Ar jaunu pieredzi ‒ atpakaļ uz mājām
Lilita Krūze    19.04.2017

 

 

Saulainā pavasara dienā tiekos ar Jutu Pētersoni, kuŗu pazīstu jau no laika, kad viņa vēl bija bērns. Juta laipni mani aicina iekšā Atvērtā tirgus (Open market) mājā. Abas ērti iekārtojamies mīkstajos krēslos. Visapkārt ir klusums, izņemot mūs, mājās neviena nav.

 

Kuŗā gadā un kāpēc tu atbrauci uz Gērnsiju?

 

Pirmo reizi es šeit biju kopā ar Baldones vokālo ansambli „Spuldzītes vējā”, ja atmiņa neviļ, 2008. gadā. Mūsu ansamblis bija uzaicināts dziedāt 18. novembŗa svētkos. Mēs uzstājāmies arī baznīcā, kas atrodas  netālu no lidostas. Tieši šis koncerts baznīcā ( Forest church ‒ L. K.) man ļoti labi ir palicis atmiņā.

 

Otro reizi atbraucu šurp 2014. gadā. Šoreiz ‒ strādāt. Viss sākās ar to, ka mūsu ģimenes paziņa jau šeit strādāja. Viņa bija pirmā, kas no mūsu ciema atbrauca strādāt uz Gērnsiju. No viņas arī mēs uzzinājam par Gērnsiju. Arī mana māsa Ieva atbrauca šurp. Studēju augstskolā un pēc tās   beigšanas kādudien izlēmu, ka vēlos pamēģināt, kā tas ir - strādāt ārzemēs. Tik daudzi taču brauc! Es zināju, ‒ ja es kaut kur aizbraukšu, tad tikai ar mērķi pamēģināt, un es noteikti atgriezīšos Latvijā. Tāda mana pārliecība bija un ir vēl šobrīd.

 

Tu teici - braukšu pamēģināt. Kāda  bijusi tava darba pieredze Gērnsijā?

 

Mans pirmais darbs bija māju un biroju tīrīšanas kompanijā Smart Choice Cleaning. Nostrādāju deviņus mēnešus, uzkopdama privātmājas. Pirmā pieredze bija laba, neko sliktu  teikt nevaru. Viegli nebija, bet interesanti gan.. Pirmie trīs mēneši aizskrēja ļoti ātri, jo viss bija jauns un interesants, jauni draugi. Nākamie trīs mēneši bija jau vieglāki, jo darbs jau zināms. Pēdējos mēnešus domās jau biju mājās Latvijā. Gan kollēgas, gan priekšnieki bija latvieši. Līdz ar to savu angļu valodu es neuzlaboju.

 

Atgriezos Latvijā un teicu, ka nu gan vairs nekur nebraukšu. Paldies, vairāk negribu! Mājās jau biju bijusi deviņus mēnešus, kad man atkal piedāvāja darbu Gērnsijā. Šoreiz ‒ privātmājā kopt angļu lēdiju. Tas bija vienīgais darbs, ko  biju apsvērusi kā iespēju, ja tomēr atgriezīšos. Diemžēl, slimības pieveikta, lēdija drīz nomira. Paliku bez darba un atkal pārliecinājos, ka cilvēks var atrast darbu, ja labi grib. Esmu arī strādājusi veco ļaužu aprūpes mājā.Tā bija jauna dzīves skola. Nekad mūžā nebiju neko tādu darījusi un nebiju tam gatava.Tas darbs man bija īsts psīcholoģiskais trieciens un smaga dzīves skola. Es atklāju pati sevi. Izrādījās, ka cilvēks var darīt visu, ja apstākļi ir tādi, ka nav īstas izvēles, bet  padoties tu netaisies. Bija ļoti vērtīgi šo darbu darīt. Cilvēki, kurus apkopu, katrs bija ar savām īpatnībām un slimībām, galvenokārt ar mentālām problēmām, kopjami, ģērbjami,barojami. Katram bija nepieciešama individuāla pieeja. Kollēgas bija latvieši un portugaļi. Tad arī iemācījos runāt angliski. Es sapratu, ka varu!

 

Esmu strādājusi arī ēdināšanas biznesā (Sueco outside catering). Arī tas bija darbs ar cilvēkiem,  tikai citādā veidā. Tie bija veseli, bet... piedzērušies cilvēki. Tu esi darbā, bet tev visu laiku apkārt ir ballīte un svinības. Kaut kas pilnīgi  pretējs. Šis darbs man tomēr ļoti patika un aizrāva. Latvijā biju ieguvusi viesmīlības speciālitāti, tātad strādāju savā profesijā. Kollēgas bija angļi, arī priekšnieki. Strādājot šo darbu, es ļoti labi apguvu angļu valodu.

 

Tev ir bakalaura grads kultūras uzņēmējdarbībā. Vai esi apsvērusi iespēju šajā profesijā strādāt arī šeit, Gērnsijā?

 

Nebiju par iedomājusies. Zinu, ka braukšu mājās un nepalikšu šeit uz dzīvi. Ja es zinātu, ka Gērnsijā palikšu ilgi, noteikti mēģinātu tikt tajā vidē iekšā. Es noteikti dziedātu korī.

 

Vai, dzīvojot Gērnsijā, tev pietrūkst latviskās kultūras dzīves?

 

Ļoti! Latvijā visu laiku rosījos radošajā dzīvē. Visu savu apzināto mūžu esmu dziedājusi un spēlējusi kādu mūzikas instrumentu. Man,piemēram, ļoti pietrūkt operas un klasiskās mūzikas koncertu. Ar nepacietību gaidu, kad atkal varēšu aiziet uz Latvijas Nacionālo operas un baleta teātri. Dzīvojot šeit, diemžēl, šajā ziņā esmu „degradējusies”. Tā kā mans „dzīvesstils” ir bijis darbs ‒ gulta ‒ darbs, tad nav sanācis laika integrēties šejienes sabiedrībā un iepazīt tās kultūras dzīvi. Zinu,ka notiek ļoti daudz sarīkojumu. Diemžēl man nesanāk laika uz tiem aiziet.

 

Ko tu dari brīvajā laikā?

 

Pirmos gadus brīvajā laikā galvenokārt gulēju. Strādājot apkalpošanas jomā, darbs beidzas ap diviem naktī un deviņos no rīta atkal jābūt darbā. Tikai pēdējā gada laikā man ir vairāk brīvā laika. Tagad es divreiz nedēļā eju uz sporta zāli. Esmu arī ieguvusi autovadītājas tiesības un jebkuŗā laikā tagad varu iesēsties mašīnā un aizbraukt pie okeāna atpūsties.

 

Daba Gērnsijā ir ārkārtīgi skaista. Kuŗa ir tev vismīļākā vieta?

 

Man ļoti patīk šejienes klintis un pludmales. Tomēr jau no pirmās ciemošanās Gērnsija man asociējas ar Mazo kapellu (Little Chapel). Tā ir ļoti skaista un īpaša vieta. Par Mazo kapellu man īstenībā ir ļoti interesants stāsts. Jau 2008. gadā tās viesu grāmatā es ierakstīju savu vārdu. Gadus vēlāk, kad mana māsa atbrauca strādāt uz Gērnsiju, arī viņa aizgāja uz Mazo kapellu. Atverot viesu grāmatu, viņa uzšķīra tieši to lapaspusi, kur es biju parakstījusies. Viņa nespēja noticēt savām acīm! Vai tā bija kāda zīme, vai sagadīšanās?

 

Jau pavisam drīz, vasarā tu atgriezīsies uz dzīvi Latvijā. Kādu pieredzi tu ņemsi līdzi?

 

Dzīves skolu. Palūkojoties  uz sevi no malas, es esmu ļoti mainījusies. Esmu atklājusi, ka  varu izdarīt pat tad, ja liekas, ka nevaru. Cilvēks patiesībā var visu, ja labi grib un ja apstākļi piespiež. Piemēram, tagad es zinu, ka varu strādāt veco ļaužu aprūpes mājā. Es vispār vecos cilvēkus ļoti mīlu. Es varētu viņus visus paņemt līdzi uz mājām, nomazgāt, izžāvēt saulītē, pabarot un samīļot. Uz Latviju līdzi es ņemšu arī iegūto sadzīves kultūru. Cilvēki šeit ir ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Kad mani uz ielas pirmo reizi uzrunāja melnādains vīrietis, es ar aizdomām domāju:"Ko viņam no manis vajag?" Vēlāk es sapratu, ka šeit ir normāli, ka svešinieki sasveicinās.

 

Vai tev jau ir darbs un dzīvesvieta Latvijā?

 

Tas ir interesants jautājums, ko man daudzi ir uzdevuši. Latvijā man ir ģimene, draugi, dzīvesvieta, ir visa mana iepriekšējā kultūras dzīve - kokles spēle un ansamblis. Jautājums par darbu mani tiešām biedē. Es gan zinu, ka viss būs kārtībā. Es zinu, ka es atradīšu darbu. Mani gan baida darba devēju attieksme pret mani kā atbraucēju no ārzemēm. Darba devēji Latvijā ir ļoti atšķirīgi. Man ir bijusi pieredze, kad darba devējs skatās ar neuzticību, jo esmu bijusi ārzemēs,  tā sakot, ko tu te taisies darīt? Baidās, ka atkal aizbraukšu. Tie, kas paši ir bijuši ārzemēs, ir daudz atvērtāki un saprotošāki pret darba ņēmējiem.

 

Tagad zinu, ka varu daudz izdarīt. Jūtos droša par savu angļu valodu, kas tagad ir labā sarunvalodas līmenī. Tomēr, šķiet, ne tik laba, lai strādātu birojā. Prasības Latvijā ir ļoti augstas. Diemžēl, pagaidām es nejūtos pietiekoši spēcīga krievu valodā. Jau, vidusskolu beidzot, kad sāku meklēt darbu, es saskāros ar šo problēmu. Biju viena no tiem latviešiem, kas teica, ka Latvijā krievu valoda nav nepieciešama. Tagad es apzinos, ka bez šīs valodas nevar atrast darbu. Līdz šim dzīvē vienmēr bijis tā, ka krievu kollēgas runā latviski, un man pašai nav bijusi nepieciešamība šo valodu lietot. Es ļoti vēlos iemācīties krievu valodu tādā līmenī, lai varētu konkurēt darba tirgū.

 

Daudzi saka, ka viņiem Latvija asociējas ar baltajiem stārķiem, rudzu maizi, bērzu sulām, zeltainajām Jūrmalas smiltīm. Ar ko tev saistās Latvija?

 

Ar māju. Latvija man pirmām kārtām ir mājas. Dziesmu svētki un kokle. Cik sevi atceros, vienmēr esmu dziedājusi un spēlējusi kokli. Sešu gadu vecumā es sāku mācīties Baldones mūzikas skolā, līdz ar to Dziesmu svētkos kā dalībniece esmu piedalījusies jau no bērnības. Es esmu dziedājusi gan bērnu, gan skolēnu, gan pieaugušo korī un vokālajos ansambļos. Tikai 2015.gada Dziesmu svētkos pirmo reizi biju kā klausītāja.

 

Kāds ir tavs novēlējums Latvijai simtgadē?

 

Latvijai es vēlu kļūt vēl skaistākai, stiprākai un savu zemi mīlošu un laimīgu cilvēku pilnākai. Es vēlu, lai latvieši atgrieztos mājās un darītu. Nevis čīkstētu, bet darītu. Es vēlu, lai latvieši būtu patstāvīgāki un atvērtāki domāšanā. Dievs, svētī Latviju!