Krievijas un cenzūras anatomija
Sallija Benfelde    04.04.2023

 

 

Kā liecina Levadas Centra veiktie pētījumi Krievijā par iedzīvotāju atbildību un iespēju kaut ko mainīt, aptaujātie to lielākoties redz tikai savā ģimenē, bet ne valstī. Atbildību par to, kas notiek ģimenē, jūt 90 procenti iedzīvotāju, bet par to, kas notiek valstī – 37 procenti. Ietekmēt situāciju ģimenē varot 87 procenti, bet valstī  – tikai 19 procenti.

 

Intervijā  žurnālam Forbes Life, kas iznāk arī krievu valodā, Aleksejs Levinsons, Levadas centra Sociālo un kultūras pētījumu nodaļas vadītājs, atzīst, ka Krievijā ir  izveidojusies cenzūras sistēma un ka iedzīvotāji to zina un domā – tāda ir vajadzīga. Levinsons arī skaidro, ka tie iedzīvotāji, kuŗi visu informāciju iegūst Krievijas televīzijas kanalos, protams, zina, ka pastāv internets un to arī izmanto. Tomēr sociālie tīkli tiek izmantoti gandrīz tikai dažādu sadzīves un izklaides jautājumu apspriešanai. Masu apziņā cenzūra ir vajadzīga, lai cīnītos pret sociālo vardarbību, aizstāvētu tikumību no pornografijas un pedofilijas. Viņi arī zina, ka internetā var atrast daudz slikta, tādēļ viņuprāt cenzūra tiešām ir vajadzīga. Piemēram, internetā karstas diskusijas notiek par to, kas notiek ar Tretjakova galerijas direktoru, lai gan lielākā daļa diskutētāju pat nezina, kā viņu sauc. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka tikai pieci procenti lielo pilsētu iedzīvotāju apmeklē mūzejus un teātŗus un reti kuŗš arī no šiem cilvēkiem zina, kāds ir Tretjakova galerijas direktora uzvārds. Levinsons teic, ka vairākumam iedzīvotāju ir vienalga, kas tajā galerijā vai teātros notiek, it sevišķi jau to administrācijās. Tas ir jautājums, par ko lielākoties interesējas ierēdņi un deputāti, viņus tas uztrauc, jo viņi ir sapratuši varas sūtītos signālus – aizsardzība no kaut kā nepareiza šodien ir galvenais. Viņi ir dedzīgi pašu izveidoto un izdomāto pārkāpumu meklētāji, it sevišķi jautājumos par valsts vēsturi. Ja viņi to dara, tad karjera un reputācijas varas acīs ir garantēta. Dažs labs no viņiem ir pārliecināts, ka sabiedrību var sašūpot režisoru, mākslinieku un žurnālistu radošā un nekontrolētā darbošanās.

 

Var jautāt, kāpēc varas skatījumā vērtību un ideoloģijas „seja” ir tik svarīga? Kopš iebrukuma Ukrainā – jeb „specoperācijas”, kā vara to dēvē –  valsts pašvērtējuma nozīme ir pieaugusi tūkstoškārt. Šobrīd cietumsods tiek piespriests par to, ko pirms dažiem gadiem pat nepamanīja, neievēroja. Kāpēc laikā, kad tiek izmantoti ieroči un armija, dažiem pateiktajiem vārdiem internetā tiek piešķirta tāda nozīme? Galu galā, lai iedomātos, ka daži vārdi var nopietni kaitēt bruņotai un karojošai armijai, ir taču vajadzīga pamatīga iztēle. Levinsons skaidro, ka esošais režīms Krievijā ir daudz noturīgāks, nekā tas izskatās pašiem šī režīma sargiem. Viņaprāt, iedzīvotāju attieksme pret varu un armiju liecina, ka tā nebalstās uz bailēm, represijām vai pat uz propagandas. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā armija pat kādu laiku tika vērtēta daudz augstāk nekā prezidents. Vēlāk, tāpat kā daudzus gadus, iedzīvotāji visaugstāk atkal vērtēja prezidentu, tad armiju un specdienestus un baznīcu. Putina režīms tādu attieksmi ir tikai nostiprinājis. Viņš arī uzskata, ka pamazām atgriežas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu kontroles sistēma. Noņemt izrādi, slēgt izstādi mūzejā, aizliegt publicēt grāmatu – Krievijas Kultūras ministrija izmanto sistēmu, kas ministrijā tika izveidota jau 1947. gadā. „Tā, kā mēs dzīvojam, tā ir jādzīvo,” domā cilvēki.

 

Vaicāts, vai tad tagad nav izaugusi jauna paaudze, kas ir piedzīvojusi vārda brīvību, Levinsons saka, ka deviņdesmitajos gados notika mēģinājumi izveidot citu domāšanu un izpratni – proti, ka apkārt nav tikai ienaidnieki. Aptaujas toreiz liecinājušas, ka cilvēki bijuši apjukuši, jo Krievija taču ir diža valsts, bet dižai valstij ir ienaidnieki, un tas rada un vairo pašcieņu. Sociologs intervijā arī atceras, ka toreiz Jurijs Levada, Centra dibinātājs, reiz sacījis, ka Krievijai tikai dotas tiesības un brīvība, bet “mēs to nepaņēmām”. Tam, kas nav iekaŗots, Krievijas sabiedrības acīs nav vērtības, un tas aiziet, kā atnācis. Toreiz aptaujās, vaicāti, kādas tiesības un brīvības viņiem ir vissvarīgākās, vairākums iedzīvotāju atbildējuši, ka tās, piemēram, ir tiesības uz medicīniskajiem pakalpojumiem. Tātad – galvenais sabiedrībā bija sociālās un nevis pilsoniskās jeb cilvēktiesības. No cilvēktiesībām svarīgākās iedzīvotājiem bijušas tiesības izbraukt no valsts un tajā iebraukt, un tā atbildējuši gados jaunākie iedzīvotāji.

 

Runājot par Krievijas iedzīvotājiem, sociologs arī saka, ka sabiedrībā ir ļoti daudz nabadzīgu, slikti informētu un ikdienas rūpju nomāktu sieviešu.  Tādiem cilvēkiem ir ļoti svarīgi, lai būtu vara, kuŗu viņu uzskata par stipru un uzticamu, viņiem vajadzīga sajūta, ka viņi dzīvo lielā un dižā valstī. Citiem vārdiem sakot, ja dzīve ir nožēlojama, tad tā jākompensē ar dižas valsts sajūtu. Daudzi gados jauni cilvēki ir aizbraukuši no Krievijas, nesagaidījuši tādu dzīvi “kā Rietumos”.   

 

“Tāpēc es kā cilvēks, kuŗam ir jāpastāsta, ko domā Krievijas sabiedrība, esmu spiests teikt, ka nelielai, bet nozīmīgai sabiedrības daļai ir ļoti grūti un nevēlami redzēt, dzirdēt un zināt. To, kuŗi protestēja pret režisoru un mākslinieku represijām, Krievijas Federācijas iedzīvotāju vidū ir ļoti maz. Krievu mākslas, Krievijas atbrīvošanas kustības nozīme pārējiem cilvēkiem ir niecīga. Lai cik rūgti būtu dzirdēt šos vārdus, mums visiem ir jāsaprot, ka tieši tā sabiedrība darbojas valstī ar aptuveni 100 miljoniem pieaugušo,” intervijas noslēgumā saka Levinsons.