Krievija un lienošie apvērsumi
Sallija Benfelde    14.03.2023

 

 

Notikumi Moldovā un Gruzijā ir kārtējie Putina režīma mēģinājumi atjaunot Krievijas impēriju jeb – lienošā apvērsuma mēģinājumi. Droši vien pavisam īsi ir jāpiebilst, ka apvērsums jeb pučs ir pēkšņa valdības, varas maiņa valstī, kas nav savienojama ar demokratisku pārvaldes sistēmu un ka lielākoties tas ir vardarbīgs. Latvijā tāds apvērsums notika 1934. gada 15. maijā. Savukārt lienošais apvērsums nozīmē, ka pamazām dažādās instancēs tiek ielikti vienādi domājoši cilvēki, kuŗi grib mainīt valsts demokratisko sistēmu pretēji vairākuma gribai. Šo apvērsumu līderi sākumā parasti runā par demokratiju, un reizēm demokratijas šķietamība kādu laiku arī tiek saglabāta.

 

Kā zināms, šogad februārī Moldovā notika plaša protesta akcija pret jauno prorietumniecisko valdību. Eksperti šīs aktīvitātes skaidro gan ar ekonomiskām problēmām, gan oficiālās Maskavas centieniem destabilizēt situāciju. Vēl nedēļu pirms tam Moldovas Valsts prezidente Maija Sandu brīdināja, ka Krievija gatavo valsts apvērsumu Moldovā un ka to mēģinās īstenot gan ar opozīcijas protestu, gan ar militāri sagatavotu cilvēku palīdzību no Krievijas un Baltkrievijas. Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Sprūds norādīja, ka Moldova ilgstoši bijusi trausla savā valstiskumā, valstī bija arī oligarchu ietekme, sabiedrība sašķelta un iekšējā situācija nav stabila.

 

Savukārt marta sākumā lieli iedzīvotāju protesti sākās Gruzijā, pulcējot vismaz 30 tūkstošus cilvēku. Protestu pirmajās dienās valdība izmantoja vardarbību, lai panāktu to pārtraukšanu, cieta daudz cilvēku, daudzi tika aizturēti. Protestu trešajā dienā demonstranti sapulcējās pie parlamenta Tbilisi ar Gruzijas, Ukrainas un Eiropas Savienības (ES) karogiem rokās. Protestus izraisīja paralamentā pirmajā lasījumā pieņemtais likumprojekts par ārvalstu aģentiem, ko dēvē arī par “Krievijas likumu” – 2012.gadā Krievijā pieņēma un vēlāk paildināja “ārvalstu aģentu” likumu, ko Kremlis aizvien nežēlīgāk izmanto opozīcijas apspiešanai un neatkarīgo mediju slēgšanai. Likumprojekts Gruzijā paredz iekļaut “ārvalstu aģentu” sarakstā nevalstiskās organizācijas (NVO) un medijus, kas, neskaitot ieņēmumus no reklāmām, vismaz 20% finansējuma saņem no ārvalstīm. Par atteikšanos no reģistrēšanās “ārvalstu aģentu” reģistrā varētu uzlikt 25 000 laru (8800 eiro) lielu sodanaudu. Patiesībā tas nozīmē neatļaut nekādu valsts un demokratijas nostiprināšanai un attīstībai paredzētu ES vai ASV fondu un konsultāciju izmantošanu. Vara tomēr nobijās, un parlamenta deputāti paziņoja, ka likumprojektu atsauks. Tas tika aizdarīts. Opozīcija joprojām nav pilnībā pārtraukusi protestus, baidoties, ka prokrieviski noskaņotās partijas parlamentā atkal no jauna var virzīt šo likumprojektu. Opozīcijai bažas rada arī oligarchu ietekme uz valdošo koalīciju, proti, par ekspremjeru, ar Krievijas biznesu saistīto miljardieri Bidzinu Ivanišvili, kuŗš bremzējot virzību uz Eiropu. Proeiropeiskās opozīcijas līderis Giga Brokerija sacīja: “Kamēr valda šis režīms, kuŗš savā būtībā ir tuvs putinismam, kuŗš redz Rietumu civilizāciju kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, tikmēr mēs neesam drošībā.” Jāpiebilst, ka iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā ir ierakstīti Gruzijas konstitūcijā, un, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, tos atbalsta vismaz 80% iedzīvotāju.

 

ES un ASV jau ir paudušas bažas saistībā ar šiem notikumiem, likumprojektu vērtējot kā antidemokratisku. 10. martā ASV apsūdzēja Krieviju mēģinājumos destabilizēt Moldovu nolūkā gāzt tās proeiropeisko valdību un nodibināt prokrievisku režīmu. “Mēs uzskatām, ka Krievija meklē iespējas vājināt Moldovas valdību, iespējams ar galīgo mērķi iegūt Krievijai draudzīgāku administrāciju,” paziņoja Nacionālās drošības padomes pārstāvis Džons Kērbijs.

 

Protams, var rasties jautājums, kādēļ Kremlis tik ļoti cenšas Moldovā un Gruzijā īstenot lienošos apvērsumus?

 

Pirmkārt, Krievijas plāni atjaunot bijušās impērijas robežas un tās ietekmi Eiropā nekur nav pazuduši, bet pašlaik Kremlim nepietiek resursu militāram iebrukumam šajās valstīs, tāpēc atliek apvērsumi. Otrkārt, nereti pirms vēlēšanām pat klaji prokrieviskas partijas runā tikai par iedzīvotāju dzīves līmeni un ekonomiku. Apgalvojumi, ka visi dzīvotu daudz labāk un visiem naudas būtu daudz vairāk, ja valsts sadarbotos ar Krieviju, tobrīd “tiek aizmirsti”. 

 

Vērts arī atcerēties, ka tieši pirms desmit gadiem, 2008. gada 8. augustā, sākās kaŗš starp Krievijas Federāciju un Gruziju. Agrā rītā sākās aktīvā kaujas darbība – Krievijas vadība nolēma ar militāru spēku iejaukties Gruzijas iekšpolītisko jautājumu risināšanā. Pasaule šo militāro konfliktu atceras kā piecu dienu kaŗu. Tā rezultātā Gruzija zaudēja ievērojamu daļu savas territorijas, lai arī gan Abhāzija, gan Dienvidosetija joprojām starptautiski tiek atzītas kā Gruzijas sastāvdaļas. Šis bija pirmais militārais konflikts kopš PSRS sabrukuma, kad Krievija atklāti ar militāru spēku mēģināja apdraudēt kādu suverēnu valsti, kārtējo reizi demonstrējot savu agresīvo ārpolītiku. Vēlāk sekoja notikumi Donbasā un Krimā.

 

Savukārt jāteic, ka territorija, kuŗā pašlaik atrodas Rumānija, Moldova un Krievijas kontrolētā Piedņestra, atrodas starp Eiropu un Āziju,šīs territorijas vēsture ir sarežģīta, tā tikusi dalīta un pārdalīta, un Krievijas impērijas interese iegūt un kontrolēt šo territoriju vienmēr ir bijusi milzīga. Tomēr ir vērts tajā mazliet ieskatīties, neiedziļinoties visās vēstures peripetijās, jo tad labāk redzama arī Krievijas mūžīgā interese. Jāteic, ka 19. gs. vairāku līgumu un vienošanos rezultātā tika izveidota Rumānija, bet daļa minētās territorijas austrumu rajoni tika pievienoti Krievijas impērijai. 20. gs. sākumā tika izveidota no Krievijas neatkarīga Moldāvijas Demokratiskā republika, tās parlaments nolēma pievienoties Rumānijai, Antantes valstis to atzina 1920. gada Parīzes miera līgumā, bet pievienošanās tomēr nenotika. Vēl jāpiebilst, ka Piedņestra kā atsevišķa territorija divdesmit gadus – no 1920. līdz 1940. gadam atradās Ukrainas territorijā kā autonomais apgabals. Tad pēc Krievijas prasībām Rumānija atdeva Krievijai daļu savas ziemeļu territorijas. Tās un neatkarīgā Moldāvijas republika, arī Moldāvijas autonomais apgabals tika sadalīts, daļu territorijas iekļaujot Ukrainas PSR, bet no atlikušās daļas izveidoja Moldāvijas PSR. Īsi sakot – visas šis territorijas pievāca PSRS. Moldāvijā 1989. gadā tika izveidota Moldovas Tautas fronte, kuŗa ieguva vairākumu 1990. gada vēlēšanās. 1990. gada 2. septembrī separātisti izveidoja Piedņestras Moldāvu PSR. 1991. gada 27. augustā tika pieņemta Neatkarības deklarācija, un Moldāvijas PSR kļuva par Moldovas Republiku. 1992. gadā notika Piedņestras Moldāvu Republikas kaŗš ar Moldovas Republiku, kopš tā laika Piedņestras territorijā izvietota Krievijas Federācijas armija.

 

Protams, gan Gruzijā, gan Moldovā ir prokrieviski noskaņotie iedzīvotāji. 

 

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas arī mūsu valstī joprojām ir prokrieviski domājoši cilvēki, bet līdz šim viņu brīžam skaļie, bet vārgie mēģinājumi mainīt Latvijas polītisko orientāciju un ar laiku atjaunot vai nu iekļaušanu Krievijas territorijā, vai pilnīgu atkarību no tās, nav izdevušies. Protams, šo mēģinājumus iespējamus padara arī vēlēšanas, jo neliela Latvijas pilsoņu daļa joprojām skatās uz Krieviju kā savu interešu īstenotāju. Diemžēl par tādām partijām mēdz nobalsot arī tie, kuŗi nesapņo par Latviju Krievijā, bet kuŗi notic biezākas maizes šķēles ar sviestu un desu solījumiem.