Labāk kopā
Kārlis Streips    23.09.2014

 

19. septembrī Londonā un Briselē varēja dzirdēt daudzas laimīgas nopūtas. Pēc ilgstošas kampaņas un visnotaļ lielas neziņas Skotijas iedzīvotāju vairākums tomēr nobalsoja,  skaidri parādot, ka viņi  negrib pasludināt neatkarību un atdalīties no Lielbritanijas. Lai arī pēdējās dienās pirms balsojuma sabiedriskās aptaujas rādīja, ka neatkarības atbalstītāju un pretinieku skaits varētu būt aptuveni vienāds, atbildot uz jautājumu: “Vai Skotijai vajadzētu būt neatkarīgai valstij?” - teju 55 procenti vēlētāju pateica „nē”.

 

Londonā atvieglotās nopūtas ir viegli saprotamas. Lielbritanijas premjērministrs Deivids Kamerons nu nekādi nebūtu gribējis ieiet vēsturē kā valdības vadītājs, kuŗa laikā valsts sabrukusi gabalos. Droši vien laimīga jutās arī karaliene Elizabete II, kaut vai tāpēc, ka viņai Skotijā ir Balmoralas pils, kuŗā viņa labprāt pavada laiku. Kā tas būtu, ja karalienei  būtu jāšķērso svešas valsts robeža? Diez cik jauki  nebūtu.

 

Savukārt par Briseli rakstu tāpēc, ka Lielbritanija, protams, ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Ja Skotija būtu atdalījusies no Anglijas, Velsas un Ziemeļīrijas, tā automatiski nekļūtu par minēto organizāciju dalībvalsti, būtu nepieciešama tā pati iestāšanās procedūra, kāda jāiztur  jebkuŗai kandidātvalstij. Protams, Skotija nav, teiksim, Albānija, kuŗai NATO iestāties izdevās, bet, vismaz pagaidām, Eiropas Savienībā ne. Domājams, ka iestāšanās sarunas īpaši sarežģītas nebūtu,  tomēr tās būtu nepieciešamas.

 

Saistībā  ar Ziemeļatlantijas aliansi ir arī citi sarežģījumi. Lielbritanija savas kodolzemūdenes izvietojusi Klaidā, tā ir jūras spēku baze Skotijas dienvidrietumos. Skoti nekad nav bijuši īpaši laimīgi par to, ka tur atrodas kodolieroči, un,  ja Skotija būtu bijusi spiesta izstāties no NATO, kaut kas ar šīm zemūdenēm būtu  jādara. Starp citu, Apvienotās Karalistes Aizsardzības ministrijā ļaudis runāja par iespēju, zemūdenes izvietot nevis citur Lielbritanijā, jo piemērotas ostas izveidošana nebūtu  ne dienas, ne mēneša, nedz arī viena gada darbs, - bet gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kur attiecīgās ostas ir, bet kuŗa tomēr no Lielbritanijas un Eiropa atrodas visnotaļ tālu. Laikā, kad Krievijas Federācija arvien vairāk izrāda agresiju visā pasaulē, atteikšanās  no kodolzemūdenēm nebūtu pats labākais rīcības variants.

 

“Nē” kampaņas rīkotājiem bija arī citi, visai nopietni argumenti. “Jā” kampaņas vadītāji apgalvoja, ka arī pēc neatkarības Skotija varētu lietot sterliņu mārciņu, bet visas trīs Lielbritanijas galvenās polītiskās partijas šādu iespēju noliedza. Būtu jautājums par valsts parāda sadalīšanu, par pensiju nākotni un visiem pārējiem ekonomikas jautājumiem. Vai Skotija paturētu karalieni par valsts galvu? Atbalstītāju kampaņas vadītājs Alekss Salmonds, laikam ne īpaši pārdomātā brīdī, ierunājās, ka Elizabeti II varētu saukt par skotu karalieni Elizabeti, tā atsaucot atmiņā ne īpaši pozitīvo piemēru par skotu karalieni Mariju, kuŗas dzīve beidzās uz ešafota. Turklāt  ievērojams skaits Skotijā bazētu uzņēmumu, it īpaši bankas un apdrošināšanas kompanijas piedraudēja, ka, Skotijai kļūstot neatkarīgai, tās nekavējoties pārcelsies uz Londonu.  Vismaz, no malas skatoties, šķita, ka nopietnu argumentu pret neatkarību ir krietni vairāk nekā par tās iegūšanu. Protams, visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības, tomēr...

 

Skoti saistībā ar šo referendumu ir bijuši visai viltīgi, jo, it īpaši kampaņas pēdējās dienās, viņiem izdevās no centrālās valdības „izsist” ļoti daudz dažādu solījumu par plašāku tā dēvēto devolūciju, arvien vairāk tiesību pārceļot no Vestminsteras uz Holirūdu (Skotijas jau tā visai suverēno parlamentu). Runa ir par nodokļu ienākumu izlietošanu, – ļoti iespējams, ka skotiem tagad par to būs krietni lielāka teikšana nekā iepriekš.  Lai nu kā, viņiem pēc referenduma būs ievērojami lielākas pašnoteikšanās tiesības nekā pirms tam, un tas notiks bez jebkādām klapatām, kādas rastos  pēc  neatkarības pasludināšanas.

 

Vienā ziņā balsojums nebija īpaši laimīga vēsts D. Kamerona vadītajai Konservātīvajai partijai. No 59 vietām Lielbritanijas apakšpalātā no Skotijas minēto partiju pārstāv precīzi… viens deputāts. Visi pārējie ir no Leiboristu, Liberālo demokratu un Skotijas Nacionālās partijas. Skoti pret tā dēvētajiem torijiem ir iebilduši jau kopš Mārgaretas Tečeres laikiem, kad viņas izteikti konservātīvā polītika it īpaši kaitēja Skotijas industriālajām pilsētām. Pašā Skotijas parlamentā Konservātīvajai partijai ir tikai 15 no 169 vietām, un tā ir Skotijas, bet ne visas Lielbritanijas partija, lai gan vismaz formāli lielās partijas sastāvdaļa. Zīmīgi bija tas, ka pats D. Kamerons īpaši nepiedalījās referenduma kampaņā, jo arī viņš uz ziemeļiem no Anglijas nav īpaši populārs. Redzamākais kampaņas dalībnieks no “Labāk kopā”  bija kādreizējais premjērministrs Gordons Brauns, un viņš, protams, ir no leiboristiem. Pēdējās dienās pirms referenduma D. Kamerons gan  skumji bilda, ka sirds viņam lūzīšot, ja skoti nolems izjaukt tālajā 1707. gadā dibināto  ūniju. Pat  karaliene, kuŗai nav ļauts nostāties ne vienā, ne otrā pusē nevienā polītiskā jautājumā, norādīja, ka skotiem būtu “jāpadomā ļoti rūpīgi”,  pirms viņi  lemj par šo jautājumu. No karaliskās ģimenes neitrālitātes tradicijas mazliet atkāpās  princis Harijs, kas iepriekšējā nedēļā, taujāts par viņa domām, kur rīkot nākamās kaŗavīru invalidu sporta spēles (princis ir minētā notikuma  patrons), braši atbildēja, ka Glāzgovā – tātad Skotijā. Tāds nu ir rudais Harijs.

 

Skotijas referenduma nozīme  sniedzas arī ārpus Lielbritanijas un minētajām starptautiskajām organizācijām. Runa ir arī par priekšzīmi, ko būtu radījis “jā” balsojums. Referendumi par atdalīšanos no kādas valsts nav nekāds retums. Lasītāji droši vien  atceras, ka arī mūsu valstī savulaik bija sarīkots referendums par to, vai Padomju Savienība būtu saglabājama, un liels vairākums atbildēja, ka nebūtu vis. Kanadā Kvebekas iedzīvotāji divreiz  ar ļoti mazu balsu vairākumu nolēmuši no Kanadas tomēr neatdalīties. Puertoriko iedzīvotāji pat trīs reizes ir balsojuši par neatkarības pasludināšanu no ASV (protams, Puertoriko nav pavalsts, bet tālu no tā sala nav), katru reizi pasakot nē. Referenduma kārtā Melnkalne atdalījās no Serbijas, kā arī pagaidām vēl nekur neatzītā Kurdistāna atdalījās no Irakas (un patlaban gatavojas par to balsot vēlreiz – sak, varbūt šoreiz izdosies izveidot atzītu valsti).

 

Taču pēdējo mēnešu laikā ir arī pieredzēti  piemēri  “referendumiem”, kas notikuši zem šautenes stobra. Runa, protams, ir par Krimu. Kā jau mūsu mīļajai kaimiņvalstij tas ir raksturīgi, pēc referenduma tapa gaužām melīgi paziņots, ka tajā  piedalījušies teju vai visi iedzīvotāji un lielā vienprātībā visi pateikuši, ka vajag atdalīties no Ukrainas un pievienoties Krievijai. Atcerēsimies, ka tīmeklī piepeši parādījās un pēc tam tikpat piepeši pazuda īstie referenduma protokoli, pēc kuŗiem   bija redzams, ka  nebūt ne tik liels vairākums bija lēmis par atteikšanos no Ukrainas (Krimas tatāri to boikotēja). Taču Maskava uzstāja, ka referendums bijis leģitims, un jēdziens “Krima ir mūsu” Krievijā ir kļuvis chrestomatisks, lai ko par to teiktu paši Krimas iedzīvotāji, Ukraina un visa pārējā pasaule.

 

Krievijas kaŗaspēks joprojām atrodas Ukrainas dienvidaustrumos, un arī tur darbojas “separātisti”,  kuŗi grib  izveidot tā dēvēto “Jaunkrieviju”.  Būtu skoti nobalsojuši „par”, šie terroristi ar Kremļa atbalstu būtu varējuši teikt:  re, re, – Lielbritanija pieļāva referendumu, un skoti izmantoja savas pašnoteikšanās tiesības. Kāpēc lai mums tādu nebūtu, un kāpēc Ukraina lai rīkotos citādi? Zināmā mērā tas pats jautājums patlaban ir arī Spānijā, kur kataloņu tauta cer novembrī rīkot neatkarības referendumu. Centrālā valdība Madridē gan  ir atzinusi, ka referenduma organizēšana būtu  bezmaz valsts nodevība, un kataloņu vadonim piedraudējusi ar 15 gadu cietumsodu. Taču Katalonijā nebūt nav tā, ka tur būtu  iebrukuši, piemēram, Luksemburgas iedzīvotāji ar mērķi tur izveidot “Jaunluksemburgu”. Ukrainā viss ir citādi. Tur darbojas cilvēki, kas pārstāv mūslaiku caru Vladimiru, un caram Vladimiram starptautiskais viedoklis, starptautiskās tiesības un starptautiskais likums ir, piedodiet, pilnīgi pie vienas vietas.

 

Pēdējā laikā Kremļa boss un viņa pakalpiņi  ir runājuši arī par to, ka “Jaunkrievijas” jēdziens būtu pastiepjams vēl tālāk. Cars, starp citu, ierunājies, ka viņa kaŗaspēks mierīgi varētu ieņemt ne vien Kijevu, bet arī Baltijas valstis un Poliju. Latgalē jau tagad uzradušies daži  “aktīvisti”, kas domā par Krimai līdzīgu variantu arī mūsu valstī. Provokāciju no Krievijas puses netrūkst – nolaupīts igauņu specdienestu pārstāvis, ir parādījusies  doma, ka Lietuvai būtu jāizdod tie vīri, kuŗi pirms 20 gadiem un vēl senāk ir izvairījušiess no iesaukšanas PSRS kaŗaspēkā. Daudz nebūtu vajadzīgs, lai kaut ko tamlīdzīgu uzrīkotu arī pie mums. Latvijas Aizsardzības ministrija atzinusi -  ja te uzrastos tādi  “mazie zaļie cilvēciņi”,  kādi bija redzami Ukrainā, tad Latvijas bruņotie spēki zinātu, ko ar tiem iesākt, taču nav grūti uzminēt, ko tādā gadījumā darītu Krievija. Arī tad, ja NATO spēki steigtos palīgā, Maskava būtu spējīga mūsu valstij nodarīt  pamatīgu postu. Nedod, Dievs tomēr par Skotijas referenduma rezultātiem  jāsaka – labi vien, ka tā.