„Mēs vienmēr zinājām, ka atgriezīsimies Latvijā”
   08.12.2020

 

 

Šogad augustā pēc deviņiem dzīves un darba gadiem Vācijā ķirurgs ortopēds Juris Brūklis kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā, Rīgā. Ārsts saka, ka viņi ar sievu jau aizbraucot ir zinājuši, ka atgriezīsies mājās, jo nekad nav plānojuši Vācijā palikt uz mūžu. Jautāts, vai ģimene liela, Juris smej, ka vispirms ģimenē bijis suns, bet pēc tam piedzimuši arī divi dēli un piebilst, ka ģimeni plānojot vēl lielāku.

 

Abi dēli piedzima Vācijā?

Jā. Uz Vāciju pārcēlāmies 2011. gadā, un Hugo piedzima 2013. gadā, bet Krišs – 2017. gadā.

 

Kādēļ nolēmāt pārcelties un pēc deviņiem gadiem atgriezties mājās?

Bija pēckrizes laiks, man beidzās rezidentūra, un īsti nebija skaidrs, kā tālāk būs ar darbu. Parādījās iespēja hospitēt vienā Vācijas klīnikā, aizbraucu, un pēc mēneša man piedāvāja darbu. Atgriezos Latvijā, gadu mācījos valodu, un pēc tam abi ar sievu aizbraucām. Sākumā domājām, ka paliksim gadus piecus, lai kaut ko iemācītos, lai pavērotu dzīvi citur. Labi iedzīvojāmies, pārcēlāmies uz citu pilsētu, sadraudzējāmies ar vietējiem un beigu beigās nodzīvojām Vācijā deviņus gadus. Bet doma par atgriešanos nepazuda, visu laiku domājām, ka brauksim uz Latviju. Atlikām, atlikām, tad nokārtojās darba lietas Latvijā, vecākajam dēlam nākamajā gadā jāsāk iet skolā, un nolēmām – braucam atpakaļ! Brīdi vēl šaubījos, vai vajadzētu pārcelties pandēmijas laikā, bet sieva sacīja, ka tā jau vienmēr atradīsies kāds iemesls, bet dēlam būs jāiet skolā, mēs taču gribam skolu latviešu valodā. Uz Latviju pārcēlāmies augustā, es strādāju privātajā klīnikā „Orto”, pieņemu arī pašvaldības veselības centra poliklīnikā Iļģuciemā, bet „Orto” ir mans pamata darbs. Sieva vēl nestrādā, jo pēc pārcelšanās bija jānokārto daudzi praktiski jautājumi – bērnudārzs, brīvā laika pulciņu nodarbības puikām, saistībā ar vīrusu nav skaidrs, vai bērnudārzs būs slēgts vai ne– šobrīd esam tādā gaidīšanas režīmā, tad jau redzēsim, kā tālāk. Lielas steigas ar sievas darbu nav. Vācijā pirmo gadu arī bija dažādas praktiski risināmas lietas, tad sieva mācījās valodu, un, ja nestrādā, uz valodas kursiem bija jāgaida rindā, pēc tam piedzima Hugo, vēlāk Krišs.

 

Vai bija viegli iejusties Vācijā? Katrā valstī ir savi paradumi, rakstītie un nerakstītie likumi, arī aizspriedumi.

Sākumā baidījāmies, ka mūs uztvers kā ārzemniekus, ka pret mums būs kādas pretenzijas, bet viss notika pat ļoti labi. Mēs nesastapāmies ar naidīgumu, mūsu nedrošība sākumā bija saistīta ar valodu, nebijām pārliecināti par sevi un valodas prasmi. Kaut kādos sīkumos varbūt arī bija kādas grūtības, bet vācieši ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši, viņiem ir pieredze ar dažādiem migrantu viļņiem, ja tā var teikt. Mums nebija nekādu problēmu saprasties ar kaimiņiem, iejusties darbā un sadzīvē.

 

Kad pārcēlāmies, noīrējām māju, sākumā gulējām uz matračiem uz grīdas, jo mēbeļu vēl nebija un visu uzreiz nevarējām iegādāties. Kaimiņi, arī kolēģi piedāvāja, vai mums kaut ko nevajag, jo viņiem šis tas mājās ir lieks. Tā tikām pie ledusskapja, televizora, mums tos vienkārši atdeva.

 

Mēs dzīvojām mazās pilsētās, un tur, protams, vairāk ir vecākas paaudzes cilvēku, par kuŗiem var teikt „klasiski vācieši”. Uz ielas visi sasveicinās, viss ir ļoti kārtīgs un sakopts. No rīta viņi sāk rosīties jau ļoti agri, brauc uz darbu, un mums bija jāpielāgojas tādam dienas ritmam. Vecākās paaudzes vācieši sākumā bija atturīgāki, bet jaunākās paaudzes cilvēki ļoti atvērti. Ja ievēro viņu noteikumus un prot vācu valodu, viņi ir ļoti pretimnākoši, ļoti priecājas, ja atbraucēji grib iemācīties valodu un iekļauties sabiedrībā. Domāju, ka mums, latviešiem, ir vieglāk, jo mums ir kultūrvēsturiskās saiknes. Protams, esam kaut ko pārņēmuši arī no mūsu Austrumu kaimiņiem, bet vismaz man vācieši bija saprotami. Ikdienā viņiem ir ļoti augsta savstarpējā cieņa, gan uz ielas, gan darbā viņi ir uzmanīgi, laipni un pieklājīgi, arī apkalpojošajā jomā. Tā ir lielā atšķirība no mums Latvijā, mums tas vēl Latvijā jāiemācās – būt laipniem un iecietīgiem. Arī es to Vācijā mācījos – nezaudēt cieņu un pieklājību jebkuŗā situācijā. Es domāju, ka nekad neesmu bijis nepieklājīgs (smejas), bet arī man bija jāmācās, es cenšos.

 

Vai jums atgriežoties bija vajadzīgs reemigrācijas koordinātora padoms un vai tas noderēja?

Man jāsaka – jā un nē. Koordinātore bija ļoti atsaucīga, uzreiz atbildēja, kad aizrakstīju, ieteica, ko un kā var darīt saistībā ar bērnudārzu un skolu. Bet viņi nevar palīdzēt, koordinātori var tikai ieteikt, jo, manuprāt, valsts remigrācijas programma praktiski nedarbojas, un tā nav koordinātoru vaina. Iespējams, tas ir finanšu un technisko lietu jautājums. Piemēram, Vācijā katru gadu jāiesniedz nodokļu deklarācija, kaut kas valstij ir jāpiemaksā vai arī pārmaksāto nodokļu daļu saņem atpakaļ. Pēc Vācijā nostrādāta gada man atmaksāja zināmu summu par to, ka biju iztērējis naudu pārceļoties, par spīti tam, ka es nezināju, ka tāda iespēja pastāv, man to ieteica, bet man pat nebija nekādu čeku. Toreiz saņēmu, šķiet, trīs ar pusi vai četrus tūkstošus eiro. Tā bija ļoti negaidīta palīdzība. Atgriežoties Latvijā, nekā tāda nav. Zvanīju Valsts ieņēmumu dienestam un jautāju, vai ir kaut kādas nodokļu atlaides pirmajā gadā. Man atbildēja, ka nekā tāda neesot.

 

Techniski pārcelšanās pilnībā ir uz ģimenes pleciem. Tātad, lai pārceltos atpakaļ uz Latviju, ir jābūt iekrājumiem un jābūt arī, kur dzīvot. Mums bija dzīvoklis, ko māte man atstāja, kad uzbūvēja savu māju. Man ir profesija, laba pieredze un, zināju, kur strādāšu, jo darba vieta jau bija sarunāta iepriekš – deviņos gados nebiju zaudējis saikni ar Latviju un kolēģiem. Kad atbraucu, man pat bija zināmas izvēles iespējas, jo varēju strādāt arī Rīgas slimnīcās. Turklāt mums Latvijā notiekošais bija zināms, jo divreiz gadā braucām ciemos. Otrs lielais jautājums ir par bērnudārzu un skolu. Bērnam vietu var pieteikt, kad bērns ir reģistrēts konkrētā mājvietā. Piesakies rindā, bet varbūt vēl nezini, kur dzīvosi. Maijā notiek vietu sadale, mums teica, ka nekādas garantijas nav, atbrauksim, skatīsimies. Mēs atbraucām augustā un mums paveicās, ka puika ir pirmsskolas vecuma, viņam noteikti jābūt apmācībai, tādēļ viņš vietu bērnudārzā dabūja. Mazais brālis arī dabūja vietu tajā dārziņā, jo tur ir viņa brālis. Ja bērni būtu mazāki, mums tikai nākamā gada maijā vispār būtu kāda skaidrība par vietu dārziņā. Domāju, ka jaunām ģimenēm tie ir divi lielie klupšanas akmeņi, ja grib pārcelties uz Latviju – pirmkārt, finanses un mājvieta, otrkārt, bērnudārzi un skolas.

 

Vai ir iespējams salīdzināt Vācijas un Latvijas veselības aprūpes sistēmu?

Technoloģiju un profesionalitātes jautājumā sistēmas, manuprāt, ir līdzvērtīgas, ja runājam par t.s. „augsto līmeni”. Tie ārsti Latvijā, kuri visu laiku izglītojas, apgūst ko jaunu, ne ar ko neatpaliek no Vācijas speciālistiem. Piemēram, „Orto”, salīdzinot ar līdzīgām klīnikām Vācijā, neatpaliek, varbūt pat ir elastīgāka. Ja salīdzinām  sistēmas, tad Vācijā vidusmēra cilvēkam medicīna, arī augstas klases medicīna ir pieejamāka un plašāka. Arī Vācijā ir rindas, bet tās nav salīdzināmas ar Latviju, turklāt viss ir bez maksas, izņemot zobārstniecību un vēl daži pakalpojumi, jo ir veselības apdrošināšana, kas automātiski ir kopā ar darba līgumu. Ir valsts apdrošināšana, ir arī privātā, ko var piepirkt klāt. Gan vieniem, gan otriem pieeja ir vienāda, atšķiras varbūt palātu serviss un apkalpošanas ātrums. Bet, piemēram, protēzes un implanti ir pieejami gan valsts, gan privātās apdrošināšanas klientiem. Latvijā cilvēkam ar naudu ir iespējas ātri saņemt augstas klases medicīnas pakalpojumus, bet Vācijā tā gluži nav, spēja samaksāt vienmēr un visur nenozīmē, ka pakalpojumu cilvēks saņems daudz ātrāk par to, kuram ir valsts apdrošināšana. Latvijā sistēmas pieejamība cilvēkam, kuram nav naudas un jāpaļaujas tikai uz to, ko dod valsts, ir daudz sliktāka. 

 

Kādas atšķirības Covid-19 laikā vērojamas Vācijā un Latvijā?

Pirmā vīrusa viļņa laikā bijām Vācijā, kur situācija tobrīd bija daudz sliktāka nekā Latvijā, jo viņu robeža bija ar infekcijas smagi skartajām valstīm Itāliju, arī Čechiju. Vācijā tika aizvērts viss – skolas, bērnudārzi, tika pārtraukti jebkādi kontakti ar citu valstu iedzīvotājiem. Latvijā viss bija mierīgāk, bez tik lieliem ierobežojumiem. Pašlaik situācija ir līdzīga gan Latvijā, gan Vācijā. Vāciešiem gan ir ļoti liels slimnīcu tīkls, valstī ir 27 tūkstoši intensīvās aprūpes gultu, kurās var nodrošināt mākslīgo elpināšanu. Domāju, ka mūsu problēma ir tā, ka nav kapacitātes, pastāv riski visai veselības sistēmai. Gan jāsaprot, ka Vācija ir liela un turīga valsts, tai ir citas iespējas, bet, ja tāda situācija ieilgs, grūti pateikt, cik ilgi visu varēs nodrošināt. Vēl jāpiebilst, ka Vācijā vispār ir daudz noteikumu, ir stingrs reglaments, bet cilvēki to ievēro – tā arī ir lielā atšķirība starp Austrumeiropu un, piemēram, Vāciju. Latvijā it kā mēģinām nosēdēt uz diviem krēsliem, it kā aizliedz, it kā aicina un tad beidzot aizliedz. Mums ir noteikumi, bet daudzi tos vienkārši neievēro – un tas ir ne tikai par Covid-19 un medicīnu, tā notiek daudzās jomās. Droši vien vāciešiem ir arī lielāka uzticība valdības lēmumiem, par spīti tam, ka iet arī demonstrācijās un protestē, tomēr uzticas vairāk. Nu ja, Vācijā vismaz ministri necenšas pandēmijas laikā sev celt algas.

 

Vācijā, arī citur Eiropā algas lielākas, Latvijā mazākas, un cilvēki bieži saka, ka tādēļ labāk dzīvot un strādāt ārpus Latvijas. Vai tam piekrītat?

Bez izglītības un profesijas arī ārzemēs ir grūti. Manas ģimenes rocība nav mainījusies, salīdzinot ar laiku Vācijā. Protams, tur man bija lielāka alga, bet arī izdevumi bija lielāki. Mēs varējām atļauties vairāk dzīvot sev, ne tikai darbam, tikāmies ar draugiem, jebkurā gadījumā nejutāmies apdalīti, nebija tā, ka nevaram atļauties to, kas bija vajadzīgs. Nedomāju, ka mūsu dzīve Latvijā ļoti atšķiras, ka kaut ko zaudēsim. Esam apmierināti, ka atgriezāmies, te mēs gribam palikt un dzīvot.