Kāpēc Baltkrievija svarīga
Juris Lorencs    11.08.2020

 

 

Pēdējā laikā mēs uzzinām par daudzām svarīgām lietām. Dažas no šīm patiesībām, no Latvijas skatu punkta raugoties, ir tik pašsaprotamas, ka īsti nav skaidrs, kāpēc tās tiek daudzinātas un izceltas. Piemēram, “Black Lives Matter”, tātad “Melno dzīvības ir svarīgas”. Vai tad tikpat svarīgas nav arī pārējo cilvēku dzīvības? Tomēr izrādās, ka tie, kuŗi apgalvo “All Lives Matter”, var tikt apsaukāti par rasistiem. Tiec nu gudrs! Ja jau tā, tad arī es uzdrošinos sekot globālajām tendencēm un izvirzīt savu lozungu, kas man šodien šķiet aktuāls: “Belarus Matter!”, “Baltkrievija ir svarīga!”. Varētu jautāt - svarīga kam? Un kāpēc?

 

Jautājums īpaši aktuālizējies tagad, pēc 9. augustā notikušajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām. Tajās, ja var ticēt šīs valsts Centrālās vēlēšanu komisijas pasludinātajiem balsošanas rezultātiem, uzvarējis līdzšinējais prezidents Aleksandrs Lukašenko ar 80 % balsu. Viņa galveno konkurenti Svetlanu Tihanovskaju atbalstījuši vien 10 % vēlētāju.  Un tomēr Lukašenko varas leģitimitāte ir iedragāta un apšaubīta. Visi, ieskaitot viņa karstākos atbalstītājus, saprot, ka prezidents nebūtu uzvarējis demokratiskās un godīgās vēlēšanās. Tādās, kuŗās varētu startēt visi opozīcijas kandidāti (viņi sēž cietumos), kuŗas kontrolētu neatkarīgi novērotāji (viņi netiek ielaisti balsošanas iecirkņos). Kur nebūtu notikusi masveidīga rezultātu viltošana, par ko vēsta neskaitāmi aculiecinieku stāsti. Ja valstī pastāvētu preses brīvība, ja Minskā vēlēšanu dienā netiktu traucēts internets un mobilie sakari. Uz pasaules ir tikai viens cilvēks, kuŗš tic Lukašenko teju vai dievišķajai izredzētībai, un tas ir viņš pats. Cilvēks, kuŗš valda jau 26 gadus, krietni ilgāk par Vladimiru Putinu. Aizsēdējies varas krēslā- tas vēl būtu maigi teikts. Tie, kuŗi piedzīvojuši padomju laikus, zina, ar ko tas var beigties- ar trīcošiem, seniliem večukiem, kuŗi māj demonstrantiem no Ļeņina mauzoleja tribīnes. Kompartijas polītbiroja locekļi, kuŗi noraugās paši savos portretos. Tikai šajos attēlos viņi paši ir vismaz divdesmit gadus jaunāki. Visiem jau gribas būt jauniem. Bet tad pienāca brīdis, kas PSRS vēsturē iegājis ar nosaukumu “grezno bēru piecgade”. Laikā no no 1980. līdz 1985. gadam Mūžībā aizgāja visa PSRS augstākā vadība.

 

Izskatās, ka 65 gadus vecajam Lukašenko tas nedraud. Eksperti gan Rietumos, gan Krievijā uzskata- viņš būs spiests aiziet no amata, nesagaidījis nākamās prezidenta vēlēšanas. Netieši par to liecina apstāklis, ka Lukašenko, kurš joprojām turpina spēlēt vienkāršu lauku papu, pamazām kļūst smieklīgs. Paaudze, kas izprot viņa valodu un jokus, pamazām aiziet. Tiem baltkrievu jauniešiem, kuŗi 1994. gadā kļuva pilngadīgi un pirmo reizi dzīvē gāja pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par Lukašenko, šodien jau 44 gadi. Viņi knapi atceras padomju laikus. Visas šīs pamācības- “traktors visus izārstēs”, “izģērbies un strādā”, “lāpstu rokā- un roc”, “es būšu leģitīms vēl ilgi”- sākumā šķiet dīvainas, tad smieklīgas, un visbeidzot sāk vienkārši kaitināt. Turklāt modernajā sabiedrībā, kur modes mainās ik sezonu, kur sarūk ne tikai avīžu lasītāju, bet pat televīzijas skatītāju skaits, kur informācija atrodas datora klikšķa attālumā, 26 gadi valsts vadītāja amatā- tas ir daudz par daudz.

 

Varētu domāt- Dievs ar viņu, kāda pasaulei daļa par Baltkrieviju, lai viņi vārās savā sulā! Un tomēr Baltkrievija ir svarīga! Pirmkārt, tā ir svarīga Krievijai. Vispirms jau kā potenciāls kumoss savas territorijas un “krievu pasaules paplašināšanai”. Kā militārs placdarms blakus ES un NATO.  Baltkrievijas rietumu robežu no Krievijai piederošā Kaļiņingradas apgabala atdala vien 80 kilometrus platais “Suvalku koridors”. Lai arī abas valstis- Krievija un Baltkrievija- atrodas īpatnā “savienoto valstu” statusā, Baltkrievijai pagaidām izdevies izvairīties no pilnīgas “aprīšanas”. Tās territorijā nav arī Krievijas kaŗaspēka, ja neskaita radara staciju un Krievijas kaŗa flotes sakaru centru. Šai nosacītajai suverenitātei var teikt paldies arī Lukašenko, kam izdevies viltīgi izmanevrēt starp Krieviju un Rietumiem. Krievija tiek šantažēta- nedosiet mums lētu naftu un gāzi, sveiki, mēs pieslejamies Rietumiem! Savukārt Rietumiem tiek stāstīts, ka, tikai pateicoties Lukašenko, vēl pastāv Baltkrievijas valsts, buferis starp Krieviju un NATO. Baltkrievija ir svarīga Eiropai un Latvijai. Tomēr Rietumu attieksme pret Baltkrieviju ir divkosīga. Lukašenko gan tiek dēvēts par “pēdējo Eiropas diktatoru” (it kā Putins būtu labāks!), tomēr Rietumiem ir bailes aizlaist šo valsti pilnīgā Kremļa pavadā. Tās tuvākie kaimiņi, Latviju ieskaitot, dzīvo cerībā uz Baltkrievijas tranzīta kravām. Latvijas ministru prezidents Krišjānis Kariņš šī gada 16. janvārī apmeklēja Minsku, kur sirsnīgi spieda roku Lukašenko un solīja “veicināt labas kaimiņattiecības”.

 

Arī man personīgi būtu žēl zaudēt Baltkrieviju, ļaut tai “izšķīst” Krievijā. Jo baltkrievi ir unikāla tauta. Daži antropologi apgalvo, ka ģenētiski tie esot pieskaitāmi baltiem, baltkrievu, krievu un poļu valodās runājoši lietuvieši un latvieši. Es pats esmu viesojies šajā viesmīlīgajā zemē daudzas reizes, un varu apgalvot- nekur citur pasaulē neesmu redzējis tik daudz zilu acu un blondu matu. Šī ģenētiskā brīnuma saknes meklējamas Baltkrievijas ģeografiskajā izolētībā. Aizmirsta zeme kaut kur pa vidu starp Poliju, Lietuvu un Krieviju. Tauta, kas pat īsti nezina, kā viņu dēvē. Kāds vīrs man reiz stāstīja par piedzīvoto 1935. gada tautas skaitīšanā Latgales baltkrievu sādžās. “Ticība- poļu, tautība- katolis”- tādas bijušas atbildes. Lietuvas ārlietu ministrs Linas Linkavičius izteicies, kas vissvarīgākā Baltkrievijā būšot nevis vēlēšanu svētdiena, bet notikumi nākamajā un turpmākajās dienās. Proti- kā uz šo vēlēšanu rezultātiem reaģēs tauta? Brīdi, kad rakstu šīs rindas (ir pirmdienas, 10. augusta rīts), Minskā un citās Baltkrievijas pilsētās jau sākušies masu protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Pat ja baltkrievi uz laiku norīs šo “vēlēšanu krupi”, situācija šajā valstī ar katru gadu, pat ar katru mēnesi kļūs nestabilāka un neprognozējamāka. Tas var beigties ar masveidīgu tautas dusmu izvirdumu un varas maiņu. Precedentu pēcpadomju telpā diezgan- Ukraina, Moldova, Gruzija, Armēnija, Kirgizstāna. Un tad var pienākt brīdis, kad lielajam kaimiņam austrumos var rasties vēlme sniegt “brālīgo palīdzību”, “normālizēt situāciju”, kā tas notika1956. gadā Ungārijā, 1968. gadā Čehoslovakijā un 1979. gadā Afgānistanā. Varam vien mierināt sevi ar domu, ka tieši kaŗaspēka ievešana Afgānistanā kļuva par padomju impērijas kapraci.

 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem