Luksemburgā skan "Dievs, Tava zeme deg!"
Valda Liepiņa    15.03.2016

 

 

Laikam nav nekā skaistāka par iespēju izdziedāt mūsu tautas vēsturi un likteni. Parasti to darām caur mūsu tautasdziesmām, bet Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāti „Dievs, Tava zeme deg!” sniedz pārdzīvojumu, kādu retāk sastopam. Tāda privilēģija vēlreiz tika Luksemburgas korim Meluzīna un Latvijas korim Cantus Fortis svētdien,  6. martā.

 

Meluzīna kantāti „Dievs, Tava zeme deg!” dziedāja pērn Briselē un atkal Hāgā (Nīderlandē) šā gada janvārī – abas reizes apvienotā BENELUX koŗu sastāvā. Šoreiz dziedājām ar Cantus Fortis, Ivara Cinkusa vadībā. Šo kantāti es pirmo reizi dziedāju aptuveni 1970. gadā Austrālijā, pēc tam Gotlandes Pasaules dziesmu svētkos 1979. gadā. Šķiet, ka ar katru reizi pārdzīvojums kļūst spēcīgāks. Ja iepriekšējās reizēs dziedājums bija tieši saistīts tikai ar Latviju, tad šodien,  to dziedot, ir jādomā par daudz plašāku „zemi”, Dieva Zemi, kuŗa deg… Protams, ka šo kantāti nevaram dziedāt, neiedomājoties par pārdzīvojumu, kas valdīja Vecajā Ģertrūdes baznīcā 1944. gada 15. martā, kad Sarkanā armija tuvojās Latvijai. Un tomēr… Skaidri apzināmies, ka pasaules miers arī šodien tiek apdraudēts.

 

 

 

5. un 6. marts bija skaista tikšanās un atkaltikšanās abu koŗu dziedātājiem. Pirms gada Meluzīna ar Cantus Fortis Sv. Pētera baznīcā atskaņoja Gabriela Forē (Gabriel Faure) Rekviēmu. Šajā svētdienā tas skanēja Luksemburgā, abiem koŗiem atkal kopā sanākot. Meluzīnas diriģente Jūlija Norvele smalki un iejutīgi diriģēja šo darbu, kas ir viena no populārākajām un visvairāk atskaņotajām piemiņas mesām Rietumeiropas tradicijas mūzikas vēsturē. Baritona solo dziedāja Nauris Indzeris un pie ērģelēm bija starptautiski pazīstamā ērģelniece Iveta Apkalna, kuŗa Luksemburgā labi pazīstama, jo pirms vairākiem gadiem koncertā atklāja Luksemburgas filharmonijas ērģeles.

 

 

 

Tomēr, lai mēs tiktu līdz koncertam, ērģelniecei, diriģentiem un solistiem bija smags ceļš ejams. Mūs, koristus, „palaida brīvsolī” pēc trīs stundu mēģinājuma Luksemburgas (ne visai siltajā) Svētā Alfonsa baznīcā, bet viņi vēl palika teju līdz pusnaktij. Jau mēģinājuma laikā ērģeles (kas atrodas baznīcas daļā, nevis augšā) bija jāpārbīda, lai diriģenti un ērģelniece varētu viens otru saskatīt, tad vēl bija jāpielāgojas baznīcas akustikai, jo koŗi ērģeļu skaņa sasniedza ar nokavēšanos. Nu, lūk – liels pārbaudījums koŗa koncentrācijai un diriģentu „stingrajai rokai”. Neraugoties  uz līdz vēlai nakts stundai nostrādāto laiku, ar svaigu un apgarotu seju nākamajā dienā diriģenti, solisti un ērģelniece sveica mūs – gatavi skaistam koncertam. 

 

 

Un tāds tas arī bija! Baznīca bija pilna. Pirms koncerta klātesošos uzrunāja jaunā (gan vēl neapstiprinātā) nerezidējošā vēstniece Ilze Rūse (Hāga), uzsveŗot dziedāšanas nozīmi latviešu tautai un nedaudz ieskicējot kantātes un Latvijas tā laika vēsturi. Viņa teica, ka latviešu koŗa Luksemburgā Meluzīna un koŗa no Latvijas Cantus Fortis lieliskais Forē, Ešenvalda un Garūtas skaņdarbu izpildījums Luksemburgas Svētā Alfonsa baznīcā “apliecina Latvijas kordziedāšanas pasaules dimensiju un iespējas ar mūzikālu pārdzīvojumu vēstīt par Latviju. Tik vērienīgu projektu, kāds izvērtās šis, mazajai Luksemburgas saimei nebūtu bijis iespējams īstenot bez Sabiedrības integrācijas fonda un privātu ziedotāju atbalsta. 

 

 

Kā pārgājiens no Forē Rekviēma uz kantāti skanēja latviešu komponista Ērika Ešenvalda (1977) skaņdarbs O salutaris hostia korim un soprānu solo. Pie diriģenta pults nāca Ivars Cinkuss un soprānu solo dziedāja Jūlija Norvele un Ginta Rūse (Latvija). Taisnību sakot, pirmo reizi šo skaņdarbu visā savā skaistumā dzirdēju baznīcā. 

 

 

Atskanot pirmajiem „Dievs, Tava zeme deg!” akordiem, mani allaž pārskrien trīsas. Šoreiz tās bija vēl izteiktākas. Mēs dziedājām ne tikai saviem tautiešiem, kam kantāte un tās nozīme ir saprotama un nozīmīga, bet pilnajā baznīcā atradās ļoti daudz cittautiešu, kuŗiem, cerēju,  mūsu kultūra un vēsture kļūs saprotamāka tieši caur mūsu dziedājumu. Biju redzējusi vairākus savus latviešu, angļu un vācu kollēgas un pazīstamus baznīcā. Nekļūdījos. Kantāte viņiem bija liels pārsteigums. Mana vācu kaimiņiene teica, ka tas esot bijis “kaut kas īpašs”, un, lai gan zinot, ka mēs esot neprofesionāli koŗi, viņai bijis grūti tam noticēt. 

 

 

Apbrīnojamas ir diriģenta Ivara Cinkusa spējas ar dažiem it kā maziem norādījumiem no koŗa izdabūt milzīgas pārmaiņas dziedājumā. Ar milzīgu spēku atskanēja kantātes pirmie vārdi “Dievs, Tava zeme deg!”. Un šī enerģija neatkāpās nevienu brīdi visā dziedājumā, arī tur, kur dziedājām klusināti. Solists, baritons Nauris Indzeris, kuŗš ar tenora solistu Mārtiņu Zvīguli sēdēja korim priekšā,  vēlāk stāstīja, ka pilnīgi jutis mūsu enerģijas dvašu uz galvas, kad dziedājām šīs skaņas! Solistu dziedājumi skanēja iejutīgi, pārdzīvojumu pilni. Zvīgulis ar savu maigo tenoru nevarēja neaizkustināt, dziedot vārdus “Ai, zemīte, tēvu zeme, Kā es tevi pasargāšu?”. Bija tiešām jāsakoncentrējas, lai kamols kaklā netraucētu tālākai dziedāšanai. Latviešu mūzikā viens no skaistākajiem a capella skaņdarbiem, šķiet, skanēja patiesi un tīri Luksemburgas baznīcā šajā svētdienas pievakarē. Te der atcerēties, ka 1990. gadā šī tēvreize korim vēlreiz kļuva par visas latviešu tautas atkalapvienotāju XX Dziesmu svētku izskaņā. Šādi svēti brīži, kas saistās ar kantāti, nav aizmirstami. 

 

 

Izskanot pēdējiem kantātes akordiem, baznīcā uz brīdi valdīja klusums. Un tad aplausi un klausītāju kājās celšanās. Cieņas apliecinājumi koŗiem, diriģentiem, solistiem un ērģelniecei. Esmu apceļojusi pasauli, un dziesma – mūsu latviešu dziesma – seko un vieno. Atsaucoties uz vēstnieces teikto – dziesma tiešām sniedz iespējas ar mūzikālu pārdzīvojumu vēstīt par Latviju.