“Otrais vilnis” uzdod jautājumus
Juris Lorencs    24.11.2020

 

 

Pasaulei pāri veļas Covid-19 pandēmijas “otrais vilnis”. Ne tikai Eiropā un Amerikā, nu jau arī Latvijā atkal aug saslimušo skaits. Un tomēr šis laiks būtiski atšķiras no pavasaŗa. Lūk, dati par visvairāk cietušo (rēķinot uz iedzīvotājiem) Eiropas valsti – Beļģiju. Saslimušo skaits pandēmijas sākumā, aprīlī, bija vidēji 1400 cilvēku dienā. Savukārt novembŗa pirmajās dienās – 14 000, tātad desmit reizes vairāk. Mirušo skaits aprīlī – ap 250 dienā, novembrī – 180. Tas nozīmē, ka, rēķinot uz saslimušo skaitu, iespēja nomirt no Covid-19 infekcijas vismaz Beļģijā šodien ir teju 15 reizes zemāka nekā pavasarī. Līdzīga attīstība vērojama arī Latvijā. Kāpēc tas tā notiek- par to, kā mēdz teikt, zinātnieki vēl strīdas. Tagad mēs labāk pazīstam vīrusu, ir izstrādāti ārstēšanas protokoli. Tā ir tā pirmā labā ziņa. Otrā ziņa – izskatās, ka farmācijas kompaniju Pfizer, BioNTech un Moderna pūles vainagojušās ar panākumiem. Radītas vismaz divas efektīvas un drošas vakcīnas pret Covid 19. Sagaidāms, ka vakcinēšanās Eiropā sāksies nākamā gada pirmajos mēnešos. Tātad gaisma tuneļa galā! Bet tunelim vēl jātiek cauri, un šajā ceļā mūs vēl sagaida daudzas grūtības. Un tās vairs nav medicīniskas, bet gan ekonomiskas, sociālas, polītiskas, pat psīcholoģiskas dabas.

 

Eiropas parlamenta deputāts Roberts Zīle uzskata, ka Latvijas valsts saimnieciskā polītika šajos apstākļos nav īsti pareiza. Ka mēs esot pārāk taupīgi savos tēriņos, bet tas neveicina izkļūšanu no krizes. Ja tā, tad pēc pandēmijas nevienlīdzības plaisa ES valstu starpā vēl vairāk palielināsies. Diemžēl Latvijai tas nozīmē vēl vienu cilvēku aizbraukšanas vilni. Covid-19 ir polārizējis polītiku, palielinājis plaisu starp varu un tautu. Jo jebkuŗa varas iestāžu rīcība tiek uztverta kritiski. Tiek izsludināta karantīna, apstādināta ekonomika – cilvēki ir neapmierināti. Ja ierobežojošie pasākumi netiek ieviesti vai tie ir novēloti- atkal slikti. Ja nebūtu Covid 19, prezidents Tramps visdrīzāk būtu atkārtoti ievēlēts savā amatā. Viņam vienkārši nepaveicās.

 

Kopš vasaras Eiropas pilsētās notiek masu demonstrācijas un protesti pret valdības ieviestajiem pasākumiem pandēmijas ierobežošanai. Cilvēkiem apnikusi sociālā distancēšanās, aizliegumi, prasība valkāt maskas. Daudzi zaudējuši darbu, ienākumus, iespēju dzīvot “kā parasti”, sūtīt bērnus skolā, atpūsties  un ceļot. Skan paradoksāli, bet tas, par ko iestājās šie demonstranti – par brīvību slimot. Patiešām – ja liberālajā Rietumu sabiedrībā dažviet ir atļauta eitanāzija vai asistēta pašnāvība, tad kāpēc gan neļaut slimot ar Covid-19? Ne velti šajās dienās Latvijas prezidents Egils Levits spiests skaidrot, ka valstī noteiktie ierobežojumi nav pretrunā ar Satversmi: “116. pants nosaka, ka cilvēku tiesības noteiktā laikā var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku drošību un labklājību”. Problēma ir tā, ka šie ierobežojumi jau sāk iespaidot ne tikai cilvēku turību un komfortu, bet arī drošību un veselību. Dažkārt rodas sajūta, ka citas slimības ir pazudušas.

 

Lūk, ko maijā intervijā Latvijas Avīzei teica Liepājas Sv. Annas ev. luteriskās baznīcas mācītājs Jānis Bitāns: “Agrāk mēs neesam redzējuši tik daudzas reportāžas no slimnīcām vai morgiem, kas stāstītu par onkoloģiju vai sirds slimībām. Nevienā gripas epidēmijā neesam vērojuši tik izteiktu saslimstības un nāves statistikas eksponēšanu. Lai kāda būtu nāve, cilvēki tajā zaudē dzīvību. Tagad iznāk, ka nāve no Covid-19 ir kāda īpaša, privileģēta.”

 

Vēl viens jautājums, ko uzdod šī pandēmija – cik tālu var sniegties cilvēka brīvība rīkoties ar savu veselību? Šķiet, ka atbilde uz to kļūst aizvien neskaidrāka. Piemēram,  vai mums ir tiesības ārstēties pie dziedniekiem? Izrādās, tie ir uzskaitīti Latvijas Profesiju klasifikatorā – dziednieks, astrologs, chiromants, okultists, zīlnieks, ekstrasenss, bioenerģētiķis. Bet Profesiju klasifikators ir oficiāls valdības dokuments, apstiprināts ar Ministru kabineta 2017. gada 23. maija noteikumiem! Par marihuānas cigaretes glabāšanu Latvijā var saņemt pat līdz trim gadiem ilgu cietumsodu (Krimināllikuma 253. pants). Ja parādītos sludinājums par narkotiku tirdzniecību, vainīgais nekavējoties tiktu apcietināts. Tikmēr tīmeklī varam lasīt piedāvājumus: “Melnās mīlas buršanās”, “Ārstēju atkarības”, “Noņemu vēzi”. Bet kādu palīdzību ar vēzi slimam cilvēkam var sniegt “burvis”, kādus padomus viņš var sniegt? Vien iedarbināt cēloņsakarību ķēdi, kas ved pie katastrofālām sekām. Diemžēl nākas konstatēt, ka spēja domāt racionāli, atšķirt derīgo no māņiem sabiedrībā kopumā samazinās. Modernā cilvēka prātā sajaucies viss – zinātnes fragmenti, reliģija, ticība maģijai un banāliem māņiem. Apliecinājums tam - jo vairāk tiek runāts par panākumiem Covid-19 vakcīnas izstrādē, jo skaļākas kļūst vakcīnu pretinieku balsis. Argumenti ir visplašākie, – sākot no runām par iespējamām blaknēm, kaitīgumu un beidzot ar iespējamo “čipizāciju”. Šāda informācija izplatās privātās sarunās, interneta portālos un sociālajos tīklos. Kad es mācījos skolā (tas bija vēl padomju laikos), ik pa laikam mēs, visa klase, paklausīgi gājām uz skolas ārsta kabinetu potēties. Un neviens neprasīja, vai mēs gribam vakcinēties,  vai ne. Tas pat nebija “brīvprātīgs piespiedu” pasākums, bet gan apzināta, pašsaprotama rīcība. Ja es nebūtu vakcinējies, ļoti iespējams, patlaban nerakstītu šīs rindas – jo jau sen būtu nomiris no bakām vai tuberkulozes.

 

Šodien mēs varam sadurties ar situāciju, kad Covid-19 vakcīna gan būs pieejama, bet daļa cilvēku spītīgi atteiksies vakcinēties. Jautājums – ja šodien distancēšanās, maskas nēsāšana noteiktās vietās un situācijās ir obligāta, vai tikpat obligāta būs arī potēšanās pret Covid-19? Būtu netaisnīgi, ja izpotētie, veselie un darba spējīgie cilvēki ar savu ticību medicīnai, ar samaksātajiem nodokļiem uzturētu kādas sabiedrības grupas privilēģiju dzīvot ekskluzīvā iedomātas brīvības pasaulē. Jau tagad tiek runāts par Covid -19 vakcīnu noliedzēju tiesību ierobežošanu. Piemēram, par aizliegumu lidot ar lidmašīnu, apmeklēt teātŗa izrādi vai sporta sacensības. Protams, ar varu jau nevienam šprici iedurt nevar. Bet kā būs ar bērniem? Vai vecākiem ir tiesības liegt vakcināciju saviem bērniem? Problēma, kas sasaucas ar Jehovas liecinieku praktizēto svešas asins pārliešanas aizliegumu. Viena lieta, ja pieaudzis cilvēks ir gatavs doties nāvē, atsakoties pārliet asinis. Šāda rīcība būtu uzskatāma par pašnāvību. Bet vai vecākiem ir tiesības liegt asins pārliešanu savam bērnam? Uzskaitītie piemēri ir tikai neliela daļa no problēmu gūzmas, ar kuŗām patlaban sastopas cilvēce, patiesībā katrs no mums. Cerēsim, ka nākamais, 2021. gads, būs labāks par šo. Bet viens jau tagad ir skaidrs – pat ja Covid 19 tiks pilnībā uzveikts, vīrusa atstātās fiziskās un garīgās traumas jutīsim vēl gadu desmitiem ilgi.