Par nāciju un pūli
Sallija Benfelde    06.12.2022

 

 

Ukrainas pirmā lēdija Olena Zelenska novembŗa beigās viesojās Lielbritanijā un runāja arī britu parlamentā. Savu runu viņa sāka ar kādu stāstu angļu valodā.

 

“Es dzirdēju gaisa trauksmes sirēnas, sirēnas un atkal sirēnas. Agri no rīta un vakarā. Mēs slēpāmies no sirēnām un dārdoņas, bet tās sekoja mums, un es atkal dzirdēju sirēnas. Visa pasaule kļuva par vienu vienīgu sirēnu, par nebeidzamu spīdzināšanu, kuŗas skaņas iegrauzās manā ķermenī. Diena un nakts kļuva par bezgalīgu nakti, par murgu un gaŗu sirēnu, par ilgu izmisuma kliedzienu. Tas bija nebeidzama terrora un izmisuma laika sākums. Es vairs nebiju bērns, un aci pret aci saskāros ar pasaules reālitāti,” stāstīja Olena Zelenska, piebilda, ka tās ir citāta beigas un turpināja jau savā dzimtajā valodā: “Tas bija piecpadsmitgadīga pusaudža stāsts, un tas nav ukraiņu zēns, tās ir pusaudža atmiņas no Londonas Vestendas par notikumiem pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem. To pašu tagad jūt ukraiņi, puiši un meitenes, sievietes un vīrieši visā Ukrainā”. 

 

“Jūs nepadevāties. Mēs nepadosimies. Bet mums ir vajadzīgs vairāk nekā tikai uzvara. Mums ir vajadzīgs taisnīgums. Es nācu pie jums tieši tāpēc – pēc taisnības, ar kuru šim karam ir jābeidzas tāpat kā tam kaŗam. Nebija iespējams iedomāties, ka pēc visiem nacistu noziegumiem viņi paliks nesodīti. Mēs arī to nevaram iedomāties. Tādā pašā veidā mēs cenšamies panākt taisnīgumu savai tautai, pret kuŗu vērsti Krievijas raķešu reidi,” sacīja Zelenska.

 

Savas runas laikā Olena Zelenska rādīja kadrus Ukrainas pilsētās elektrības padeves pārtraukuma laikā Krievijas apšaudes rezultātā un fotografijas ar cilvēkiem, kuŗi ir spiesti meklēt elektrību un siltumu, arī meitenes foto, kuŗu vecāki atveda uz degvielas uzpildes staciju Kijivā, lai varētu uzlādēt viņas inhalatoru.

 

Prezidenta kundze pievērsās faktiem par daudzajām ukraiņu izvarošanām, ko veikuši Krievijas iebrucēji: “Visur atbrīvotajās pilsētās un kopienās pēc Krievijas armijas atkāpšanās tiek atrastas okupantu iekārtotas spīdzināšanas kameras. Ir dokumentēti tūkstošiem viņu noziegumu, tostarp seksuālās vardarbības noziegumi. Mēs zinām, ka jaunākai meitenei, kuŗu izvaroja krievu okupanti, ir četri gadi. Vecākajam upurim ir 85 gadi. Tie ir oficiāli apstiprināti upuri. Un cik vēl ir to, par kuŗiem mēs vēl nezinām?” 

 

Pirmā lēdija aicināja Lielbritanijas parlamentu un valdību vadīt globālos centienus izveidot Īpašo tribunālu par Krievijas agresijas noziegumiem pret Ukrainu. Un īpaši veicināt Ukrainas sagatavotās ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas pieņemšanu par Īpašā tribunāla izveidi Krievijas Federācijas agresijas noziegumam pret Ukrainas valsti, Olena Zelenska arī atgādināja, ka 1942. gadā Londonā pulcējās nacistu okupēto valstu valdības parakstīja deklarāciju, kas kļuva par pamatu Nirnbergas tribunāla izveidošanai.

 

"Šodien es aicinu jūs kļūt par pasaules tiesiskuma līderi – ne tikai Ukrainai, bet arī pasaulei! Jo taisnīgums ir vajadzīgs ne tikai mums un visiem mūsu upuŗiem. Tas ir vajadzīgs, lai pasaule turpinātu dzīvot saskaņā ar humānisma vērtībām, nevis ar stipro tiesībām, kā iebrucējs vēlētos. Taisnīgums ir vajadzīgs, lai izdzīvotu visa pasaule,” sacīja Ukrainas pirmā lēdija.

 

Olena Zelenska vairs nav tikai Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska laulātā draudzene un pirmā lēdijā, kā viņu dēvē pasaulē. Viņa ir nostājusies līdzās savam vīram kā spoža polītiķe, kuŗa grib un prot likt ieklausīties viņas sacītajā daudzu valstu vadītājus, prezidentus un parlamentus.

 

Krievijas iebrukums Ukrainā šogad 24. februārī saliedēja ukraiņus, padarīja tos par nāciju, jo ne jau skaits, bet gara un cilvēcisko vērtību lielums, drosme aizstāvēt humānās vērtības un savas tiesības padara kādas valsts iedzīvotājus par nāciju.

 

Protams, nav tādas “nāciju receptes”, tāpat kā tās esamību nevar nosvērt vai nomērīt kā kartupeļu maisu. Nezinu, vai protesti pret “nozagtajām” prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā 2020. gadā padarīja baltkrievus par vienotu nāciju, vai arī viņi joprojām ir ceļā uz to, tomēr baltkrievu tauta ir pamodusies, ir uzdrošinājusies ieraudzīt patiesību par spīti represijām un iluzoro tiesu varu. Baltkrievi vairs nav pūlis, ar kuŗu viegli manipulēt. 

 

Baltkrievijas diktators Lukašenko ir sagrābis varu, Svjatlana Cihanouska, kura vēlēšanās uzvarēja, atrodas trimdā, tāpat kā vairāki viņas līdzgaitnieki. Trimdā viņi ir izveidojuši apvienoto pārejas kabinetu, kuŗam nav reālas varas, bet ir pietiekami daudz informācijas, lai stāstītu citām valstīm par Baltkrievijā notiekošo un atgādinātu par represijām un varas noziegumiem tur. 

 

Mūziķe Marija Koļesņikova 2020. gadā iesaistījās opozīcijas izveidotajā Koordinācijas padomē un uzņēmās opozīcijas līderes lomu līdzās Svjatlanai Cihanouskai un Veronikai Cepkalo. Šīs trīs sievietes kļuva par Baltkrievijas opozīcijas līderēm, par protesta simboliem. Svajtlana Cihanouska tika izraidīta no Baltkrievijas piespiedu kārtā, un tagad kopā ar bērniem dzīvo Polijā. Viņas vīrs Sergejs joprojām ir cietumā Baltkrievijā. No Baltkrievijas kopā ar bērniem un vīru bija spiesta bēgt Veronika Cepkalo, ģimene tagad dzīvo Rīgā. 

 

Marija Koļesņikova tika arestēta 2020. gada septembrī un kopš tā laika atrodas ieslodzījumā. Pagājušā gada septembrī Baltkrievijas tiesa piesprieda Koļesņikovai 11 gadus cietumā par “sazvērestību ar mērķi sagrābt valsts varu”. 2021. gada beigās Baltkrievijas Augstākā tiesa noraidīja Koļesņikovas apelācijas prasību. Novembŗa beigās Baltkrievijas opozīcijas polītiķi vēstīja, ka Marija Koļesņikova ir ievietota Gomeļas slimnīcas reanimācijas nodaļā. Koļesņikovas advokāts vēstīja, ka pirms tam viņa bija ievietota karcerī (soda izolatorā). Baltkrievijas un Krievijas ieslodzījuma vietās ievietošanu karcerī bieži izmanto kā nežēlīgu izrēķināšanās veidu, lai ietekmētu režīma upuŗus. Ne advokātam, ne arī Marijas tēvam netiek sniegta nekāda oficiāla informācija, aizbildinoties ar to, ka nav Koļesņikovas parakstīta iesnieguma par atļauju informēt par viņas veselību tēvu vai advokātu. Neoficiāla informācija liecina, ka Marijai plīsusi kuņģa čūla, viņa operēta un esot smagā stāvoklī. Tēvu pie viņas arī neielaiž, ar ārstiem viņš var sarunāties tikai Iekšlietu ministrijas pārstāvju klātbūtnē, bet vienīgais, ko mediķi saka, ka Marija ir dzīva. Par to, kas Marijai bijis jāizcieš, var tikai minēt, jo nevienas civilizētas valsts iedzīvotājs pat nespēj iedomāties, kas notiek Baltkrievijas cietumos. Savulaik par cietumos pārdzīvoto stāstīja bēgļi no Baltkrievijas, un tas bija šausminoši, izklausījās pēc ļauna murga. Neviens nevar prognozēt, vai Baltkrievijas cietumos polītieslodzītie var izturēt desmit, vienpadsmit gadus un palikt dzīvi. Baltkrievijas cietumi ir lēnas spīdzināšanas veids, lai nogalinātu.

 

Tomēr – par spīti visam, ne Baltkrievijas, ne Ukrainas iedzīvotāji nav iebaidīts, apmāts pūlis, kuŗu diktatori var vadīt pēc sava prāta. Un tas ir galvenais.