Par drosmi un patriotismu
Sallija Benfelde    22.11.2016

 

 

Helmuts Meškonis ar sievu un četrām meitām Lielbritanijā dzīvo kopš 2009. gada. Vieniem viņa vārds un balss zināma no radio sarunu ierakstiem ar kopīgo nosaukumu „Latvieši UK” portālā anglobalticsnews.co.uk jeb ABN, kur viņš savus sarunbiedrus izvaicā par visdažādākajām lietām un vietām. Citi izmanto Helmuta pakalpojumus mājaslapu izveidē un citās, ar datoriem saistītās lietās. Kaut gan atgriezties Latvijā Helmuts neplāno, par sevi viņš teic, ka viņam nav vienalga, kā latviešiem klājas,  un viņš vēlas palīdzēt, kā prot. Tiesa gan, kad sarunā tiek pieminēta polītika, viņš visai asi teic, ka polītika viņu neinteresē, bet pasmejas un miermīlīgi piekrīt, kad atgādinu seno teicienu – ja tu neinteresējies par polītiku, tā noteikti interesēsies par tevi.

 

Jūsu maizesdarbs ir mājaslapu izstrāde un apkalpošana, bet ne reizi vien esat pieminējis arī savus projektus. Vai arī tos var saukt par „maizes darbu”?

 

Pirms dažiem gadiem Facebook ieraudzīju latviešu grupu, kur viss bija krievu valodā. Tas mani pārsteidza un arī aizvainoja, jo es tomēr esmu nacionāli noskaņots. Tagad esmu izveidojis lielāko latviešu Facebook grupu „Latvieši UK”. Tas ir mans lepnums, kaut gan tajā it kā nav nekā sevišķa. Šī grupa palīdz cilvēkiem runāt citam ar citu, arī gadījumos, kad vajadzīga pavisam konkrēta palīdzība.

 

Reizēm gadās, ka cilvēks aiziet viņsaulē, atbrauc radinieki, lai vestu viņu mājās, bet tas nav ne vienkārši, ne lēti, vajadzīgs padoms un reizēm arī draudzīgs atbalsts. Vienmēr var pajautāt, ja ir kāda problēma vai kaut kas jāuzzina, un pārējie dalīsies ar to, ko zina. Protams, vienmēr gadās kāds, kuram gribas atbrīvoties no savām negatīvajām emocijām un kurš cenšas tās izliet pār citu galvām, bet, ja tas notiek bieži, cilvēks no grupas tiek izslēgts. Šajā grupā latvieši var justies kā mājās, netraucē sludinājumi un reklāmas, jo brīvprātīgie administratori palīdz grupu uzturēt tīru. Šī grupa pilda noteiktu sociālu lomu, un man prieks, ka tas izdevies. Izveidoju arī formu, arī podkāstu, kurā tikties ar draugiem un paziņām, lai pārrunātu dažādus jautājumus. Šogad sarunas internetā noklausījušies aptuveni 10 tūkstoši cilvēku,  un kādi 70 procenti klausītāju ir Lielbritanijas latvieši. Katrā valstī ir lietas, kas pašsaprotamas, bet ienācēji tās nezina, nesaprot,  un tādēļ bieži vien gadās nepatīkamas situācijas, no kurām varētu izvairīties.

 

Katrai tautai ir savi jociņi, kas saistās ar kādu notikumu vai cilvēku, ko visi zina, bet iebraucējs nesaprot. Mēs neesam un laikam nekad līdz galam nebūsim daļa no britu sabiedrības. Turklāt savās mājās cilvēks dzird un saprot visu, kas apkārt skan, par ko sarunājas garāmejošie cilvēki, bet citā valstī savā ziņā, vismaz sākumā, esi kā izolācijā arī tad, ja labi zini valodu. Tādēļ ir vajadzīga sava vide, savējie, kuri saprot no pusvārda. Tas ir mans pienākums, tā ir mana vieta latviešu sabiedrībā Lielbritanijā – vismaz es to tā jūtu un saprotu.

 

Šie projekti ir kā sirds darbs, tie prasa laiku, bet ir taču arī jānopelna ģimenei. Tam kalpo mājaslapas?

 

Šobrīd esmu tādās kā krustcelēs un domāju par to, ka varbūt varu pilnībā strādāt latviešu komūnai. Protams, tad būtu jāpiesaista reklāmas, būtu vajadzīgas vēl kādas lietas, bet laiks rādīs. Man gribētos, lai latvieši zina, kādas ir viņu tiesības, ka birokratija arī Lielbritanijā reizēm izspēlē nelāgus jociņus.

 

Daudziem dzīve būtu gaišāka, ja viņi zinātu likumus un noteikumus, tādēļ gribētos vairāk darīt, lai katrs var uzzināt sev vajadzīgo. Mēs esam maza tauta, šeit mēs esam kādi simts tūkstoši, varbūt vairāk. Esam izkaisīti pa visu valsti, ikdienā daudz netiekamies un nesarunājamies, jo katram savs darbs, sava dzīve,  un ne jau vienmēr kaimiņos ir latvieši. Tādēļ arī veidoju savu podkāstu, lai dalītos ar domām, parunātos.

 

Kādēļ ar ģimeni pārcēlāties uz Lielbritaniju?

 

Tas ir garāks stāsts. Man Jelgavā bija savs digitālās drukas uzņēmums. Nodarbojāmies ar sietspiedi, reklāmām. Vienai manai meitai ir Dauna sindroms,  un viņu negribēja ņemt nevienā bērnudārzā, arī privātais bērnudārzs atteicās. Piedāvāja vienu speciālo dārziņu, bet tas bija tāds, ka sapratu, ka nevaru tur sūtīt savu meitu. Jautājums bija – ko tālāk darīt? No Latvijas aizbraucām meitiņas dēļ. Vispirms domājām pārcelties uz Zviedriju, aizbraucu, bet sapratu, ka darbu tur neatrast – nevis tādēļ, ka negribu strādāt arī vienkāršos darbus, bet tādēļ, ka darba tur vienkārši nav. Darba aģentūrās nelīdzēja ne mans Latvijā iegūtais bakalaura grads socioloģijā, ne arī savulaik Korejā pabeigtais institūts korejiešu valodas skolotāja speciālitātē.

 

Jūs mācījāties korejiešu valodu? Kāpēc?

 

Tā savulaik ienāca prātā (smejas), bet tas bija sen, pagājušajā gadsimtā, turklāt šobrīd valodu esmu pavisam aizmirsis.

 

Tā nu 2009. gadā uzklausīju drauga aicinājumu un pārcēlāmies uz Lielbritaniju, kur ierados ar simt mārciņām kabatā. Protams, sākumā strādāju noliktavā, pamazām sāku ar mājaslapām. Pēc maiņas noliktavā vairākas reizes nedēļā izvadāju arī ķīniešu ēdienus. Tā pamazām vien tikām uz kājām. Un gribu sacīt, ka ir vajadzīgi draugi vai paziņas, kuri sākumā var atbalstīt un palīdzēt, ja pārcelies uz citu valsti. 

 

Par Lielbritaniju ir dzirdēti atšķirīgi viedokļi. Vieni saka, ka parastajās skolās izglītības līmenis nav labs un ka noteikumi, kas nosaka, ko vecāki drīkst un ko nedrīkst, ir pārāk skarbi. Otri uzskata, ka bērni Lielbritanijā ir lielākā drošībā, jo ir laba sociālās palīdzības sistēma.

 

Lielbritanijā cilvēkiem ir pilnīga sociālā drošība, ja tu strādā un maksā nodokļus. Tādēļ es nepiekrītu visām tām runām par sliktajiem britiem un slikto sistēmu. Par to, ko saņem mana slimā meitiņa, Latvijā mēs nevarētu pat sapņot. Jā, es saprotu, ka Lielbritanijai ir piektā lielākā ekonomika pasaulē un ka bagāta valsts var atļauties to, ko nevar Latvija. Jā, es tomēr esmu patriots – varbūt tādēļ, ka mans vectēvs bija leģionārs, bet es nevaru domāt par atgriešanos Latvijā, jo meitas veselība un dzīves apstākļi mums ar sievu ir vissvarīgākais. Mani ļoti aizvaino uzskats, ka mēs, aizbraukušie, esam nodevēji. Ziniet, lai pārceltos ar visu ģimeni, ir vajadzīga zināma drosme. Latvijā daudz runā par atbalstu ģimenēm, bet tas tomēr ir vairāk vārdos, nevis darbos, bet Sofijai ir vajadzīga konkrēta speciālistu palīdzība, piemērota vide. Rēķinos arī ar to, ka bērni pieaug, viņiem šeit ir draugi, te ir viņu dzīve. 

 

Dzīvē daudz kas var notikt, tādēļ pieļauju iespēju, ka kādreiz varbūt atgriezīsimies, kaut gan šobrīd to neplānoju.

 

Vai nekad sirds neietrīcas, domājot par Latviju?

 

Esmu ticis pāri pirmajām ilgām. Ir tā, ka pēc pirmā gada cilvēku ļoti velk atpakaļ uz mājām, un pēc pieciem gadiem nāk tāds kā otrais lielais vilnis, kas velk atpakaļ uz mājām. 

 

Savulaik Korejā man piedāvāja filmēties, jo viņiem nevajadzēja aktiera prasmes, neko, tikai eiropieša izskatu, un par tādām „lomām” viņi bija gatavi maksāt labu algu. Varēju turpināt mācīties un par maģistrantūru nebūtu jāmaksā – viss bija, varēju palikt un dzīvot. Es neizturēju, atgriezos Latvijā, stāvēju Rīgas stacijā uz perona ar saviem koferiem, gaidot vilcienu uz Jelgavu, un jutos laimīgs. 

 

Uz Latviju ciemos nebraucu bieži, sieva gan – viņa iesēdina visas četras meitas mašīnā un dodas paciemoties uz Latviju. Un godīgi jāteic, ka cilvēki Latvijā man bieži vien šķiet pārāk drūmi, viņi neprot smaidīt. Tas nomāc.

 

Vai vajag salīdzināt Latviju un Lielbritaniju? Pēdējā gadsimta pieredze Latvijai bijusi skarba, bet cilvēki tomēr ir spējuši noturēties un atgūt savu neatkarību? Pasaulē nav tādas laimes valsts, kurā viss ir ideāli.

 

Savā ziņā tā ir, jo nevar salīdzināt, piemēram, aitu un briedi. Latvijā vairs nav pat divi miljoni iedzīvotāju, bet Lielbritanijā ir vairāk nekā 70 miljonu. Kaŗi un okupācija ir nodarījusi ļoti gauži Latvijas cilvēkiem, jo nepakļāvīgākie vai nu aizbrauca, vai tika nogalināti. Tomēr redzu arī to, ka Latvijā par cilvēkiem īpaši nedomā. Jā, polītiķi gan visur ir līdzīgi, bieži vispirms domā par savu populāritāti un karjēru. Un jā, esmu saskāries ar to, ka uz mani skatās greizi, jo neesmu brits. Tomēr, manuprāt, Lielbritanija ir atvērtākā Eiropas valsts. Latvijā uz citu tautību cilvēkiem raugās ar lielām aizdomām un aizspriedumiem. Stāsts nav par to, ka Lielbritanija ir labākā pasaules valsts un laimes zeme, bet par to, ka šeit var dzīvot un ģimenēm ar bērniem pārcelties uz Lielbritaniju bieži bija labākā izvēle. Tāda ir dzīve un nevar pārmest cilvēkiem, ka viņiem ir drosme mainīt savu dzīvi.