Māris Brancis 27.09.2016
Kopš Jāzepa Pīgožņa balvas Par labāko latviešu ainavu glezniecībā II izstādes atklāšanas Pēteŗa baznīcā Rīgā martā jau aizritējis vesels pusgads. Tagad, vispirms piestājusi Jēkabpilī, izstāde ir aizceļojusi uz Preiļiem, lai, kā solīts, 17.septembrī divas dienas pēc Jāzepa Pīgožņa dzimšanas dienas Preiļu Kultūras namā pulcētos ļaudis un uzzinātu, kuŗš tad saņems šīgada balvu un 3000 eiro lielo naudas summu.
Visus klātesošos kā vienmēr saviļņoja mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes uzruna. Šīs uzrunas nozīmība un dziļums ir par iemeslu, kādēļ šeit to atreferēšu mazliet vairāk.
Esmu pilnīgi pārliecināta, runātāja uzsvēra, ka daļa no tā posta, asarām, nelaimēm, varmācības, kas tagad viļņiem veļas pāri zemeslodei, lielā mērā ir mākslinieka iztēles rezultāts.(..) Būt māksliniekam nozīmē piedzimt katru rītu no jauna. Katru rītu, kuŗā vairs nav nozīmes vakardienas aplausiem, cildinājumiem, ordeņiem, populāritātei, recenzijām un visam citam, kas pieder pie mākslinieka dzīves.
Tāpat kā pie tās pieder mūžīgā vientulība, dziļa, smeldzīga un neizstāstāma; jo bieži vien vistuvākie ir vistālākie, kad esi viens pats savā darbā. Savas vientulības un atbildības dēļ mākslinieks ir apbalvots ar spēju redzēt tālāk un skaidrāk, just dziļāk un smalkāk, spēj atklāt mums pagātni un atklāt mums nākotni. Tieši tāpēc mākslinieki ir īpaši un saudzējami, lolojami, atbalstāmi. Māksliniekam vienīgajam ir spēja un vara likt mums saprast pašiem sevi un pasauli, kuŗā mēs dzīvojam. Ne jau velti viņi ir vienīgie, ko mēs uzrunājam tajā pašā vārdā, kādā mēs uzrunājam Augstāko radītājs. Būt radītājam nozīmē būt māksliniekam, būt cilvēkam savā vietā, būt cilvēkam savā zemē, savā laikā, būt cilvēkam ar to, kas mums cilvēkiem pieder spēka stundās un vājuma brīžos, bet būt kaut kam, kas ir drusciņ vairāk, tā savu uzrunu beidza Ingrīda Burāne.
Viņa, kā man šķita, izteica visu mūsu, kas bijām tur klāt šajā nozīmīgajā brīdī, visdziļākās domas un pārliecību. Tādas būtu varējis izteikt arī Jāzeps Pīgoznis, kuŗš prata runāt, pacelt augstākā pakāpē katru ikdienišķu notikumu, arī, piemēram, kārtējo izstādes atklāšanu. Šis notikums ir īpašs tāpēc, ka Jāzepa Pīgožņa vārdā nosaukta balva, un arī tāpēc, ka citādi varbūt necilie Preiļi uzdrošinājušies iedibināt pirmo visas Latvijas balvu, kas nenāk ne no valsts iestādes, ne no lepnās, savā visvarenībā uzblīdušās galvaspilsētas, bet no provinces, kuŗu dažkārt nievā, bet kuŗa jūt visas tautas ilgas un sapņus.
Vakara noslēguma daļā izstādes žūrijas priekšsēdis profesors Roberts Muzis paziņoja, ka 2016.gada balvu ieguvusi gleznotāja no Daugavpils Silva Linarte, kuŗas pasaules redzējumā ir vieta drāmatiskajam un pat traģiskajam, un vienmēr jaušama harmonija, cieņa pret cilvēku un pasauli, kas ne katrreiz parādās šodienas mākslā.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)