Latviete Zviedrijā un zviedriete Latvijā
Tamāra Kļaviņa    14.07.2015

 

Līdingā Anitu Ieriķi un mani paciemoties savā mazajā dzīvoklītī uzaicinājusi Saldus-Līdingas Sadraudzības biedrības dibinātāja Līdingā un ilggadējā vadītāja Ilga Nilsone.

 

Anita Ieriķe jau zina ceļu. Agrāk tas bieži veda uz Ilgas mājām kalna galā, kur ciemu reizēs naktsmītne bijusi daudziem saldeniekiem. Tagad latviete dzīvo daudzdzīvokļu namā. 

 

Kādam taču jāuzņemas 

 

Ilga Nilsone skaidro: valdība seniem un it kā ekskluzīviem namiem noteikusi tik lielus nodokļus, ka viņa vairs nav varējusi nomaksāt, nodokļos aizgāja gandrīz visa alga, tādēļ māju nācies pārdot. Tagad palēnām šķirošot un atdošot glabāšanā citiem dažādus sabiedriskās darbības  dokumentus, tie sakrājušies kaudzēm. Pa logu pēc daudzām pelēkām dienām spoži iespīd saule, un sniegotā paugurainē klusi šalc priedes.Tur ir daudzu līdingiešu iemīļota pastaigu vieta. 

 

Pēc brītiņa ienāk Ilgas Nilsones vīrs Roberts. Viņš ir zviedrs, laipni mūs apkalpo un pa laikam sarunā iesaistās ar kādiem teikumiem. Ilga saka: pagājuši biedrības 20 gadi, un bija pienācis laiks nodot vadību citās rokās. Neviens neuzņēmās iesākto turpināt, aizbildinās ar aizņemtību. Gluži kā biedrības izveidošanās sākumā.

 

„Laikam bija liktenīgi, ka ceļā no Stokholmas lidmašīnā izlasīju, ka Līdinga sadarbosies ar Saldu,” uzsver Ilga. „Nebija nejaušība Liepājā satikt Anitu un atbraukt uz Saldu. Anita vasarā atrada iespējas parādīt divas Saldus skolas, satikt vairākus interesantus cilvēkus. Pamazām radās idejas, ko darīt. Nebija nejaušība, ka Līdingā tolaik bija tik īpašs pilsētas mērs, kam bija svarīgi sadarboties ar Latviju.”

 

„Ilga, prombraucot no Saldus, toreiz iedeva man aploksni,” atminas Anita.  Tajā atradu 20 dolaru. „Jēziņ, cik liela nauda tiem laikiem! Biju sasapņojusies, ka manai klasei varētu būt lego klucīši, un Ilga tiem bija iedevusi naudu.”

 

„Uz Saldu bija aizbraukusi pirmā nelielā Līdingas delegācija. Pēc tam Līdingas pilsētas namā bija prezentācija. Atzina, ka Saldus ir latviska pilsēta, un ieteica dibināt sadraudzības biedrību,” turpina Ilga. „Man uzdeva sameklēt vadītāju, jo esmu latviete. Piedāvāju vairākiem, bet neviens negribēja, es arī negribēju. Tad pilsētas administrācijas jurists sacīja: „Ja jau neviens nevēlas uzņemties vadību, tātad biedrība nav vajadzīga.” Mani sāka mocīt sirdsapziņa – vai tiešām nekas nevar iznākt? Kādam taču jādara.   

 

Bet ko biedrība darīs, ko sabiedriskais darbs prasīs no manis? Pilsētas vadība piedāvāja bezdarbnieku, kas kārtotu biedrības jautājumus, bija telpa pilsētas namā. Šim vīram bija lieli plāni atjaunot Saldū viesnīcu, palīdzēt cilvēkiem uzsākt sēņu audzēšanas biznesu, bet par kādu naudu? Biedra nauda katram bija aptuveni  150 kronu jeb ap 20 latu gadā, biedrībā iestājās aptuveni 30 cilvēku. 

 

Vāra lielo zupas katlu

 

„Sākumā delegācijas no Latvijas bija oficiāli jāuzaicina, jānodrošina uzturs, arī jāgarantē, ka no Saldus atbraukušie noteikti brauks atpakaļ un nepaliks Zviedrijā. Zviedrijā bija neuzticība, valdīja liela birokratija,” atceras namamāte. „90. gadu sākumā nebija tiešas prāmju satiksmes no Rīgas uz Stokholmu, tikai caur Tallinu. Bija grūta saziņa.  Delegācijas no Latvijas uzņēma un izmitināja vairākas vietējo latviešu ģimenes – Andersoni, Brūni, manējā, daži zviedri. Toreizējais pilsētas mērs Anderbergs augstu vērtēja sakarus ar Latviju. Pat nedevās uz svinīgām pusdienām pie karaļa, bet apmeklēja mūsu biedrības jubileju. Viņam ļoti patika Latvija.

 

Biedrība izveidojās – kā tālāk? Tolaik strādāju ar pilnu slodzi par skolotāju. Nebija vienkārši uzņemt Saldus delegācijas. Zviedrijā daudz no tautas mākslas jau izmiris, bet, kad no Saldus atbrauca deju bērni, septiņus astoņus gadus veci, viņi uzstājās Milles dārzā un viņus visi iemīlēja. Joprojām satieku cilvēkus, kas atceras to uzstāšanos ar lielu apbrīnu, ka bērni tik skaisti dejo.”

 

„Grupas no Saldus vispirms uzņēma Ilga. Visi devāmies uz viņas seno māju kalna galā. Ilga bija izvārījusi lielo zupas katlu, visus pabaroja pie lielā galda. Tad brauca pie ģimenēm, kas izmitināja savās mājās. Vakaros, kad dienas programma beigusies, jau bija izdomāts, kuŗās mājās visi pulcēsies, atkal bija neliels koncerts. Ilga ar milzīgu atbildību darīja visu, ko bija apņēmusies. Tā bijis visus 20 gadus, kopš pastāvēja biedrība,” atceras Anita. „Viņa strādāja pilnu slodzi skolā, bet laikus bija izplānots, kurp saldenieki dosies, ko Līdingā skatīsies, kur koncertēs, līdzi iedeva pusdienu paciņas. Ja kādam bija jubileja, bija sagādāts kliņģeris vai torte, gaviļnieku noteikti godināja. Ja bija jābrauc ar metro, Ilga visiem laikus bija nopirkusi biļetes. Par visu padomājusi. Tā ir neatsverama vērtība – spēt padomāt un parūpēties par katru. To no Ilgas var mācīties.”

 

„Nebija nekādas pieredzes, ko latviešiem parādīt un ko viņi varētu darīt, kamēr ir Līdingā,” atzīst Ilga Nilsone. „Nebija lielas naudas, lai varētu ciemiņiem daudz ko piedāvāt. Par visu jāmaksā – par transportu, ieejas maksa mūzejos  un viss pārējais. Nav jau iespējams ciemiņus aizvest uz restorānu, un sasmērējām pusdienu maizītes, lai visi paēduši. Bet latvieši nebija izlepuši, neprasīja neiespējamo.”

 

Iestrādes var izmantot citi

 

Līdingiete smejas, ka Latvijā zviedriem bijuši kuriozi. Zviedrijā nav pieņemts cilvēkus uzrunāt ar jūs, visiem saka tu. Atbraukusi uz Latviju, un tā viņai bija jauna pieredze – nepazīstamus uzrunāt ar jūs. Zviedrijā arī nav pieņemts doties pie kāda uz māju, pat ne vārda dienā, ja neesi ielūgts. Latvijā nopērc nelielu dāvaniņu, našķi un ej ciemos. Zviedri Latvijā gājuši ciemos tukšām rokām un gaidījuši, ka no mājiniekiem ko saņems. Nācās mācīties citas tautas paradumus. 

 

„Kāds labums no sakariem ar Latviju, Saldu? Vietējā sabiedrībā caur izklaidi radās lielāka izpratne par Latvijas kultūru, ka Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku”, saka Ilga. „Pirms tam Latviju Zviedrijā uzskatīja par Padomju Savienības daļu, bet izrādījās, ka tur ir dziļas  kultūras tradicijas, ir mākslinieki, amatnieki, uzņēmēji...”

 

Anita un Ilga atzīst, ka Sadraudzības biedrība bija vajadzīga kādu laika periodu, un no tās kā no viena kamola uz visām pusēm 20 gados iztinies daudz biedrības savērptu  pavedienu, arī privātu kontaktu, ko tagad visdažādākos veidos var turpināt citi. Ir jaunas iespējas iesaistīties projektos, arī pašvaldībām ir dažādi varianti attīstīt sadarbību. Caur Saldu un ar Līdingu sadraudzējusies otra Saldus draugu pilsēta Paide, top kopīgi projekti.

 

„Tagad dzīvi kārtoju, lai ir vieglāk, bet tie gadi, ko esmu pavadījusi, sadarbojoties ar Saldu, manu dzīvi padarījuši bagātāku. Atvērās jauna pasaule, tāpat kā daudziem līdingiešiem,” atvadoties saka Ilga Nilsone. Kā viņa nokļuva Zviedrijā – par to turpinājumā.   

 

*

 

Līdingas-Saldus Sadraudzības biedrības vadītāja Līdingā Ilga Nilsone nevar izstāstīt visu savu dzīvi tik īsā laikā, kamēr ciemojamies pie viņas, tādēļ iedod līdzi piezīmes. Daļu no tām pievienoju sarunai.

 

Viņa par sevi saka: Zviedrijā ir latviete, bet Latvijā  - zviedriete. 

 

Bēgļos dodas bērnu dēļ

 

“Piedzimu 1939. gadā Kundziņsalā, kur mums bija sava māja. Uz Zviedriju izbraucām 1944. gada oktobrī, kad man bija pieci gadi, māsa vecāka. Atceros - virs Rīgas starmešu gaismas likās, ka visa pilsēta deg. Mans tēvs bija zvejnieks, viņam bija maza, vaļēja laiviņa. Drīkstēja izbraukt jūrā un bija arī sataupījis mazliet degvielas. Vācieši juta kaŗa beigas, krievi vēl nebija Rīgā ienākuši. Mamma vēlāk stāstīja, ka pāri jūrai mēs cēlušies 36 stundas. Sākumā laiviņā bijām divas ģimenes, bet viena izlēma palikt un izkāpa Mērsragā.

 

Jūra bija nemierīga. Neko daudz neatceros, bet to gan, ka tēvs nosēdināja mani pie motora, kur siltāks. Degvielas smakas un laivas šūpošanās dēļ bija briesmīgi jāvemj. Tēvs reizēm izslēdza laivas motoru, lai mūs neviens nemana. Pa jūru evakuējās arī kuģi ar vāciešiem, ik pa laikam bija lidmašīnu uzlidojumi, kuģus un bēgļu laivas gremdēja. No tā laika līdz pat šai dienai ļoti baidos no pērkona un zibens.

 

Likās, ka mūs uznesīs uz grunti pie šērām, mamma izmeta no laivas līdzpaņemtus kartupeļus. Viņa bija paņēmusi arī spaini ar vīnogām. Mamma tolaik gaidīja vēl vienu bērniņu — mūsu brālīti. Kādēļ riskēja? Vēlāk pastāstīja, ka pirmajos krievu laikos cilvēki staigājuši pa mājām un atsavinājuši bērnus, lai nogādātu drošībā. Mūs ar māsu noslēpa ogļu pagrabā. Mamma tikai gribēja mūs paglābt. 

 

Izcēlāmies militārā ostā Gotlandē. Bijām slapji, novārguši, un mūs ieveda siltumā. Līdzpaņemto pārtiku atņēma, iedeva vietējo. Atceros smaržīgus kartupeļus ar teļa gaļu. Mammai bija līdzi vācu markas, gribēja par ēdienu maksāt un uztraucās, ka naudu  neņem, jo neesot derīga.

 

Zviedri kārtoja bēgļu jautājumus. Visiem bija jāiet pirtī, ārsts izmeklēja, vai nav slimību. Mammai bija līdzi viss, lai apliecinātu, kas esam. Kur vien gājām, mūs ar māsu cieši turēja pie rokas. Ar kuģi bēgļus aizveda uz Kalmāru. Māsai atklāja šarlaku, ielika slimnīcā. Kā viņa jutās svešā vietā un nezinot valodu?

 

Mūs veda tālāk uz nelielu ciematu Smolandē, kur vajadzēja strādniekus meža darbos. Mamma un tētis gāja mežā, lai gan drīz bija jādzimst bērnam. Dzīvojām tā saucamajā zaldātu mājiņā ar divām istabām  - katrā viena ģimene. Saimnieks par darbu negribēja maksāt, un otra ģimene devās prom.”

 

Latviešiem visā jābūt priekšzīmīgiem

 

“Vecāki uzzināja, ka varētu pārcelties uz Kalmāru, tur sākām dzīvot vecā mājā. Tēvs dabūja darbu kuģu būvēšanā un, nezinot valodu, iemācījās strādāt. Mammai pēc laika atradās darbs sērkociņu fabrikā.

 

Pret ārzemniekiem Zviedrijā nebija laba attieksme. Viņi nesaprata, kādēļ baltieši mūk no savas dzimtenes. Daudzi mūs uzskatīja par nacistiem, bija labvēlīgi krieviem, jo neko nezināja par deportācijām pirms kara. Tēvs gribēja atpakaļ uz Latviju, mamma - palikt. Vairumam latviešu vīriešu bija grūtāk nekā viņu sievām, jo vīriem svešumā ģimenē vairs nebija galvenā loma. Sievas pašas pelnīja. Mammai darba dēļ ģimenei atlika maz laika, darbs bija smags. Maksāja tikai par padarīto. 

 

Pieaugušie sākumā negribēja mācīties zviedru valodu, cerēja braukt atpakaļ, bet bērni mācījās, arī es drīz iemācījos. Vienai latviešu sievietei bija jāiet līdzi tulkot pie ginekologa. Kautrējāmies abas. Latviešos ilgi bija bailes, īpaši pēc baltiešu izdošanas Padomju Savienībai 1946. gadā. Zviedri labi sapratās ar krieviem. Uzelpojām tikai pēc Staļina nāves.

 

Tēvs samierinājās, ka jāpaliek Zviedrijā, un nopriecājās, ka dabūja savu laivu, varēja atkal iet jūrā. Atceros, ka žāvēja un pārdeva zušus. Kalmārā bija kā laukos Latvijā. Tēvs tomēr Zviedrijā nekad neiedzīvojās. Mamma bija ļoti uzņēmīga, iegādājās nelielu dārziņu, visi apbrīnoja viņas puķes, ogu krūmus. Viņa vienmēr uzsvēra: jābūt īstai latvietei, jāmācās un jābūt it visā priekšzīmīgai. 

Kalmārā bija aptuveni  20 latviešu ģimeņu, bet maz latviešu bērnu. Sāka darboties sestdienas skola, lai nezaudētu dzimto valodu, bija kopīgi sarīkojumi, svētki, dziedāja, spēlēja teātri. Zviedri uzskatīja, ka latviešiem jāasimilējas, pat runāja, ka iebraucēji vietējiem atņem darbu.

 

Astoņu gadu vecumā vēl dzīvoju mājās un pieskatīju brālīti, bet sociālie darbinieki noteica pēc Ziemassvētkiem iet uz skolu. Citi bija mācījušies kopš rudens, es biju kā muļķīte. Māsa bija dažas klases tālāk, drīz tika pārcelta uz ģimnazijas otro klasi, skolu beidza agrāk nekā pārējie. Mācījās izcili. Tomēr latviešu bērniem klājās grūti, bijām no trūcīgām ģimenēm, citi bērni mūs izsmēja, rāva aiz matiem.” 

 

Neļauj apciemot vecmāmiņu

 

“Mana pirmā skolotāja bija brīnišķīga. Kaut gan neko nemācēju, uzslavēja par mammas no palaga šūto un ar puķītēm izrotāto priekšautiņu. Skolotāja nogludināja manu pieņemšanu klasē un skolā. Tādēļ vēlāk nolēmu būt skolotāja un savu sapni piepildīju.

 

Kalmārā bija laba bibliotēka, bērnu nodaļā izlasīju visas grāmatas, un vārdu krājums bija liels. Kad vēlāk skolā lika skaidrot svešvārdus, visus zināju, bet pārējie atbildēja slikti. Tad skolotāja rādīja uz mani ar pirkstu: “Ārzemniece!” 

 

Paaugos, Kalmāra man likās provinciāla, un māsa jau īrēja istabu Līdingā. Stokholmā bija īstā dzīve! Un latviešu sabiedrība. Tomēr biju augusi ar zviedru bērniem un kautrējos par savu latviešu valodu. Sāku strādāt bankā par nelielu algu. Zinu, ko nozīmē dzīvot trūcīgi. Lai taupītu, pa pastu mammai uz Kalmāru sūtīju izmazgāt drēbes.  

 

Mēs, abas māsas, iepazināmies ar latviešu puišiem, jo latviešu sabiedrībā uzskatīja, ka ģimenes jāveido ar latviešiem. Ar latviešu puisi apprecējāmies, vēlāk izšķīrāmies.

 

Mamma meklēja kontaktus ar radiem Latvijā, bet no viņiem saņēma tikai sausas atbildes. Sarakstoties ar māsu, mamma izmantoja pieņemtus apzīmējumus, tieši izteikties baidījās. Abas gribēja satikties, bet, piemēram, mans krusttēvs nevēlējās satikt brāli, kas arī dzīvoja Zviedrijā.

 

Pirmo reizi uz Latviju atbraucām 1976. gadā. Rīgā nokļuvām ceļojumu firmas rīkotā grupas braucienā. Krusttēvs ar mums vēlējās sarunāties tikai kaut kur ārpus telpām, tas likās dīvaini. Mammas māsa atbrauca uz Rīgu satikties. Mūs veda ekskursijās uz propagandas vietām un uz Salaspili, Mežaparku. Tēvs līdzi uz Latviju nebrauca, viņam bija bail. Kundziņsalā apskatījām savu māju, viss bija nolaists.

 

Toreiz gribēju satikt savu vecmāmiņu, viņai bija slima sirds, uz Rīgu atbraukt nevarēja, bet mums pie viņas uz Limbažiem doties neļāva, un mamma ļoti sabēdājās. Viņa vairs uz Latviju nebrauca. 

 

Radās iespaids, ka latvieši grib, lai viņiem visu sapērk, aizved, dāvina. Šo to sūtījām: cukuru, kafiju, džinsa bikses. Mūsu algas nebija lielas, un par visu jāmaksā. Ārzemju latviešus Latvijā turēja par nez kādiem bagātniekiem, ja jau alga tūkstošos kronu... 

 

Man aizvien grūti samierināties, ka Latvijā cilvēki mēdz neierasties norunātā laikā, ka sola, bet neizdara, ka uz viņiem īsti nevar paļauties. Ļoti vērtē ārišķības. Vairumam zviedru tāda attieksme ir nepieņemama. Grūti saprast, ka Latvijā cilvēki tik ļoti dzenas pēc mantas un naudas. Arī Zviedrijā tā bijis un pārgājis. 

 

Neplānoju pārcelties uz Latviju, jo manas saknes jau ir Zviedrijā, zviedru valodu protu labāk nekā latviešu valodu. Kad vēlos, tagad brīvi varu braukt uz Latviju. Ņemu labāko no tā, kas ir abās valstīs.”

 

(Publikācija tapusi sadarbībā ar laikrakstu Saldus Zeme)