Latviešu biznesa veiksmes stāsts
Ar Pēteri Dzeni (ASV) un Gunāru Dzeni (Latvija) sarunājās Ligita Kovtuna    15.07.2023

 

 

 

 

Mūsu sarunu sākšu ar lielu un izjustu paldies Dzeņu ģimenei par nozīmīgo atbalstu avīzei “Laiks”! Pirmo dāsno ziedojumu redakcijai sniedza Visvaldis Dzenis, un mēs varējām atjaunot datortechniku, kā arī bez maksas dāvāt “Laiku” simt Latvijas lasītājiem Latvijas Simtgadē. Paldies, ka turpināt mūs atbalstīt! 

Un nu – kā klājas Visvalža lolojumam, uzņēmumam “Kokpārstrāde 98”, ko turpināt vadīt kopā ar Gunāru Dzeni? 

Pēteris. Uzņēmums turpina veiksmīgi darboties, neskatoties uz sarežģītajiem laikiem. Esmu priecīgs, ka atkal varu biežāk braukt uz Latviju, vismaz pāris reizes gadā. Gunārs strādā ļoti prasmīgi, man prieks, ka varam turpināt tēva Visvalža misiju. 

Vai piekrītat, ka “Kokpārstrāde 98” ir latviešu “veiksmes stāsts”, kad tik veiksmīgi aug un attīstās Amerikas un Latvijas radu kopuzņēmums? 

Pēteris. Noteikti! 

Gunārs. Visvaldis bija visa sākums – iedeva tam naudas līdzekļus, nekad neviena banka netika lūgta palīdzēt. Viss tapis pašu spēkiem. Gadu gaitā ir audzētas jaudas, paplašināta komanda, un tā jau 25 gadus. Nu esam ap 300. vietu 500 veiksmīgāko Latvijas uzņēmumu topā, maksājam prāvus nodokļus valstij. Tā abi ar Pēteri cenšamies parādīt, ka jādzīvo un jāstrādā savai valstij, pašiem jābūt saimniekiem. Visvaldis mēdza teikt, ka ikviena uzņēmuma vērtējumā ir divi galvenie rādītāji: peļņa un apmierināti darbinieki. To arī cenšamies īstenot. 

Pēteris. No gada gadā uzņēmumu esam paplašinājuši un modernizējuši. Pie mums strādā 270 darbinieki, līdz ar ko ir krietni pieauguši ražošanas apjomi. 

Jūsu uzņēmumā no vienkārša baļķa top koka konstrukcijas ar augstu pievienoto vērtību… 

Gunārs. Esam tā kokapstrādes cikla daļa, kuŗā pēc zāģētavas ražojam namdaru izstrādājumus. 95% no mūsu tirgus ir ārzemēs, tātad eksportējam. 

Atminos, pirms vairākiem gadiem, ciemojoties jūsu uzņēmumā, pavaicāju, kas notiks ar to lielo zāģu skaidu kaudzi. Gunārs teica – no tās tiks sapresētas briketes, ar ko eiropiešiem kamīnus kurināt. 

Pēteris. Latvijā, protams, arī, bet galvenais ir tas, ka nekas no koka neiet zudumā. Kā saka, viss notiek dabai draudzīgi. Turklāt arī šis process ir automatizēts – vairs nav jākrauj ar rokām. 

Tātad ir pamats uzskatīt, ka jūsu uzņēmums ir starp tiem, kas cēluši Latvijā labos eksporta rādītājus? 

Pēteris. Kokpārstrādes jomā noteikti. 

Gunārs. Aizvadītajā gadā – no 2,2 miljardiem eiro Latvijā “mūsējie” bija ap 32 miljoniem. 

Pēteri, tu taču esi joprojām praktizējošs ortoķirurgs jeb, kā pats saki, kaulu ķirurgs Amerikā, Ņujorkā. 

Pēteris. Jā, operēju gūžas, ceļgalus, darbojos galvenokārt rekonstruktīvajā ķirurģijā, kur bieži nākas labot kolēģu kļūdas. Aizbraukšu mājās un atkal stāšos pie operāciju galda. 

Tēvs ļoti vēlējās, lai Latvijas uzņēmums neapstātos, kad viņš jau būs cienījamos gados. Kopā ar viņu braucām uz Allažiem, tēvs iepazīstināja mani ar ražošanas procesu. 

Gunārs. Īstenībā Pēteris jau darbā iesaistījās daudz agrāk, jau kādā 2015. gadā, darbojās valdē, piedalījās lēmumu pieņemšanā. 

Pēteris. Esmu vecākais no Dzeņu bērniem, un tēvs mani stingri audzināja, gan praktiski bija jāstrādā, gan jābūt  atbildīgam. Tēva Visvalža skola bija pirmā un galvenā, un esmu viņam bezgala pateicīgs, ka tēvs mani radināja pie darba, iesēja apziņu, ka jādara viss labākais, lai kalpotu Latvijai. Viņš arī bija liels atbalsts, kad mācījos medicīnu, deva padomus dzīvei. 

Joprojām plaukst un zeļ mūsu Katskiļu īpašums, esam sastādījuši daudz augļu koku. Prieks, ka darbos iesaistās arī mani bērni. 

Runājot par bērniem – Visvaldis bija viens no pirmajiem Amerikas latviešiem, kuŗš jau pirms daudziem gadiem jūs – bērnus un mazbērnus - kuplā pulkā atveda uz Latviju. Mazmeita Melisa, piemēram, arī strādāja Tēvzemē – Okupācijas mūzejā, Turaidas “Kungu rijā” un jau pusaudzes gados tekoši runāja latviski. 

Pēteris. Tas Visvaldim bija ļoti svarīgi! Viņš gribēja parādīt savas dzimtās vietas, satikt radus. Sasēdāmies busiņā un braucām pa Latviju – bijām Jelgavā, kur Visvaldis studēja, apceļojām Kurzemi, tad dzīvojāmies pa Latgali, apciemojām tēvatēva mājas un ballējāmies Sventes muižā. Mums bija noīrēts plašs dzīvoklis Elizabetes ielā, un ik rītu septiņos tēvs, jau gatavs jaunai dienai, klauvēja pie durvīm – jāceļas augšā un jādodas ceļā! 

Ne tikai mana meita Melisa, arī dēls Viktors strādāja Latvijā pie Gunāra un viņa dzīvesbiedres Evitas dārzniecībā.  

Protams, mēs visi gājām latviešu skolā Ņudžersijā, katru sestdienu mūs veda uz skolu, dejojām tautas dejas, dziedājām, vasaras pavadījām Katskiļu nometnē. Visvaldis un mūsu mamma Sigrida mūs no mazām dienām audzināja latviskā garā un kā Latvijai piederīgus. 

Tu esi  precējies ar filipīnieti skaistā vārdā – Estrelita… 

Pēteri. Abi satikāmies slimnīcā, viņa ir māsiņa. Estrelitai ir ļoti liela interese par Latviju un visu latvisko, viņai patīk satikt latviešus. Un ļoti garšo cukurgailīši! Esmu novērojis, ka arī viņa patīk cilvēkiem – acīmredzot tāpēc, ka ir sirsnīga, mīļa sieviete. Cilvēki to jūt, un cilvēkiem patīk, ja par viņiem izrāda neviltotu interesi. 

Estrelita nāk no lielas, astoņu bērnu ģimenes. Ļoti draudzīgas, strādīgas, izglītotas filipīniešu ģimenes. Viens no brāļiem bija kādas Filipīnu pilsētas galva. 

Ir viegli audzināt bērnus latviskā garā, ja ir abu vecāku ieinteresētība un atbalsts. 

Atgriežoties pie biznesa – strādājot Latvijas uzņēmumā, jums ir savs viedoklis par biznesa vidi Latvijā. Kāda tā, jūsuprāt, ir – vai viegli strādāt, vai tā ir uzņēmējiem draudzīga? 

Pēteris. Te ir ļoti strādīgi un radoši cilvēki, labprāt pieņem jauno, paši cenšas izdomāt ko jaunu. 

Ar birokratiju droši vien “cīnās” Gunārs? 

Pēteris. Jā, jā! Man paliek tas patīkamākais. 

Gunārs. Bet mēs nekad nelamājam valdību! 

Un tomēr mūsu valdība dabūja aukstu dušu no ārzemju investoriem! 

Gunārs. Tās pašas birokratijas dēļ. Dokumentu kārtošana aizņem pārāk daudz laika. Savukārt nodokļu polītika ir pietiekami pieklājīga, ir uzlabojumi, pats galvenais – ir iespēja bez nodokļu nastas investēt uzņēmumā, ražošanā. Agrāk to varēja darīt tikai pēc visu nodokļu pilnīgas nomaksas. Tas ir ļoti progresīvs solis. Investori gaida lielāku pretimnākšanu, nodokļu atlaides. Mūsu uzņēmumā ir tikai pašu privātās investīcijas, tāpēc mēs par to galvu nelauzām. 

Pēteris. Es ar prieku vēroju, kā Latvijā aug dzīves līmenis – neraugoties uz inflāciju, kas ir problēma visā pasaulē. Kad uzlabosies pasaules ekonomika, atvērsies tirgi, arī uzlabosies investīciju vide, un uzņēmējiem būs labāk. Cerams, ka drīz beigsies kaŗš Ukrainā… 

Gunārs. Vienu gan vēlos kritiski aizrādīt – valsts pārvaldes izmaksas ir būtiski jāsamazina, racionālāk jāizmanto naudas līdzekļi, nodokļu maksātāju nauda. 

Dzeņu ģimenes tradicijās ir mecenātisms, mūsu saruna rit Vītolu fonda telpās, un jūs kārtējo reizi esat ziedojuši stipendijām Visvalža piemiņai. “Kokpārstrādes 98” atbalstu saņem 16 jaunieši. Vēl arī ziedojat Okupācijas mūzejam, Likteņdārzam u.c. 

Gunārs. No šīm 16 stipendijām 13 ir augstskolu studentiem, trīs – arodskolu audzēkņiem. Mēs bijām pirmie, kas iedibināja šīs arodskolu stipendijas. Ir vajadzīgi techniķi, iekārtu operatori un citu gluži praktisku profesiju speciālisti. Pie mums jaunieši arī nāk praksē, paliek strādāt mūsu uzņēmumā. 

Vēl palīdzam Allažu skolai, nesen iekārtojām mājturības klasi, kas nu ir aprīkota ar modernākajām technoloģijām. Palīdzam Allažu bibliotēkai, jauniešu sporta komandām un jaunajiem mūziķiem. 

Pats jaunākais projekts – būs dzīvokļu māja mūsu strādniekiem, labiekārtoti dzīvokļi ar nelielām izmaksām. Kopā 54 dzīvokļi, blakus Allažu pamatskolai. 

Pēteris. Tas nav biznesa projekts – dzīvokļi būs pašu cilvēkiem. Cerams, ka tas mudinās aizbraukušos latviešus atgriezties dzimtenē. Tāda jau bija Visvalža misijas ideja – latvietim jādzīvo savā zemē un jāstrādā Latvijai.