Eiropas latviešu apvienības (ELA) priekšsēdis Kristaps Grasis intervijā Ligitai Kovtunai 10.11.2015
Valstsvīriem parasti ļauj nostrādāt 100 dienas amatā un tad iztaujā, kas šai laikā paveikts. Tu esi ELAs priekšsēža amatā sešas nedēļas...
Darbietilpīgākās sešas nedēļas savā mūžā! No 18. līdz 19. septembrim Dublinā notika ELAs gada sapulce, kad mani ievēlēja, tūlīt drīz, pēc divām nedēļām PBLA sēde Rīgā, kuŗā sparīgi metos izmantot izdevību atjaunot vecos kontaktus un veidot jaunus, turpināt un stiprināt sadarbību ar ministrijām, Latviešu valodas aģentūru, Sabiedrības integrācijas fondu u. c., lai ELA varētu iet uz priekšu, turpinot darbu.
Tu ELA neesi jaunpienācējs, tāpēc jautāšu tā kāds ir tavs pirmais darbs, kam veltīsi savu lielāko uzmanību jaunajā amatā?
Redzi, mana izcelsme ir atšķirīga tajā ziņā, ka esmu uzaudzis tā sauktajā vecā trimdā, bet tagad dzīvojam diasporā. Šī vecā trimda Eiropā ir pārstājusi eksistēt... kopš Latvija atguva neatkarību un tautieši sāka izceļot dažādu iemeslu pēc. Ir noticis sajaukums, pozitīvs sajaukums, vecajai trimdai papildinoties ar jaunpienācējiem, kuŗiem ir tādas pašas rūpes un vajadzības, kas bija vecajiem. Un tas nav nekas sentimentāls tā ir likumsakarīga attīstība. Eiropā nav svarīgi, kuŗš no kurienes nācis, sajaukums vienkārši ir noticis. Mans skats uz latvietību ārpus Latvijas, protams, ir atšķirīgs, un tam ir objektīvi iemesli: esmu audzis vairākās valstīs Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Francijā, un vienīgā vieta, kur nekad neesmu pastāvīgi dzīvojis, ir... Latvija. Neesmu ne gājis skolā, ne augstskolā Latvijā, un tā nav bijusi mana izvēle, izšķiršanās, bet tikai sagadīšanās. Vai tas tā paliks mūžīgi? Nezinu! Katrā ziņā, es zinu, ko nozīmē izaugt svešā vidē, un tas ir tas, ko šobrīd izjūt tie cilvēki, kuŗu bērni aug Francijā, Anglijā, Vācijā, Īrijā u. c. Tās galvenās rūpes jau neatšķiras. Man ir trīs dēli, un mēdzu teikt, ka man ir trīs iemesli darboties latviešu sabiedrībā.
Man prātā, ka intervijā tavs tēvs Austris teica, ka apzināti neesot iegādājies īpašumu ne Vācijā, ne citur, kur dzīvojis, - lai neiesakņotos.
Acīmredzot šī domāšana mums ir ieprogrammēta... Vienmēr esmu spurojies pretī uzskatam, ka vecās trimdas galvenais dzinulis ir bijis darboties, lai Latvija atgūtu neatkarību. Ideoloģiski neapšaubāmi tas tā bija, taču ikdienā tas svarīgākais bija darboties pretim asimilācijai. Ja tagad sāktu pētīt, cik procentiem latviešu tas izdevās un cik tomēr asimilējās, rastos priekšstats, kas notiks ar jauno trimdu.
Tikai vecā trimda noturēja latviskumu trīs paaudzēs, nu aug ceturtā, bet jaunajā šie procesi norit daudz, daudz ātrāk. Jau vienas jaunākās paaudzes līmenī asimilācija ir ļoti augstā līmenī. Iemesli ir dažādi, bet problēma jau tā pati, kas tolaik, kad biju padsmitnieks. Esmu trešās paaudzes latvietis, un mums savulaik bija skaidrs, ka ceturtās paaudzes vairs nebūs. Bet vēsture pavērsās tā, kā pavērsās tagad šī ceturtā paaudze dzīvo diasporā, un daudziem, ļoti daudziem latviešu valoda ir vāja. Un nu mana atbilde uz tavu jautājumu par pirmo darbu: sākšu ar diasporas izglītību, ar latviešu valodas un tradiciju mācīšanu latviešu bērnudārzos, skolās, ar padsmitnieku latvisko izglītošanu, jo tieši tā ir mūsu pati būtiskākā auditorija.
Tie, kam tagad ir 12 14 16 gadu, šai laikā izšķirsies par savu identitāti, par to, vai viņi būs ar mums vai nebūs. Godīgi sakot, esmu diezgan pesimistisks, bet tas nebūt nenozīmē, ka mazāk darbošos. Gluži otrādi.
Vai tavā cīņā pret asimilāciju ir daudz sabiedroto?
Redzi, Eiropas diasporā šai ziņā nav dalītas istabas, vecā un jaunā emigrācija ir saplūdusi. Līdz ar to visi arī darbojas kopā, un nav tādu vecās trimdas līdzaudžu, ar kuŗiem vien kopā es darbotos vairāk nekā ar diasporu. Nē! Es pats pilnībā dzīvoju diasporā. Bet pirms gadiem pieciem mana atbilde uz tavu jautājumu būtu citāda. Jo diaspora nemitīgi aug, tā ir jauna un ļoti strauja attīstība. Turklāt šai diasporā jau nav tikai ekonomiskie aizbraucēji, cilvēki dodas uz ārzemēm strādāt, papildināties, iegūt izglītību. Un tiem, kas aizbrauc no Latvijas uz pāris gadiem, nav to identitātes problēmu, kādas rodas tiem, kas ārzemēs paliek 5 - 7- 12 gadus. Viņiem šis identitātes jautājums uzpeld galvenokārt bērnu dēļ.
Lai gan, kā varētu domāt, ik vasaru var pavadīt Latvijā, laukos, un uzpildīt savu latviskumu, ka pietiek visam nākamajam gadam! Bet nē! Man bieži jautā: Kāpēc jūs, Graša kungs, tomēr esat latvietis, un kur jūs ņēmāt savu identitāti? Un tas nu nav jautājums, uz kuŗu es varētu atbildēt vienas intervijas laikā. Esmu daudz to pētījis: sevī, savos dēlos. Kuŗš bija tas brīdis, kas lika pieņemt lēmumu, ka esmu latvietis un tāds palikšu? Skaidri zinu to, ka šo lēmumu esmu sev pieņēmis un ka tā ir mana loģiska pārliecība. Nekad neesmu gribējis būt, piemēram, vācietis. Ir jāsaprot, ka bērnu šai ziņā var piemeklēt šaubas, jo bērni negrib atšķirties. Skolā nav patīkams izaicinājums būt citādam. Vēlme identificēties kā latvietim ir ieaudzināma ģimenē. Tāpat kā pārliecinoša uzdrīkstēšanās pateikt ikvienam, ka esmu latvietis un mājās, savā ģimenē, runāju latviski.
Mūsu diasporas vēstnieks Pēteris Elferts intervijā teica, ka, nerunājot mājās latviski un nekopjot savu latviskumu, atņemam mazbērnus saviem vecākiem...
Pilnīgi piekrītu, tā ir. Ģimene ir atbildīga par latviskuma saglabāšanu, un nav jābūt akadēmiķim, lai to saprastu.
Atminos kādu sanāksmi Latvijas Ārlietu ministrijā pirms gadiem 5 vai 6, kad trīs ministriju izglītības, kultūras un izglītības pārstāvji apsprieda oriģinālu ideju: jārīko ārzemju latviešu nometnes Latvijā! Tobrīd domās saskaitīju kādu duci, kas jau varēja svinēt divdesmit un vairāk gadu jubilejas. Runa ir par to, ka Latvijas iestādēs par šo jomu neko nezināja.
Es taču arī biju tai sanāksmē un ar smaidu vēroju, kā tu stāstīji, ka Rīgā tiek izdotas trimdas avīzes, kur par to cītīgi raksta... Bet šobrīd situācija ir mainījusies uz labo pusi. Ja tolaik mūs Latvijas ierēdņi uzklausīja un parasti teica jā, laba doma, bet... un tad nāca uzskaitījums: nav naudas, nav resursu,, tad tagad šiem bet tiek meklēti risinājumi. Ir lielāka interese, pretimnākšana un, galvenais, izpratne un pieredze. Būdams ELA priekšsēdis, varu praktiski risināt jautājumus, kas saistīti ar manas darbošanās prioritātēm izglītību, kultūru, savstarpējiem sakariem. Strādājam gluži konkrēti un ar skatu nākotnē. Nu, piemēram, ja runa ir par repatriācijas programmu, tad jāskatās, vai būs, ko repatriēt. Darba ir daudz un būs vēl vairāk, un PBLA, kā arī ELA jau ir daudz izdarījusi.
PBLA esat kā jūs, tā arī ALA Amerikas latviešu apvienība. Vai meklējat un atrodat sadarbības iespējas?
Kā nu ne kā jau teicu, man ir trīs dēli trīs iemesli darboties latviešu sabiedrībā. ALAs priekšsēdim Pēterim Blumbergam to ir četri viņa ģimenē aug četri dēli! Patiešām izjūtu abpusēju vēlēšanos un iespējas sadarboties un apmainīties pieredzē, un mums ir daudz kopīga, par ko pārliecinājāmies gadskārtējā PBLA sēdē.
Man kā preses pārstāvei, vērojot gan ALAs kongresu aizvadītajā maijā, gan PBLA sēdi, ir radusies pārliecība, ka trimdas latviešu organizācijas piedzīvo renesanci spriežu pēc konkrētiem darbiem, diskusijām, lietišķuma. Un organizāciju vadības vecuma arī.
Piekrītu! Un vēl piebildīšu savu sabiedriskā darba kollēģu vidū saklausīju arī minēto sev tuvo argumentu jārada diasporas jaunatnei visas iespējas izvēlēties to ceļu, kas ved uz Latviju. Mēs nezinām, kuŗš un cik no viņiem to izvēlēsies, bet iespēja ir jārada mums. Pēc manas pieredzes, šo ceļu uz Latviju bieži vien ir izvēlējušies tieši tie, no kuŗiem to vismazāk gaidījām. Redz, to jau nenosaka vien tas, cik tautisko prievīšu katrs ir noaudis latviešu nometnē...
Eslingenā pošas uz Latviešu dziesmu svētkiem pēc 70 gadiem. Nozīmīgs iemesls atkal pulcēties tautiešiem no visas pasaules.
Latviešiem taču vienmēr ir bijis svarīgi pulcēties, parasti dziesmu svētkos, dziesmu dienās, kultūras svētkos, to nevar apturēt. Kur vien pulcējas latvieši, tur tiek dibināti koŗi, kopas, biedrības. Un visvairāk mums patīk tieši gatavošanās, kopkoŗa mēģinājumi utt. Galvenais radīt kaut ko pašiem savu. Te neder organizēt no augšas, ar viesmākslinieku piedalīšanos vajag pašiem. Apliecinājums tam bija aizvadītie Eiropas kultūras svētki Briselē, kad tautieši pat dibināja kopas īpaši šiem svētkiem. Un svētki izdevās, neraugoties uz to, ka bija konkurējošā ideja, sak, ko nu te rīkot, ja var taču braukt uz Dziesmu svētkiem Latvijā. Amerikā, Kanadā, Austrālijā dziesmu svētki un kultūras dienas notikušas rēgulāri, kurpretim Eiropā pēdējie bija astoņdesmitajos gados. Būdams ELAs kultūras referents un pēc koncertiem Īrijā, kur mani fascinēja turienes latviešu sabiedriskā rosība, savas domas izteicu Pēterim Elfertam, tolaik LR vēstniekam. Proti, teicu, ka agri vai vēlu Eiropā radīsies nepieciešamība rīkot savus latviešu svētkus. Tagad šāda nepieciešamība ir radusies Vācijas latviešiem viņi grib, lai šādi svētki notiek un lai turpu sabrauc tautieši, lai notiek sarīkojums, kas mobilizē latviešus un stiprina identitāti. PBLA, ELAi, Kultūras ministrijai u.c. tas jāatbalsta.
Kā pašam iet ar mūzicēšanu?
Mākslas cilvēks nedrīkst pārstāt darboties tas var atstāt sliktu iespaidu uz veselību! Protams, aktīvi mūzicēju, turpina darboties mūsu ierakstu studija. Lai gan ļoti daudz spēka un laika prasa arī darbs Bonnas mūzikas skolā (esmu tās direktors, vadu to kopīgi ar dzīvesbiedri Lieni), kuŗā mācās aptuveni 400 audzēkņu.
Par tām 100 (un vairāk) dienām varu atbildēt darba netrūkst.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
