Taira Zoldnere 07.12.2021
Režisors Viesturs Meikšāns radošā darba piecpadsmit gados iestudējis vairāk nekā 30 teātŗa izrādes un operas uzvedumus Latvijā un Krievijā, strādājis dokumentālā kino jomā un bijis pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). Viņš ir vairākkārtējs Spēlmaņu nakts, Lielās Mūzikas balvas un Dienas Kultūras balvas laureāts. Liekas, ka radoša nemiera dzīts, Viesturs Meikšāns vienmēr meklē jaunus izaicinājumus 2018. gadā dibinājis savu uzņēmumu Runas skola, 2020. gadā kopā ar scēnografi Moniku Pormali radījis jaunu teātŗa apvienību FreshFreshFresh, savukārt 2021.gada rudenī izaicinājis pats sevi sniega vētrā kāpjot Kazbeka kalnā. Mūsu sarunas laikā režisors jau desmit dienas dzīvo Ņujorkā, un gatavs izaicināt kā biznesa, tā radošo pasauli Amerikā.
Viestur, pazīstam jūs kā veiksmīgu teātra un operas režisoru, bet kā sākās jūsu aizraušanās ar teātri?
Teātrī nokļuvu diezgan drāmatiskā veidā un pavēlu. Mani vecāki ir ārsti, un ģimenē esmu vienīgais tāds melnais pīlēns, kas saistīts ar kultūru. Savu darba dzīvi gan sāku biznesa vidē studēju Konkordijas Starptautiskajā Universitātē Tallinā, pēc tam strādāju audita kompānijā PriceWaterhouseCooper. Šķita, ka esmu nostabilizējies finanču un uzņēmējdarbības vidē. Un tad pēkšņi vienā mirklī kā lavīna man sāka gāzties pāri alkas pēc kultūras, pēc literātūras. Es vienkārši vairs nevarēju pastrādāt par auditoru, gribēju tikai lasīt grāmatas, iet uz koncertiem un teātŗa izrādēm. Tas bija ļoti drāmatisks laiks, bet es brutāli pieņēmu lēmumu, ka es to vairs nedarīšu. Apkārtējiem, ģimenei un draugiem tas bija diezgan skarbs pārsteigums, tomēr es jutos ļoti ērti ar šo lēmumu. Pusgadu neko citu nedarīju, kā tikai sēdēju mājās un lasīju grāmatas. Ļoti konkrēti atceros dienu, kad skatījos ārā pa logu un uzdevu sev ļoti radikālu un atklātu jautājumu, uz kuŗu nedrīkst neatbildēt godīgi: Ko es tiešām gribu darīt tālāk?
Sapratu, ka gribu darīt kaut ko, kas saistīts ar literātūru. Pirmā doma bija par bibliotekāru, bet to racionālā veidā tomēr atmetu. Nākamā doma bija režija! Es nezinu, kā tas kanāls atvērās, nezinu, no kuŗienes nāca atbilde, bet režija man uzreiz savilkās kopā ar literātūras pasauli.
Vai tie varētu būt bērnības iespaidi?
Nav tā, ka es visu mūžu esmu mīlējis teātri. No bērnības un skolas laika par to palikušas tikai negatīvas atmiņas. Teātris likās viena no gaŗlaicīgākām lietām, kas vispār var būt. Šis pavērsiens bija pārsteigums man pašam kā tāda brāzma, kas šalc pāri, kad visa tā kultūras pasaule veŗas vaļā, to var dzert ar lieliem malkiem, un tā aizpilda iekšējo tukšumu. Man toreiz bija 23 gadi.
Iestājos Kultūras akadēmijā Pētera Krilova vadītajā kursā. Mācoties izjutu kolosālu brīvības sajūtu, visneprātīgākās mākslinieciskās, radošās lietas, ko vien varējām iedomāties, tika vērtētas profesionāli. Priekš manis tas bija atklājums, svaiga gaisa malks. Domāju, ka savā režijas karjerā vēl joprojām atrodos uz tā brīvības un iedvesmas viļņa, ko ieguvu studējot. Pēc tam gan sākās tā smagā profesionālā apbružāšanās, kas ilga kādus septiņus astoņus gadus. Režija ir sarežģīta profesija, kuŗā ļoti svarīga psicholoģija, darbs ar aktieriem. Cilvēki ar vājiem nerviem to spriedzi nevar izturēt.
Profesionālā jomā man paveicās, es diezgan strauji ieguvu visas svarīgākās Latvijas teātru balvas. Tas iedeva manai karjerai tādu vieglāku grūdienu, teātŗi mani aicināja, un esmu iestudējis vairāk nekā 30 iestudējumus, četras operas, veidojis vairākas scēnografijas. Mani arī uzaicināja krievu leģendārais aktieris un teātŗa vadītājs Oļegs Tabakovs iestudēt divas izrādes Maskavas Dailes teātrī. Tā ir visslavenākā Krievijas skatuve, kur savas izrādes savulaik iestudēja Konstantīns Staņislavskis.
Kaut arī katrs iesākums ir grūts, tomēr darbs režijā jums bijis veiksmīgs jau no sākuma.
Tā ir, bet pirmie gadi bija ļoti grūti, jo nebiju vēl nostabilizējies kā profesionālis, un aktieri to jūt. Tikai pirms pāris gadiem manī burtiski ieplūda pārliecība par profesiju, par stabilitāti, un tagad es strādāju jau savādākā veidā.
Mans režijas stils varbūt Latvijas teātŗiem nav pārāk piemērots, jo eksperimentālais, laikmetīgais teātris nav dzīvotspējīgs repertuāra teātŗa formā, kas galvenokārt pastāv Latvijā. Es varētu iestudēt izrādes festivāliem, kas tiktu izrādītas trīs četras reizes. Tā ir ļoti ekskluzīva un līdz ar to ļoti dārga padarīšana. Un te arī sākas stāsts par to, kāpēc esmu nolēmis mēģināt radoši pastrādāt Amerikā.
Kā jūs pats tuvāk raksturotu savu režijas stilu?
Mani ļoti iespaido Rietumeiropas laikmetīgais teātris, kuŗā pārsvarā redzam sakausējumu no dažādiem žanriem. Teksts nav dominējošs kā reālpsiholoģiskā teātrī. Man patīk spēlēties ar ļoti dažādiem izteiksmes līdzekļiem vizuālitāti, choreogrāfijas elementiem, video. Manā kultūras pieredzē vislielākie pārdzīvojumi nākuši no laikmetīgā teātŗa skatuves mākslas, un pats arī mēģinu strādāt tādā stilā un estētikā. Tāpēc kopā ar Moniku Pormali, kas ir viena no vadošajām Eiropas scēnogrāfēm, nodibinājām teātŗa apvienību FreshFreshFresh, un strādājam vizuāli muzikālā teātra žanrā. Monika Pormale kā brīnišķīga vizuālā māksliniece, un es ar savu režisorisko spēju apvienot daudz un dažādas sastāvdaļas, kopā veidojam savu jauno teātra valodu.
Vai apvienībā FreshFreshFresh jau ir tapusi kāda izrāde?
Jā, iestudējām izrādi Dēmons Liepājas teātrī, kas tika nominēta šī gada Spēlmaņu nakts balvai kā gada labākā izrāde. Matīss Čudars sakomponēja brīnišķīgu džeza mūziku, ko pats arī izpilda, iestudējums ir ļoti vizuāli krāšņs un spēcīgs. Mūsu nākamie plāni ir Jūlijas jaunkundze Dailes teātrī, tāpēc janvāri uz pāris mēnešiem atkal došos uz Latviju. Priecājos, ka man būs jāstrādā ar lielisku aktieru sastāvu, arī teksts ir mazliet pārrakstīts mūsdienīgākā veidā, tā vairs nav īsti A. Strindberga versija, un arī tas mani uzrunā.
Lai arī minējāt, ka jūsu teātŗa stils nav Latvijai īsti piemērots, tomēr Latvijas teātŗi jūs aicina iestudēt jaunas izrādes, un ir arī publika, kas tās mīl un novērtē.
Es varētu turpināt strādāt Latvijā, un iestudēt vairākas izrādes gadā, tā nebūtu problēma. Manas radošās alkas pēc laikmetīguma un performances īsti nepiestāv Latvijas teātŗu sistēmai. Man būtu jāpielāgojas, un tad ciestu mani radošie spārni, tāpēc es meklēju arī citas platformas. Es nenogriežu kontaktus, es turpināšu strādā arī Latvijā un uzturēt saikni ar savu auditoriju, kas jau ir izveidojusies, tomēr gribu atrast arī citu atvēzienu.
Kā nonācāt pie lēmuma braukt uz ASV?
Braucu tieši uz Ņujorku, jo esmu šo pilsētu iemīlējis. Esmu iepriekš bijis šeit divas reizes, apmeklēju radošo mākslu festivālu Under the Radar. Ņujorkā man ir sajūta, ka tie ir mani cilvēki, un es te ļoti labi un brīvi jūtos. Amerika un tieši Ņujorka mani fascinē ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar savu mērogu, episkumu, drosmi, ko redz gan architektūrā, gan idejās. Vakar, ejot pa Piekto avēniju, redzēju lielu ASV karogu pie kādas no celtnēm, un pilnīgi sajutu, kā amerikāņi ir uzbūvējuši savu identitāti ar drosmīgiem un lieliem projektiem, uz kuŗiem uzliek savu nacionālās identitātes simbolu. Cilvēkam uzreiz gribas identificēties ar kaut ko tik varenu un lielu. Domāju, ka Latvijā mums pietrūkst šī drosmīgā vēriena, drosmīgā žesta. Visur to tik vien dzird, ka mums nevajag tik lielus mērogus, taupīsim līdzekļus, un tā tas iet jau trīsdesmit gadu.
Kādi ir jūsu radošie un biznesa mērķi Amerikā?
Mani mērķi Amerikā ir tīri profesionāli. Viens gribu atrast kontaktus, lai varētu iestudēt teātri, visādās formās, visādos veidos, kas nebūs viegli es jau zinu. Pamazām sāku iepazīt Brodvejas radošo teātŗa vidi un skatos, ko varētu izdarīt arī šeit. Man ir profesionāla interese janvārī apmeklēt radošo mākslu festivālu Under the Radar, kā arī innovatīvo operas un mūzikālā teātŗa festivālu Prototype.
Otra mērķis mana uzņēmuma Runas skola filiāles atvēršana Amerikā. Lekciju un nodarbību ciklā Runas skola savu režijas pieredzi esmu iepakojis ļoti saprotamā un vieglā formā jebkādai auditorijai un jebkuram cilvēkam. Tas dod iespēju cilvēkiem uz skatuves justies labāk, komfortablāk un efektīvāk komunicēt ar auditoriju. Tā ir publiskās runas skola, bet mana unikālitāte ir tā, ka es jebkuŗu publisko runu uztveru kā mākslas darbu. Kaut arī cilvēki ir juristi, biznesmeņi vai strādā jebkurā citā nozarē, es ar viņiem strādāju kā ar māksliniekiem, cenšos dot viņiem tos spārnus, lai viņi sajūtas radoši, brīvi un lai izbauda skatuves procesu.
Pētot, kas notiek publiskās runas kontekstā Amerikā, zinu, ka šeit ir daži aktieri, kas to pasniedz, bet režisoram es redzu nišu, redzu, ka varu startēt ar savu pienesumu. ASV zīmols sauksies TalkTheTalk, un jau tuvāko nedēļu laikā plānoju palaist jauno filiāli Ņujorkā. Tas nozīmē, ka būs klātienes nodarbības Ņujorkā, bet tiešsaistē es konsultēju jebkuru latviski, angliski vai krieviski runājošu cilvēku.
Kā notiek darbs Runas skolā? Vai strādājat ar cilvēkiem individuāli vai lielākās grupās?
Pārsvarā efektīvākais darbs ir grupās līdz astoņiem cilvēkiem. Ļoti daudz cilvēku grib arī individuālas nodarbības, jo komunikācija ar auditoriju ir ļoti intima, privāta zona. Tā saistīta ar daudzām neveiklībām un paškritikas elementiem, bet kopumā efektīvitāte ir daudz augstāka, strādājot grupās ir dzīva auditorija, var mācīties no kolēģiem, kas ir labs atbalsta mechānisms. Latvijā es strādāju ar korporācijām, lieliem uzņēmumiem, un arī man tas ir brīnišķīgs veids, kā nodibināt labas attiecības ar profesionāļiem no jebkuŗas industrijas, un šī tīklošanās, kas izveidojusies, strādājot Runas skolā, ir neiedomājama vērtība.
Vai katrs režisors ir mazliet arī skolotājs un katrs skolotājs arī mazliet ir režisors?
Domāju, ka katrs režisors tomēr nav skolotājs. Ir režisori, kuŗiem nav pedagoģisko dotību, bet varbūt viņiem ir kāds cits, piemēram, vizionāra talants. Mana vecmāmiņa ir bijusi pedagogs visu mūžu, viņa ir psīcholoģijas profesore, un domāju, kāds mantojums man nāk no viņas. Man ļoti patīk, un es gūstu baudu mijiedarbojoties ar cilvēkiem, it īpaši redzot, ka ir progress un labi rezultāti.
Vai dalība Runas skolā kaut ko dotu arī cilvēkiem, kuriem nav jāiet lielas auditorijas priekšā?
Zināšanas, ko esam apkopojuši lekciju ciklā, ir vispār pieejamas un vispār pielietojamas jebkuŗā komunikācijā jebkuŗam cilvēkam. Mēs runājam par harizmas attīstīšanu, kas ir enerģētiska lieta, strādājam ar uztraukuma kontroli, ko var izmantot dažādās situācijās un jomās. Tā nav tikai publiskā runa. Visi šie komunikācijas instrumenti ir pielietojami jebkurā sfērā. Domāju, ka Runas skola būs vērtīga cilvēkiem, kam interesē pašizaugsme un sevis attīstīšana.
Vai esat jau iepazinies ar Amerikas latviešu kopienu?
Iepazīstos ļoti strauji, un man jau ir bijušas brīnišķīgas satikšanās ar Amerikas latviešu māksliniekiem, ar Lailu Robiņu, kas mani uzaicināja uz Pateicības dienas svinībām, ar Unu Toni un arī ar citiem.
Vai jūs būtu ar mieru konsultēt Amerikas latviešu kopienas pārstāvjus runas un teātra mākslas jomās?
Noteikti! Aicinu, lai droši vēršas pie manis, ja vajadzīgas kādas konsultācijas komunikāciju jomā. Esmu gatavs atbalstīt kopienu ar bezmaksas pasākumiem, esmu gatavs iepazīties ar katru, kas gribētu iepazīties ar mani. Esmu pieejams FB un Instagram, man var droši rakstīt, un es noteikti reaģēšu.
Jums ir lieli mērķi un drosmīgi plāni, un kā rodas pārliecība, ka Amerikā būsiet veiksmīgs?
Man ir pieredze un darbs, un man vairs nav bail kaut ko zaudēt. Uztveru to kā izaicinājumu pašam sev, un, godīgi sakot, tā man ir arī tāda kā spēle vai izdosies izsisties šajā tirgū. Cik daudz un cik veiksmīgi man tas izdosies, laiks rādīs, bet zinu, ka esmu disciplinēts, nepiekāpīgs un mērķtiecīgs.
Atpakaļ
.jpg)
