimtenē man izdevās atrast un atraisīt cilvēkos vēlēšanos būvēt nākotni saviem spēkiem, – viņi ieraudzīja „mākoņa saulaino maliņu”. Laikraksti un grāmatas ir savādāka „prece” nekā tas, ko es daru. Kā vēsture mums dažkārt stāsta, dažkārt ir vajadzīga tikai viena persona, kuŗa piestrāvo telpu ar to, ko sabiedrība vēlas, vai kam sabiedrība ir „nogatavojusies”. Piemēram, Nākotnes nama projekcijas mobilizēs tos, kam Baltijas jūras piekraste ir vairāk nekā zemes strēmele kaut kur pasaulē. Mēs nevaram bezgalīgi raudāt par mūsu dzimtās zemes neseno okupāciju – mēs esam to piedzīvojuši jau kopš 12 gadsimta. Tā mums ir veca lieta, un no ārzemnieku līdzjutības apliecinājumiem mums liela labuma nav. Nākotnes nama doma ir mūsu rokās, un, tikai to piepildot, mēs kļūsim, par ko mēs vēlamies būt.”

 

Izjusts paldies par atbalstu mūsu Laikam! Lai veicas darbi arī turpmāk, lai turas veselība un spars!