Latviešu kulinārijas meistarklases ar divējiem mērķiem
Taira Zoldnere    26.03.2024

 

 

“Latviešiem ir vajadzīgs kliņģeris!” saka Anita Grīnbande, Sanfrancisko Dāmu komitejas priekšniece un Sanfrancisko Jaunā teātŗa (SFJT) aktrise.

“Cilvēki, kas nekad latviešu ēdienus nebija ēduši, bija sajūsmā!” piebilst Māra Vilde, saimniece un SFJT aktrise.

 

 

Abas Sanfrancisko latviešu nama saimnieces un SFJT aktrises pagājušā gadā noturēja astoņas latviešu kulinārijas meistarklases, lai atbalstītu latviešu amatieŗu teātŗu festivālu “Laipa”, kas notika Sanfrancisko 2023.gada oktobrī. Tomēr svarīgs bija ne tikai finansiālais atbalsts. Kulinārijas meistarklases, kas notika pēc Māras Lindes ierosmes, uz Sanfrancisko latviešu namu atveda cilvēkus ar latviešu saknēm, kas latviski nerunā. Meistarklases ieinteresēja arī amerikāņu draugus, kam tā bija pirmā iepazīšanās ar latviešu ēdienu kultūru un sabiedrību. 

 

Anita stāsta, ka meistarklašu mērķis bija savākt naudu festivālam “Laipa”, jo uz festivālu brauca 120 cilvēki no Eiropas, tostarp arī no Latvijas. Visi šie cilvēki bija jāpabaro trīs reizes dienā, un bija vajadzīgs budžets. Māra Linde izdomāja, ka varam rīkot ēdienu meistarklases, kā arī latviešu līdzņemamo ēdienu tirdziņus, un ienākumus ziedot festivālam “Laipa”. 

 

Kādu ēdienu meistarklases jūs nolēmāt piedāvāt?

Anita. Es vadīju pīrāgu, kliņģera, Jāņu siera un klimpu zupas meistarklases. Pīrāgu klase bija visapmeklētākā. Bija atnākuši ap 40 cilvēku, un viņiem ļoti patika gan pašiem mīcīt mīklu, gan griezt gaļu un taisīt pīrādziņus. Pīrāgus cepot, tie ir jāmīlē, citādi tie nebūs garšīgi. Izejvielas ierēķinājām tā, lai pēc klases cilvēki var paņemt uz mājām to ēdienu, ko paši ir gatavojuši.

 

Interesanti, ka uz meistarklasēm pārsvarā nāca cilvēki, kuŗi nerunā latviski. Lielākajai daļai senčos bijuši latvieši, un cilvēki atcerējās, ka vecmamma esot runājusi latviski. Bija arī amerikāņu draugi, kuŗi gribēja mācīties jaunu ēdienu pagatavošanu. Visas receptes bija pārtulkotas angļu valodā, to darījām kopā ar Māru Lindi, un tas bija liels darbs.

 

Māra. Es vadīju meduskūkas, plātsmaizes, buberta un piparkūku mīklas klasi. Cittautiešiem jau vārds “buberts” liekas ļoti neparasts, un viņi bija pārsteigti par to, kas iznāk. Mūsu gatavotais buberts visiem garšoja tik ļoti, ka viss tika apēsts un līdzņemšanai uz mājām palika pavisam maz. Atnāca cilvēki, kas gribēja iemācīties gatavot kaut ko jaunu un interesantu. Piemēram, bija atnākušas arī pāris aziātu izcelsmes meitenes. Uz mūsu klasēm daudzi cilvēki nāca pēc draugu un paziņu ieteikuma. Viņiem tiešām viss garšoja.

 

Sagatavoties meistarklasei ir diezgan liels darbs, bet saimniecēm viss nepieciešamais bija līdzi - vajadzīgie virtuves piederumi, mikseri, pannas un izejvielas - tas viss no mājām tika atvests uz Latviešu namu. Tomēr Anita saka, ka tas bija priekš labas lietas, un cilvēki bija priecīgi mācīties. Lasīt recepti ir viens, bet pašam, kopā ar citiem to izmēģināt, ir pavisam cita lieta.

 

Esmu gatavojusi piparkūku mīklu pēc Māras receptes, un tas bija pārsteidzoši viegli. Vai domājat, ka meistarklases iedrošinās cilvēkus pašiem gatavot latviešu ēdienus?

Anita. Nākamajā meistarklasē vienmēr jautāju, vai viņi ir gatavojuši to, ko iepriekš mācījāmies. Pīrāgus cilvēki bija cepuši, bet kliņģeri gan tikai viena sieviete, kam ir latviešu saknes, bet kas nerunā latviski. Viņa man atrakstīja e-pastu, ka kliņģeri esot cepusi kukulīša formā un iznācis ļoti garšīgi. 

 

Jau vairākus gadus uz svētkiem mēs varam iegādāties latviešu gardumus, pīrāgus un zupas līdzņemšanai, un tas ir lielisks papildinājums mūsu latviešu svētku galdiem.

Anita. “Zupu tirgu” iesākām pandēmijas laikā, jo Sanfrancisko Latviešu namā nekas nevarēja notikt, bet cilvēki negribēja aizmirst latviešu ēdienus. Pagājušā gadā taisījām trīs tādus “Zupu tirgus”, kur piedāvājām trīs veida zupas, pīrāgus, Jāņu sieru, dzeltenmaizi, ābolu plātsmaizi vai biezpienmaizi. Paši cepām, griezām, dalījām. 

 

Kura ir jūsu īpašā zupa? 

Anita.  Mana zupa, kas visiem garšo, ir veģetārais borščs. To vāru baznīcas tirdziņam, Baltiešu Ziemassvētku tirdziņam un... ja Sanfrancisko rīko vēlēšanu iecirkni, tad arī balsotāju pusdienām.

 

Māra. Izrādās, ka man jāvāra frikadeļu zupa, jo nevienam negribas velt daudzās gaļas bumbiņas. Man nāk palīgā draudzene, arī SFJT aktrise, un mēs par abām tās bumbiņas saveļam. Bet varu vārīt visas latviešu zupas.

 

Anita, pēc profesijas tu esi celtniecības inženiere, un šajā darbā ASV strādājusi vairāk nekā 20 gadus, tomēr tagad esi Sanfrancisko Dāmu komitejas priekšniece un nama galvenā saimniece. 

Anita. Amerikā ierados 1975. gadā – ar vīru, bērnu un vienu čemodānu. Mans pirmais darbs bija Minesotā drogu veikala virtuvē, jo agrāk drogu veikalā varēja nopirkt arī ēdienus. Es cepu hamburgerus, tas bija vienkārši, bet - bija ļoti daudz jāstrādā. Pēc tam apmeklēju angļu valodas klases un jau pēc pusotra gada dabūju darbu ģeodēzijas birojā. Vēlāk pārcēlāmies uz Fēniksu, un tur strādāju elektrības kompānijā. Mana meita pabeidza augstskolu, sāka strādāt Kalifornijā, un man vajadzēja braukt palīgā auklēt mazbērnus. Tā es nonācu Kalifornijā, un te atkal atradu latviešu sabiedrību.

 

Pašreiz nevaram iedomāties nevienu latviešu pasākumu bez tevis klātiem galdiem, bet kā tas sākās?

Anita. Iesākumā pat nezināju, ka pilsētā, kuŗā dzīvoju –  Los Gatos, ir daudz latviešu, un tolaik bija arī latviešu baznīca, ko vadīja mācītājs Kārlis Žols. Sāku iet uz latviešu baznīcu, un tur satiku Sanfrancisko Dāmu komitejas priekšnieci Ingrīdu Skrabi. Viņai ļoti patika cept, vārīt, dekorēt galdus, un viņa mani ar to aizrāva. Pīrāgus es nekad nebiju cepusi, kliņģeri tāpat, bet Ingrīda man to iemācīja, un mēs abas ļoti labi sastrādājāmies. Dāmu komitejā sāku darboties ap 2013.gadu, bet 2015.gadā kļuvu par Dāmu komitejas priekšnieci. 

 

Sanfrancisko Dāmu komiteja klāj galdus, rīko bufeti itin visos latviešu sabiedriskajos pasākumos Sanfrancisko, un tavs kliņģeris vienmēr ir ļoti gaidīts. Bez tam jūs atbalstāt ar ziedojumiem arī vairākas labdarības organizācijas un iniciātīvas kā Latvijā, tā Ziemeļkalifornijā.

Anita. Man patīk cept pīrāgus, visiem tie ļoti garšo, un pēc maniem pīrāgiem ir liels pieprasījums. Neviens cits necep arī kliņģeri uz svētkiem un jubilejām. Latviešiem ir vajadzīgs kliņģeris, lai viņi katrus svētkus nosvinētu ar godu. Uz Latvijas Simtgades svinībām Sanfrancisko es izcepu kliņģeri simtnieka formā. Bufetes ienākumus mūsu Dāmu komiteja parasti ziedo labdarīgiem mērķiem – esam ziedojuši Ukrainai, kā arī bērnu atbalstam un veco cilvēku pansionātam Latvijā.

 

Pirms pieciem gadiem iesākām jaunu tradiciju - Ziemassvētku pusdienas pēc dievkalpojuma, lai cilvēki pēc baznīcas vēl var pabūt kopā. Mūsu Ziemassvēktu pusdienu galds ir kļūvis ļoti populārs, un, ja sākumā mūs apmeklēja ap 20 cilvēku, tad pagājušos Ziemassvētkos jau bija varāk nekā 70. Nu jau klāt Lieldienas, pēc tam – Ģimenes jeb Mātes diena. Cilvēkiem uz svētkiem patīk atnākt, lai atkal baudītu latviešu ēdienus un būtu kopā.

 

Māra, kā tu sāki nodarboties ar kulinārijas mākslu?

Māra. Manai mammai patika cept kūkas un pīrāgus, un īstenībā mūsu mājās vienmēr kāds kaut ko cepa, un es vienmēr biju klāt. Vēlāk, kad mani bērni jau bija paaugušies, pabeidzu konditoru skolu un izmācījos par smalkmaizīšu un kūku cepēju. Īpaši man patika prakses laiks uzņēmumā “Sala”, kur iemācījos dažādus cepšanas trikus, kas man noder līdz šim brīdim. Kādu laiku arī strādāju par konditori. 

 

Uz Ameriku atbraucu strādāt par auklīti, un viens darbs veda pie otra. Sākumā nevienu latvieti nepazinu, bet man ļoti pietrūka latviešu valodas. Internetā atradu Latviešu luterāņu baznīcu Sanfrancisko, un pirmo reizi atbraucu uz 18.novembŗa Valsts svētku sarīkojumu. Visi redzēja, ka esmu “jauniņā”, apjautājās, kuŗā pusē es dzīvoju, un tūlīt iepazīstināja ar Ēriku Upmani, kas dzīvo turpat netālu. ajā pašā pusē. Ēriks pēc sarīkojuma atveda mani mājās, un mēs joprojām esam labi draugi. 

 

Māra teātŗa grupai uz mēģinājumiem tu ik pa laikam atnes svaigas savas mājas vistiņu dētas olas. 

Māra. Līdzko mums ar vīru parādījās māja, teicu, ka mums vajag vistas, jo man gribas ēst “mājas olas” un kūkas arī iznāk daudz dzeltenākas. Man pašreiz ir 25 vistiņas un divi gaiļi, bet ir bijušas pat pāri par četrdesmit vistām. Mūsu vistām ir gandrīz labāki apartamenti nekā mums pašiem – jauna kūtiņa, viņas iet ārā dārzā ēst zālīti, meklē tārpiņus. Vēl jāsaka, ka vistiņas turam tikai olām, kad tās paliek vecas, ļaujam viņām aiziet dabīgā ceļā. Dārzā mums ir neliels dīķītis, un tajā dzīvo trīs pīles. Bez tam esam “adoptējuši” vēl deviņus baložus, un, protams, mums ir arī suns. 

 

Māra, jau tradicionāli tu gatavo pusdienas ZKLB pilnsapulcēm, bet kā tu kļuvi par saimnieci Latviešu namā?

Jau pirmajā reizē, kad atbraucu uz Latviešu namu, es iegāju virtuvē, kur saimnieces kaut ko darīja, un prasīju, vai varu palīdzēt. Tā es taisnā ceļā “iekāpu” nama virtuvē un vēl neesmu izkāpusi ārā. Palīdzu Anitai ar bufetes un svētku galdiem. Varu teikt, ka man patīk gatavot ēdienus, kuŗus es pazīstu, tas ir viegli, un es gatavoju labprāt. ZKLB pusdienās vienmēr pasniedzu savas franču karbonādes, un tās garšo itin visiem.

 

Jūs abas esat ne tikai saimnieces, bet arī mākslinieces - SFJT aktrises. Kā sākās jūsu teātŗa gaitas?

Anita. Teātri iesāku spēlēt jau Minesotā, kur bija ļoti darbīga teātŗa grupa, un to vadīja režisors Edgars Šulcs. Šeit mani uzrunāja SFJT režisore Māra Luisa. Teātris iestudēja lugu “Emīls un Berlīnes zēni”, man piedāvāja spēlēt Jākoba kundzi, un es uzreiz teicu: “Jā! “

 

Māra. Man arī piezvanīja režisore Māra Luisa un jautāja, vai es gribētu spēlēt teātri. Es nekad nebiju spēlējusi uz skatuves un nezināju, vai to pratīšu, bet - var jau pamēģināt. Tā tas iesākās ar Emīla mātes lomu izrādē “Emīls un Berlīnes zēni”. 

 

Runājot par jūsu lomām, es vēl gribētu minēt Anitas atveidoto Laimdotu Viestura Meikšāna iestudētajā izrādē “Kurbads, ķēves dēls”, un par šo lomu festivāla “Laipa” Oslo viņa ieguva balvu “Seksīgākā aktrise”. Arī Mārai bija interesanta loma izrādē “Kurbads, ķēves dēls” – tā bija loma bez teksta, bet prasīja zināmu drosmi, un mums ir palikusi atmiņā kā neaizmirstams skatuves tēls.SFJT šogad iestudē amerikāņu autores Dženas Silvermenas lugu “Tīrelis”, kuŗas pirmizrāde notiks jau 4.maijā.  Māra, izrādē “Tīrelis” tev ir jauna un interesanta loma, un šoreiz tev ir ļoti daudz teksta.

Esmu Irbīte, un par tekstu jāatceras, ka šo izrādi bijām jau sagatavojuši pirms Covid pandēmijas, tāpēc tagad ir vieglāk. Izrādi jānāk un jāskatās, lai redzētu manu mazo Irbīti. Bez tam gatavojos arī braukt uz teātru festivālu Bredfordā. 

 

Anita, tev izrādē ir noslēpumaina, mistiska un neparasta loma.

Anita.  Man patīk mazliet ālēties uz skatuves, tas mani padara jaunāku. Atmiņa gan laikam paliek švakāka, un šoreiz es lūdzu mūsu režisorei lomu bez vārdiem. Ceru arī braukt uz nākamo teātru festivālu “Laipa”, kas šogad notiks Bredfordā, Anglijā. Nākamgad man paliek 80 gadu, un cik vien es varu, es daru, un daru ar prieku.

 

Katrs, kas bijis SFJT mēģinājumos zina, ka Māra un Anita katrā mēģinājuma dienā visai teātŗa grupai gatavo arī pusdienas. Mums grūti saprast, kā viņas paspēj gan būt uz skatuves, gan saimniekot virtuvē, bet viņas to var, un spēj būt lieliskas aktrises un saimnieces savās dzīves lomās.

SFJT režisore Māra Luisa stāsta, ka festivālā “Laipa” četru dienu gaŗumā trīs reizes dienā tika paēdināti 120 cilvēki, un tam bija nepieciešams finansējums. Viņa atcerējās, cik aizkustināta jutās, kad Māra Linde pati nāca ar iniciatīvu par līdzekļu vākšanas kampaņu, rīkojot kulinārijas meistarklases un līdzņemamo ēdienu tirdziņus. Teātŗa saimnieces Anita un Māra ne tikai vadīja meistarklases, bet arī ieguldīja savus līdzekļus kā ziedojumu ēdināšanas fondam. Līdzņemamo ēdienu tirdziņos piedalījās: Māra Linde, Anita Grīnbande, Māra Vilde, Māra Sidlo, Gundega Ozola, Sallija Filitsa, Rūta Brūniņa-Grande un Gvido Bergmanis.

 

Liels paldies arī pārējiem teātŗa darbiniekiem un Ziemeļkalifornijas latviešu sabiedrībai par atbalstu! Festivāla dalībnieku ēdināšanas izdevumi tika pilnībā nosegti. 

 

 

Anitas un Māras receptes

Veģetārais borščs (dārzeņu daudzums aptuveni 10 porcijām): 

2 kāposti (vidēji), 4 bietes, 4 burkāni, 4 kartupeļi, 1 sīpols, 1 paprika, selerija, konservēti tomāti savā sulā – 1 burka, garšaugi (pētersīļi, dilles, lauru lapas, oregano).

Bietes ietin folijā un liek cepties cepeškrāsnī 180°C vai 350° F 1-1,5 stundas, atkarībā no biešu lieluma

Kāpostus, burkānus, selerijas, sīpolu sagriež un liek cepties augu eļļā (bet ne olīveļļā) palielā katlā. Kad dārzeņi apbrūnējuši, pieliek konservētos tomātus un vēl pasautē un pielej karstu ūdeni. Pieliek sagrieztus kartupeļus, papriku un garšaugus. Sāls un pipari pēc garšas. Vāra apmēram pusstundu, kamēr kartupeļi mīksti.

Bietes nomizo, sarīvē, apslaka ar citronu sulu (nedrīkst aizmirst) un pievieno zupai. Vēlreiz uzvāra.

 

 

Ātrā kliņģeŗa pīne

Piens -  1 krūze (240ml), raugs – ēdamkarote, cukurs 2-3 ēdamkarotes,  sāls, sviests 2 ēdamkarotes, eļļa 2 ēdamkarotes, milti –  2 krūzes (680g), apelsīna miziņa, rozīnes, kanēlis.

Pienu uzsilda, pievieno raugu un cukuru, šķipsniņu sāls un mazliet uzraudzē.

Pievieno izkausētu sviestu, eļļu, sarīvētu apelsīna miziņu un miltus. Samīca. Uzraudzē, parasti vienu stundu. 

Mīklu sadala 3 daļās un izveido rullīšus. Rullīšus ar pirkstiem paver vaļā un tur ieber rozīnes, kanēli. Aiztaisa atkal ciet. Rullīšus sapin bizē, un liek uz ietaukotas un ar miltiem apkaisītas pannas, lai atkal uzrūgst.

Sagatavo drumstalas – saberž miltus, cukuru, vaniļas cukuru un aukstu sviestu.

Apsmērē uzrūgušo mīklu ar sakultu olu un uzber drumstalas. 

Cep 400° F vai 200°C apmēram 20 – 30 minūtes (atkarīgs no cepeškrāsns). Piezīme: ja cepot virsma saplaisā, to pieber ar drumstalām.