Grāmata piedzimst trīs valstīs
Elza Apse    28.09.2021

 

 

Lielbritanijā dzīvojošā latviete Vineta Kravale bērnībā nemaz nebija domājusi kļūt par rakstnieci, taču ideja par bērnu grāmatu “Vāverēns Sams” atnāca pavisam negaidīti. Dažādu veiksmīgu likumsakarību ceļā Vinetai izdevās sastapt grāmatas mākslinieci latvieti Ilonu Veterudu (Ilona Wetterud), kas par savām mājām sauc Zviedriju, un izdot grāmatu Latvijā izdevniecībā “Baltais valis”. 

Vineta Kravale jau daudzus gadus dzīvo tālu prom no dzimtenes – 11 gadus Īrijā, bet pēdējos trīs – Lielbritanijā. Kaut arī Vineta kā zivs ūdenī jūtas britu salās, pret Latviju ir saglabājušās siltas jūtas, un ne velti viņa ir uzrakstījusi grāmatu tieši latviešu bērniem. Jāteic, ka “Vāverēns Sams” nav parasta pasaku grāmata,  tai  ir psīcholoģiska, terapeitiska ievirze ar mērķi motivēt bērnus un celt pašapziņu. Šī joma Vinetai nav sveša, jo pati nāk no daudzbērnu ģimenes, kurā kopā ar viņu augušas vēl sešas māsas, bet ikdienā Londonā viņa strādā par neirofīdbeka speciālisti un nodrošina smadzeņu treniņus. 

 

Grāmata “Vāverēns Sams” aicina mazos lasītājus atkārtot labos vārdus un sevi paslavēt. Kāpēc, tavuprāt, bērniem ir svarīgi teikt sev labus vārdus?

 

Mācoties par smadzenēm un to darbību, uzzināju, ka tieši bērnībā mūs visvairāk ietekmē labie un sliktie vārdi, ko pasaka vecāki vai apkārtējie. Sanāk tā, ka bērni ir kā sūklītis, kas visu uzsūc. Bērnībā rodas pamats visai dzīvei un izkristallizējas, kam turmāk viņi ticēs un kam neticēs, tāpēc tieši šajā laikā mums bērnos jāiegulda vislabākais. Ar labajiem un sliktajiem vārdiem mēs bērniem ieprogrammējam viņu dzīvi – kā veiksies nākotnes attiecībās, darbā, saskarsmē ar citiem. Ja mēs sakām bērniem, ka viņi ir muļķi, ka neko nesaprot, tad viņos kā traukā krāsies šie sliktie vārdi, un viņi tā par sevi neapzināti domās, kad būs jau pieauguši. Taču mēs varam darīt tieši pretēji – teikt labus vārdus, pacelt bērna pašvērtējumu un izaudzināt viņu par pašpārliecinātu un laimīgu cilvēku. 

 

Manis uzrakstītā grāmata ir veids, kā bērnus un arī viņu vecākus mudināt teikt labus vārdus vai uzmundrinājumus sev vai citiem.  Mana galvenā doma, ko pasniedzu caur grāmatu – cik svarīgi ir tas, ko mēs sakām, ko sakām paši sev un ko mums saka citi. Es gribu atgādināt, ka ikdienā tiekam piepildīti ar vārdiem, ko dzirdam un sakām. 

 

Grāmatā vāverēns krāj labos un sliktos vārdus burciņā. Kā tev radās šī ideja?

 

Šo niansi es nosapņoju! Es sapnī redzēju ainu, kuŗā ir glāze un tajā pil ūdens lāses ar vārdiem “mīlestība”, “labestība” un citiem. Lāses pilēja līdz ūdens sāka šļākties ārā no glāzes. Tas bija ļoti spilgts sapnis, gluži kā reāla bilde. Kad pamodos, nolēmu, ka sapnis man jāpārveido digitālā attēlā. Es arī analizēju šo sapni un nonācu pie secinājuma, ka glāze esam mēs paši un ūdens lāses ir vārdi, ko mums saka vecāki, draugi un tuvinieki. Tas, ko mums iepilina, vēlāk šļācās ārā, kad trauks ir pilns. Šo principu es iedzīvināju grāmatā. 

 

Pastāsti, kas ir vāverēns Sams? Kā izvēlējies šo dzīvnieciņu?

 

Man ļoti patīk vāveres – te, Londonas parkos, viņu ir daudz. Tās ir ļoti skaistas, ar kuplām astēm. Reiz es gāju pa parku un iedomājos, ka stāsta galvenais varonis varētu būt vāverēns. Bet vārdiņš Sams radās pavisam spontāni – domāju, kā nosaukt vāverēnu, un tieši šis vārds pirmais man iešāvās prātā. Arī grāmatā vāverēns dzīvo lielā, skaistā parkā, gluži kā manis redzētais dzīvnieciņš Londonā. 

 

Runājot par stāstu rakstīšanu, man bieži vien, domājot par kādu situāciju, prātā uzaust metaforiska bilde. Sacerot stāstu par dusmu  akmeņiem, es domāju par piedošanu un pēkšņi iztēlojos lauku ar akmeņiem. Šādā laukā nevar izaugt neviens augs. Tur ir lieli akmeņi un mazi akmeņi, mazos mēs paši varam nolasīt no lauka, bet lielos mēs nevaram aizvākt bez citu palīdzības. Tas var būt kāds cilvēks, ar kuŗu var izrunāties. Piedodot no lauka tiek nocelti akmeņi, atsedzas augsne un augs var izaugt. 

 

“Vāverēns Sams” ir tava debijas grāmata. Vai kādreiz biji plānojusi uzrakstīt grāmatu bērniem?

 

Man nekad nav bijusi doma vai sapnis uzrakstīt grāmatu. Man nemaz nepatika doma par rakstīšanu. Reiz latviešu valodas eksāmenā ilgi sēdēju pie rakstāmās daļas un neko nevarēju uzrakstīt. Kad laiks gāja uz beigām, ātri kaut ko uzskribelēju. Tā bija tik nepatīkama pieredze, ka no tās reizes es sev iestāstīju, ka rakstīšana nav mans lauciņš un es to nemāku. Vienīgais, ko es gadu gadiem rakstīju, bija pateicības – īsas tēzes, par ko es konkrētajā dienā esmu bijusi pateicīga. 

 

Grāmata nāca nejauši. Pirms pandēmijas biju aizbraukusi uz Latviju un satiku draugus. Sena paziņa man stāstīja, ka tanī brīdī nodarbojas ar bērnu grāmatu izdošanu un parādīja man bērnu grāmatas, ko  bija izdevusi. Kad aizbraucu atpakaļ uz Lielbritaniju, man prātā sēdēja šis stāsts par labajiem un sliktajiem vārdiem. Es to uzrakstīju, aizsūtīju paziņai ar jautājumu: “Kā būtu, ja izdotu šādu darbu?” Viņa izlasīja un iedrošināja mani uzrakstīt. Tad tieši sākās pandēmija, un brīvajā laikā sāku rakstīt. Jāteic, ka tad, kad biju jaunāka, es vēlējos palīdzēt bērniem, bet nezināju, kā tieši. Laikam šī grāmatiņa ir veids, kā varu iedrošināt bērnus.

 

Jūs ar mākslinieci Ilonu Veterudu dzīvojiet katra savā valstī – viena Zviedrijā, otra – Lielbritanijā. Kā krustojās jūsu ceļi?

 

2018. gadā atbraucu uz Latviju un satiku Ilonu, kas ciemojās pie manas mammas. Tur arī abas iepazināmies. Ilona bija atvedusi uz Latviju savas gleznas, kuŗas radījusi, iedvesmojoties no sava dzīvesstāsta, un daži no viņas mākslas darbiem mani ļoti uzrunāja. Tieši tajā laikā pati gāju caurt smagam dzīves posmas un varēju gleznas attiecināt uz savām tā brīža izjūtām. Es augstu novērtēju talantīgus cilvēkus. Man iepatikās Ilonas māksla un viņas personība, tāpēc periodiski turpinājām uzturēt kontaktus. Es biju aizbraukusi uz Zviedriju ciemos, viņa apciemoja mani Londonā. 

 

Kad man radās ideja par grāmatiņu, piedāvāju to illustrēt Ilonai – savukārt izrādījās tā, ka iepriekšējā dienā pirms mana piedāvājuma kāda cita sieviete bija rādījusi savu veidoto bērnu grāmatiņu. Šī sakritība uzrunāja Ilonu un viņa piekrita pamēģināt kaut ko uzzīmēt. Viņa pārsvarā glezno ar eļļas krāsām, tāpēc “Vāverēns Sams” bija sava veida izaicinājums, jo grāmatas illustrācijas viņa veidoja ar akvareļu krāsām.

 

Būtībā sanāk, ka grāmatiņu lipināja kopā no trim dažādām valstīm – es sarakstīju grāmatu, Ilona to illustrēja, bet mana paziņa Latvijā noorganizēja tās izdošanu.  

 

Kādi tev ir plāni attiecībā uz vāverēnu Samu? Vai rakstīsi arī citas bērnu grāmatiņas?

 

Vāverēnu Samu vēlos padarīt interaktīvāku – mums ar Ilonu šobrīd top darba burtnīca. Te bērni varēs zīmēt, lasīt, rakstīt un darboties. Arī šajā darba burnīcā būs ievīti šie pozitīvie vārdi, kas palīdzēs bērnam celt pašapziņu. Man bija doma par citām “Vāverēna Sama” daļām, taču esmu sapratusi, ka vēlos radīt citas līdzīgas pasaku grāmatiņas, kuŗās galvenais tēls būs kāds cits dzīvnieciņš. Arī šīs grāmatas noteikti būs ar psīcholoģisku ievirzi. 

 

Grāmata izdota ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda un Padomes (PBLA KF&P) financiālu atbalstu.