Otrais stāsts. “Jau divreiz kaŗš ir apgriezis dzīvi ar kājām gaisā”
   07.03.2023

 

 

Latviete Liāna Lismane pēc astoņpadsmit nodzīvotiem gadiem Ukrainā tagad ir Cēsu novada sociālā dienesta darbiniece un strādā ukraiņu bēgļu centrā Cēsīs.

 

Liāna teic, ka saprot – viņai ir vieglāk nekā pārējiem bēgļiem no Ukrainas, jo viņa ir cēsiniece, un tagad abas ar desmitgadīgo meitiņu dzīvo pie saviem vecākiem. Turpat blakus ir māsa ar ģimeni, Rīgā – brālis ar ģimeni.

 

Vīrs ir palicis Ukrainā, viņš ir ķirurgs un turpina darbu. “Viņš nestrādā frontē, bet arī cilvēkiem, kuŗi nekaro, ir vajadzīga ārsta palīdzība. Slimnīcā reizēm ārstēšanos turpina arī kaŗavīri, jo ievainojumi ir smagi un palīdzība ir vajadzīga arī vēlāk”. 

 

Liāna ar savu ģimeni, vīru ukraini un meitiņu, dzīvoja netālu no Kijivas – Bojarkā, piepilsētā, kuŗa ir aptuveni 12 kilometrus no Ukrainas galvaspilsētas. Stāstot par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Liāna – agrā 24. februāŗa rītā pamodās no sprādziena, kas nogranda netālu. “Ja nekad neesi saskāries ar karu, nesaproti, cik tālu tie sprādzieni notiek, tikai dzirdi, ka sprāgts un ka lido lidmašīnas,” saka Liāna. Viņa arī stāsta, ka jau pirms 24. februāŗa saņemtas e-pasta vēstules no Latvijas vēstniecības Kijivā un arī no Ārlietu ministrijas ar aicinājumiem latviešus aizbraukt no Ukrainas, jo pastāv uzbrukuma iespēja.

 

„Mēs tomēr neticējām, ka sāksies īsts kaŗš, ka mūs varbūt vairāk baida, nekā patiesībā var notikt,” viņa skaidro un piebilst, ka kādā brīdī tomēr ģimenē sapratuši, ka viņai vajadzētu braukt uz Latviju, bet biļetes uz lidmašīnu vai vilcienu vairs nav bijušas pieejamas. “Kad kaŗš sākās, viss apstājās, visi bija mājās, jo darbs arī visur bija apstājies, sabiedriskais transports arī vairs negāja, veikali bija ciet. Trūka degvielas, jo, sākoties uzbrukumam, daudzi beidzot nolēma, ka vajadzētu aizbraukt. Sākumā domājām, ka varēs aizbraukt ar evakuācijas vilcieniem, bet skaidrības par to, kā tikt līdz Polijas robežai, bija maz, tāpat kā nezinājām, vai robežai būs jāiet pāri kājām, vai būs kāds transports. Biju savākusi mazu mugursomu un maziņu koferīti ar mantām. Dienā, kad gaidīju vīru no darba, lai viņš mūs aizvestu uz staciju, viņš bija nolēmis mūs tomēr vest ar mašīnu, jo pāris dienu iepriekš bija izdevies dabūt degvielu. Ātri, ātri aizbraucām. Cēsīs bijām pagājušā gada martā. Vīrs atgriezās Bojarkā,” pastāsta Liāna, vaicāta par kaŗa sākumu. Par kaŗu tagad viņa dokumentālās filmas neskatās, jo pārāk smagi to visu redzēt, jo uzreiz atceras nepārtrauktās gaisa trauksmes, slēpšanos pagrabā un to, kā sākumā skaitījuši dienas, cerībā, ka tūlīt, tūlīt tas ārprāts beigsies. Tagad, to visu atceroties, viņa reizēm domājot – ja būtu vēl kādu laiku izturējusi, varbūt vēlāk nemaz neaizbrauktu, paliktu tur.  Pēc brīža viņa gan dusmīgi piebilst, ka tā jau ir otrā reize, kad Krievija viņas dzīvē ir visu apgriezusi ar kājām gaisā. Izrādās, ka ar mazo, tikai gadu veco meitiņu, Liāna atbraukusi pie vecākiem 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu. Vīrs toreiz sacījis, ka nevar zināt, vai nesāksies liels kaŗš un Liānai ar meitiņu drošāk ir braukt pie vecākiem uz Latviju. Toreiz abas Cēsīs nodzīvojušas trīs mēnešus, tad atgriezušās mājās, Ukrainā.

 

Kad vaicāju Liānai, kā iepazinusies ar vīru, viņa pastāsta, ka vīrs tolaik strādājis Latvijā, Daugavpilī, jo Ukrainā mediķu algas bijušas ļoti mazas, un draugs piedāvājis viņam darbu Latvijā. Liāna strādājusi Cēsīs tirdzniecībā – viņai ir grāmatvedes diploms, bet šajā profesijā nav strādājusi. Saku, ka Daugavpils no Cēšim ir krietnu gabalu, un Liāna smej, ka viņu iepazīšanās stāsts ir romantisks: abi iepazinušies ceļojumā uz Parīzi. Apprecējušies jau Ukrainā, 2006. gadā.

 

Kad jautāju, vai pēc kara kopā ar meitiņu Liāna atgriezīsies Ukrainā, viņa atbild īsi: „Noteikti!”. Meitiņa lasa un arī saprot latviešu valodā, bet Liāna ar viņu sarunājas ukrainiski, jo neviena cita viņai nav, ar ko sarunāties ukraiņu valodā. Arī Bojarkā mājās sarunājušies ukraiņu valodā, jo  visa dzīve taču ir tur. 

 

Kad Liāna pārcēlās uz dzīvi Ukrainā, sākumā viņa strādājusi Latvijas vēstniecībā Kijivā, tolaik daudz nācies tikties ar latviešiem. Darbs bijis interesants, bet tad Ukraina ieviesa bezvīzu režīmu Latvijai, un vēstniecība samazinājusi darbinieku skaitu. Liānas draudzene latviete dzīvojusi Brovaros, pilsētiņā pie Kijivas. Arī draudzene šobrīd ar saviem bērniem esot Latvijā, Rīgā. Bojarkā gan ar latviešiem nav iznācis tikties, tomēr Jāņus ģimenē atzīmējuši, jo Liānas tēvs ir vārdā Jānis. Kad pajautāju par ukraiņiem, Liāna teic, ka viņu stāsti par piedzīvoto brīžiem ir tik briesmīgi, ka grūti klausīties. Daudzi gan negrib par to runāt, jo nespēj tajās šausmās atgriezties.”Saprotiet, tās raķetes trāpa dažus simtus metrus tuvāk vai tālāk, var likties, ka tas nekas, bet tās ir cilvēku dzīvības! Dzīvības! Var tikai apbrīnot to, cik ukraiņu tauta ir saliedēta! Un te, Latvijā, ir grūti iedomāties, kā tas ir, kad krīt bumbas un raķetes. Atceros, kā pirmajās dienās, kad pārtikas nebija, vīramāte aizgāja meklēt ēdamo.Viena gaisa trauksme, otra, iet laiks, bet viņas vēl nav! Un tad vīramāte priecīga atnāk – viņa ir dabūjusi olas! Stāvējusi rindā gaisa trauksmes laikā, nav slēpusies, bet stāvējusi! Un cik baisi bija redzēt tos kontrolposteņus visur. Tie bija ukraiņi, savējie, bet, kad to redzi, dzirdi to gaisa trauksmi, sprādzienus... Un kā viss tika sagrauts! Ukraina ir skaista zeme, kā visu cēla, iekārtoja! Un tagad drupas un tūkstošiem bijā gājušo. Kad reiz Latvijā, arī te Cēsīs, dzirdu latviešu iebildumus par to, ka tik daudz tiekot palīdzēts ukraiņiem, sirds sažņaudzas. Te cilvēkiem bumbas un raķetes uz galvas nekrīt, vai tiešām grūti saprast, cik te ir mierīga dzīve, te bērni netiek katru dienu nogalināti, ievainoti vai deportēti uz Krieviju!”