Par bērnu izņemšanas gadījumiem Apvienotajā Karalistē
Ieva Dāboliņa    15.03.2016

 

Latviešu ģimenēm ļoti bieži nākas saskarties ar AK vietējo pašvaldību iejaukšanos ģimenēs, kad vecāku audzināšanas veids, disciplīnas metodes un attieksme par bērna drošību, kā arī mājas un sadzīves apstākļi tiek kritizēti no sociālo dienestu puses, kur vairumā gadījumu bērni tiek izņemti no ģimenes, kas ir viens no bērnu aizsardzības un drošības pasākumu veidiem. Runa ir ne tikai par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, bet jebkuŗu ģimeni, kuŗa vai nu kultūratšķirību dēļ, vai AK likumu un savu tiesību nezināšanas dēļ var nonākt sociālo dienestu uzmanības lokā.

 

Viena no kultūratšķirībām bērnu audzināšanas jautājumā ir bērna atstāšana mājās bez pieaugušo uzraudzības. Latviešu ģimenēs atstāt bērnu vienu uz piecām minūtēm un aizskriet uz veikalu pēc maizes vai piena ir diezgan saprotama lieta, arī atstāt mazgadīgu bērnu uz neilgu brīdi šķiet pieņemami ģimenēm ārkārtējā situācijā. Taču AK atstāt bērnu neuzraudzītu ir krimināls noziegums, par ko var sodīt pat ar cietumsodu. Par vecumu, kad bērnu drīkst atstāt vienu Child and Young Person Act (latv. - Bērna un mazgadīgas personas likumā),  nav noteikts juridisks vecums, kad drīkst vai nedrīkst bērnu atstāt vienu.

 

National Society for the Prevention of Cruelty to Children ( latv. -Valsts biedrība cietsirdības pret bērniem novēršanas jautājumos) sniedz vairākus ieteikumus attiecībā uz bērnu vecumu, kad bērni būtu vai nebūtu atstājami vieni.

 

"Bērni jaunāki par 12 gadiem reti kad ir nobrieduši, lai tiktu atstāti vieni uz ilgāku laika periodu. Bērni jaunāki par 16 gadiem nebūtu jāatstāj vieni pa nakti, mazuļus, mazgadīgus bērnus nekad nebūtu jāatstāj vienus."

 

Atstāt bērnu neuzraudzītu uzreiz nenozīmē, ka bērns ir atstāts novārtā un ir noticis likuma pārkāpums. Pret vecākiem var ierosināt lietu tikai tad, ja vecāki bērnu ir atstājuši nepieskatītu tādā manierē, kas radītu nevajadzīgas ciešanas vai ievainojumu veselībai.

 

Vecākiem ir svarīgi zināt, ko darīt situācijās, kad tiek iesaistīti sociālie darbinieki, un apzināt savas tiesības. Vecāki bieži vien, nezinot savas tiesības, labprātīgi paraksta dokumentu uz brīvprātības principa, kas vietējai pašvaldībai dod tiesības izņemt bērnu no ģimenes bez tiesas procesa un rīkojuma.

 

Šobrīd šāda veida vietējās pašvaldības rīcība tiek atpazīta un kritizēta, jo šis likums, kas dod tiesības izņemt bērnu no ģimenes, tiek ļaunprātīgi izmantots, "lai iesāktu aprūpes tiesvedību".

 

Kā norāda Liverpūles jurists A. Perrigo,  likuma 20. pants nenodod pašvaldībām vecāku atbildību par bērniem. Bērnu tiesību likuma, izdots 1989. gadā, 20. pants paredz bērnam nodrošināt vietu, kur dzīvot, ja bērnam attiecīgajā brīdī  nav māju jeb arī nav droši atrasties mājās.

 

Pašvaldība bērnu no ģimenes var izņemt trijos gadījumos:

1) ja vecāki par to ir vienojušies ar pašvaldību atbilstoši Bērnu tiesību likuma 20. pantam, izdotam 1989. gadā;

2) ja policijas pārstāvis ir izmantojis Police Protection Power ( latv. - Policijas aizsardzības varu);

3) ja tiesa ir izdevusi kādu no šiem rīkojumiem.

 

Praksē esmu bieži sastapusies ar kādu no šiem bērnu izņemšanas gadījuma veidiem. Pēc likuma šādi galējie mēri būtu jāpiemēro tikai tad, kad citi alternātīvie resursi ir izsmelti vai arī ja bērnam tiešām draud būtisks kaitējums,  paliekot ģimenē. Kā citus alternātīvus bērnu aizsardzības pasākumus var izmantot Child Protection Plan (latv. - Bērnu aizsardzības plāns) vai arī Interim Supervision Order (latv. - Pagaidu uzraudzības rīkojums). Šādos gadījumos bērni netiek izņemti no ģimenes, taču ģimene nonāk vietējās pašvaldības uzraudzībā. Šīs uzraudzības perioda laikā vecākiem ir jāpilda vietējās pašvaldības noteiktie un nospraustie mērķi ar nolūku panākt uzlabojumus ģimenē, lai novērstu jebkādu turpmāku pārinodarījumu vai kaitējumu bērnam.

 

Bieži vien vecāki novērtē par zemu šīs uzraudzības nopietnību un dažkārt pieņem neadekvātus lēmumus šīs uzraudzības perioda laikā, tādējādi pakļaujot riskam bērnu izņemšanu no ģimenes. Piemēram, ja noteiktais mērķis ir panākt, lai vecāki nelieto alkoholu, tad tas būtu neapdomīgi šīs uzraudzības laikā jebkad lietot alkoholu. Jāņem vērā, ka šīs uzraudzības laikā sociālie darbinieki apmeklē ģimeni, gan piesakot vizīti, gan arī bez pieteikuma.

 

Arī neapdomīgi no vecāku puses ir atstāt bērnu mājās kaut vai ilgāk par 5 minūtēm, jo var gadīties, ka tieši tajā laikā var ierasties sociālais darbinieks bez pieteiktas vizītes, lai veiktu pārbaudi ģimenē.

 

Gadījumos, kad bērns tiek izņemts no ģimenes, vietējai pašvaldībai agrāk vai vēlāk šāda veida rīcība ir jāpamato tiesai.

 

Tādējādi tiek sagatavots un iesniegts tiesai dokuments, kas saucas Threshold document (latv. - Sliekšņa dokuments), kurā uz noteiktiem kritērijiem tiek pamatoti bērna izņemšanas argumenti.

 

Ir vairākas katēgorijas, kuŗas nosaka nodarītā kaitējuma lielumu bērnam, pēc kuŗām vietējā pašvaldība vadās, sastādot Sliekšņa dokumentu:

1) atstāšana novārtā nozīmē nespēju sniegt pamatfiziskās un psīcholoģiskās vajadzības, kas rezultētos bērna veselības attīstības traucējumos. Šeit tiek iekļautas šādas apakškatēgorijas: nespēja nodrošināt adekvātu ēdienu, mītni, drēbes, nespēja pasargāt no fiziska pārinodarījuma vai nespēja dot piekļuvi medicīniskai ārstēšanai;

2) fizisks pārinodarījums nozīmē sišanu, kratīšanu, indēšanu, dedzināšanu vai applaucēšanu, slīcināšanu, smacēšanu;

3) seksuāls pārinodarījums;

4) emocionāls pārinodarījums.

 

Praksē visbiežāk esmu sastapusies ar tādiem Sliekšņa dokumentiem, kuŗos sociālie darbinieki ir vadījušies, izmantojot 1. katēgoriju, apsūdzot vecākus pāridarījumos bērniem. Ņemot vērā, ka šī katēgorija pakļauj sevi dažādām interpretācijām un subjektīvismam, bieži vien sociālie darbinieki, sastādot Sliekšņa dokumentu, izmanto un sagroza faktus ļaunprātīgi, lai panāktu lielāku spēku šim dokumentam. Piemēram, vecākus var apsūdzēt par to, ka mājās ir ierobežotā daudzumā ēdiens, bērni neadekvāti apģērbti, netīrām drēbēm, ka māja ir netīra vai nekārtībā, nespēja tikt galā ar utīm vai blaktīm.

 

Financiālās grūtības papildus tam, ka vecāki nespēj integrēties vietējā kultūrā un sabiedrībā, tiek izmantoti kā argumenti bērnu atstāšanai novārtā.

 

Angļiem ir sava paruna - nabadzība nav noziegums (poverty is not a crime). Taču bērnu izņemšanas gadījumos no ģimenēm parasti mājas un sadzīves apstākļi tiek ņemti vērā. Sociālie darbinieki izvērtē to, vai bērnam ir sava atsevišķa guļamistaba, vecumam atbilstošas rotaļlietas un grāmatas. Ne vienmēr vecākiem ir līdzekļi dzīvot mājā ar vairākām istabām vai iegādāties katram vecumam atbilstošas rotaļlietas un grāmatas.

 

Par klupšanas akmeni vecākiem mēdz kļūt nesadarbošanās ar profesionāļiem. Tas vecākus nostāda negatīvā gaismā. Līdz ar to vecāku nesadarbošanās ar profesionāļiem kļūst par vienu no Sliekšņa dokumenta punktiem. Šādos gadījumos ir jāsaprot, ka, lai panāktu pozitīvu iznākumu ģimenei, jāiesaistās un jāsadarbojas ar profesionāļiem. Šāda rīcība parāda, ka vecāki ir apzinājušies savas pieļautās kļūdas un, sadarbojoties ar profesionāļiem, vēlas tās labot.

 

Līdz ar to ir svarīgi apzināt, kādā veidā bērnu aizsardzības likuma struktūra darbojas AK, mēģinot izprast, kas tiek sagaidīts no vecākiem, kādas ir vecāku tiesības, un kritiski izvērtēt vietējo pašvaldību darbu bērnu izņemšanas jautājumos.