“Zvaigznes mirgo sudrabainas”
Inguna Daukste-Silasproģe    04.10.2022

 

 

“Veronika Strēlerte? Viena no fascinējošākam dzejniecēm, kādu jebkad esmu lasījis!” – tā pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem esot iesaucies dzejnieks Gunars Saliņš, viņš runājis “par strēlertisko veidu, kā starp vārdiem, starp veidoliem saglabāt līdz galam neizteiktu, neizsakāmu dzejoļa dzīli”.

 

10. oktobrī dzejniecei Veronikai Strēlertei simt desmitā dzimšanas diena. Daudz gadu aizritējis kopš 1995. gada, kad Stokholmā rima dzejnieces sirds. Palikušas atmiņas un dzeja, kas gaida savu lasītāju Latvijā un arī ir tik daudzus komponistus rosinājusi dzeju ieaust mūzikas skaņās.  

 

Veronika Strēlerte (īstajā vārdā Rudīte Strēlerte) dzimusi Dobelē 1912. gada 10. oktobrī rakstveža Kārļa Strēlerta un viņa sievas Vilhemīnes (dzimusi Skurbe) ģimenē. Meitenei ir tikai pāris gadu, kad Pirmā pasaules kara laikā ģimene dodas bēgļu gaitās (1914–1918) – uz Valku, tad Krieviju, šķērsojot to no Staraja Rusas līdz Čugujevai Ukrainas dienvidos. 1918. gada vasarā ģimene atgriežas Latvijā. Veronika Strēlerte uzsāk mācības Jelgavas 4. pamatskolā, mācās Auces pamatskolā, Jelgavas 2. ģimnāzijā un 1932. gadā beidz Rīgas 2. pilsētas vidusskolu. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa sāk studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļā, studiju laiks dažādu iemeslu ieilgst un studijas universitātē Veronika Strēlerte pabeidz 1941. gadā. Šajā posmā viņa darbojas vairāku periodisko izdevumu redakcijās.

 

Atstājot Kurzemes krastu 1945. gada 7. maijā, Veronikas Strēlertes literārajā pūrā ir divi dzejas krājumi. Pirmo dzejas krājumu “Vienkārši vārdi” (1937) dzejniece veltī savai pāragri mirušajai māsai Helmai. 1936. gadā Veronika Strēlerte izveido ģimeni ar vēsturnieku, rakstnieku Arvedu Švābi (laulība ilga līdz 1944. gadam), iepazina arī pasauli, dodoties vairākos Eiropas ceļojumos, kas bagātināja un impulsēja dzejnieci. Par krājumu “Vienkārši vārdi” kritiķis Jānis Grīns raksta: “Veronikas Strēlertes kā debitantes raksturojumu tad arī varam sākt ar to, ka autore ir dziļi un nopietni rūdīta valodu, poētikas, mākslas teorijas, vēstures u. c. zinātņu studijās. Kopā ar labu gaumi, ar ciešu gribu, tas viss viņai līdzējis tikt jau sākumā pie nevainojamas dzejas formas. Un vispirms tad taisni formā arī izpaužas Strēlertes lielā gatavība un pārākums par citiem laikabiedriem dzejas debitantiem.”

 

1940. gadā iznāk otrs dzejas krājums “Lietus lāse” (1940), par kuru dzejniece Elza Stērste raksta: “Veronikas Strēlertes dzejas likteņu kausā, šķiet, ir nekļūdīgi iesvērts viss, kas rada īstu dzejnieku – mākslinieku, kur mazākā samēra neievērošana sajauc dievišķos nodomus. Drošs un skaidrs intelekts, tik bieži dzejas laju nopulgots, ir tā nemaldīgā stūre, kas viņas dzejas kuģi izvada cauri bezdibeņiem, kuru dziļumu zina vienīgi pati dzejniece. Smalkais un ziņkārīgais prāts ierāda tikai niecīgu vietu sentimentam, bet tā pietiek, lai līdzsvarā rastos siltums, kas visu padara dzīvu..”

 

Veronikas Strēlertes liktenis līdzinās daudzo trimdinieku gaitai svešumā, tomēr ir nedaudz atšķirīgs. 1944. gada rudenī viņa dodas uz Vāciju, atrodas Berlīnē, kur pieredz ugunspostošus uzlidojumus, tomēr 1945. gada martā ar kuģi viņa atgriežas Kurzemē, kur notika pat viņas dzejas vakars, bet 1945. gada 7. maijā vienā no pēdējām bēgļu laivām no Liepājas dodas pāri jūrai, uz Zviedriju, acis vēl skata degošo Kurzemes krastu. Pirmie grūtie iedzīvošanās gadi, ikdienas rūpes un alkas pēc latviskās gara pasaules ir tie pretstati, kurus iezīmē svešums. Tomēr top jaunas dzejas rindas. Veronikas Strēlertes dzeja publicēta latviešu trimdas periodikā ne vien Zviedrijā, bet jo plaši Vācijā. Tomēr dzejnieci ik pa laikam nomāc bažas par nākotni, par dzīvi un vērtībām – neraisās īstās domas, nerodas īstie vārdi. Neilgā laikā dzejniece vairākkārt maina darbu, kurā nopelnīt iztiku – viņa ir glāžu mazgātāja restorānā, trauku mazgātāja, fabrikas strādniece tipogrāfijā, stacijas virtuvē, kā arī strādā kantora darbu Stokholmas tramvaju valdē. Zviedrijā Veronika Strēlerte izveido ģimeni ar literatūrzinātnieku, esejistu un kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu, kurš ir šī gada simtgadnieks, un 1947. gada 18. oktobrī piedzimst dēls Pāvils, kurš arī ir šī mēneša jubilārs. 

 

Krāsas tās ikdienībā un pelēkumā dzejniece Veronika Strēlerte mācījās meklēt sevī, ģimenē, mājā un gara pasaulē, jā, arī priecājoties par mežā izaugušajām sēnēm vai ogām, par dārziņā saziedējušajiem ziediem un ogu pilnajiem ogu krūmiem. Starp ikdienas rūpēm un mājas soli viņa turpināja rakstīt dzeju, dzejniece ar dzejas lasījumiem uzstājās literāros sarīkojumos, tulkoja no franču valodas apgāda “Daugava” vajadzībām, ilgus gadus apgādā veica arī redaktores pienākumus, mācīja latviešu valodu latviešu trimdas bērniem un Stokholmas Universitātē. Daudz kas no zaudētā bija sevī pārsāpēts. Tik tuvais un reizē tik tālais Latvijas krasts...

Tik tuvu esi, Latvija,

Var jūrai pārstiept roku,

Un otra pretim pasniedzas

Caur tumšo viļņu loku.

To cieši satver, nepalaid,

Varbūt kāds slīkst un grimst 

Tik neizprotami jūra vaid.

Tik smagi viņi ļimst.

To nepalaid, to nepalaid,

Varbūt tas slīcējs tu.

Velk mūsu sirdis jūra šī

Ar akmens smagumu.

1982. / Veronika Strēlerte. Gotlandes krastā /

Trimdā izdotajos dzejas krājumos “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951), “Žēlastības gadi” (1961) un “Pusvārdiem” (1982) un atsevišķi izdotajā balādē “Bruņu kalps” (1953) izskan dzejnieces dažādu gadu ilgas, sāpes, pārdomas, vērojumi, mainās dzejas formas, tomēr pamatvērtību kodols paliek. Ēriks Raisters, runājot par 1961. gada Kultūras fonda laureātiem, par ‘skaidrās sirds dzejnieci’, raksta: “Veronikas Strēlertes dzeja ar savu klasisko skaidrību un vienkāršību savā laikā ietekmēja vai visu jauno dzejnieču plejādi un uzlūkojama blakus Zinaīdas Lazdas dzejai par augstāko virsotni mūsu sievišķīgajā lirikā pēc Aspazijas un Annas Brigaderes. [..] Ar savu smalko intuīciju un aso intelektu viņa atsedz savas dzejas sižetu būtību un nekad un nekur neupurē blakus nolūku dēļ šo savu lietu skatījumu, kas visu, kam vien viņa pieskaras, izgaismo it kā no iekšienes un ļauj atmirdzēt rūpīgi spodrinātā zaigā.” Rakstnieks Valdemārs Kārkliņš 20. gs. 50. gadu otrajā pusē apceļoja Eiropu, viesodamies pie pazīstamiem rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem. Viņš nonāca arī Zviedrijā un Stokholmā viesojās pie Veronikas Strēlertes un Andreja Johansona. Viņš atzinis, ka pēc šīs tikšanās vārdi (dzejas) iegūst balss (dzejnieces pašas) skaņu un draudzīgu siltumu, kā arī to, ka “Veronikas Strēlertes dzeja ir kā sīka, zeltaina liesma tumsā, kas liek saskatīt īstenību, Jā, un arī rāda ceļu.”

 

Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis atzinis, ka Veronika Strēlerte ir dzejniece ar Dieva dotu talantu, kuras pasaules izjūtas dziļumam, poētiskajam smalkumam un atklātībai esot maz līdzinieču 20. gadsimta latviešu liriķu vidū (Aspazija, Velga Krile). Viņa nav bijusi daudzrakstītāja, taču ļoti mīlējusi dzīvi visās tās izpausmēs. Dzejnieces lirikā ir jāieklausās: smalki izstrādāta forma, klusināti smalka izteiksme, vārda jēdzieniskais dziļums, klusums un iejūta. 

 

Dzīvojot trimdā, dzejniece meklē ko sirdij un acij radniecīgu: “Mūsu pusē pašlaik ir krāšņa vasara, kas tik ļoti atgādina Latvijas vasaru un vismaz iluzoriski ļauj brīdi aizmirst svešumu. Šis svešums top arvien smagāk panesams.” Tomēr ir jādzīvo. Trimdas liriķu dzejas noskaņā, motīvos un izjūtās var atrast daudz līdzīga, bet kā būt īpašam, atrast to savu skanējumu, to – kā uzrunāt lasītāju? Veronika Strēlerte to spējusi: klusi un dziļi, bez liekiem vārdiem, bez skaļām frāzēm, tomēr tieši, reizēm spīvi un nelokāmi. Ieaudusi tautas likteni ar katra bēgļa gaitu vienā dzīparā. Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis Veroniku Strēlerti raksturojis kā smalku liriķi, kas lasītājam māca ieklausīties klusumā, sadzirdēt nepateikto, tikko nojaušamo, un atgādināja, ka viņa bija arī esejiste, augsti profesionāla atdzejotāja, žurnāliste, kritiķe un redaktore.

 

Jau kopš 1973. gada dzejniece ar savu īsto vārdu Rudīte Johansone kopā ar dēlu Pāvilu Johansonu mērojusi ceļu pāri jūrai – uz mājām. Viņa brauca kā tūriste, ar tūristu grupu, jo tā tas bijis iespējams.  Tikai 20. gs. 80. gadu nogalē pirmo reizi skanējusi dzeja, 1992. gadā notika dzejas vakars Nacionālajā teātrī, kurā piedalījās pati dzejniecei. 1995. gada 6. maijā noslēdzās dzejnieces Veronikas Strēlertes mūžs. Sagaidot dzejnieces 80. dzimšanas dienu, 1992. gadā Rīgā izdota dzejas izlase “Mans laiks”. 2002. gadā, atceres zīmē notika divi sarīkojumi – Jāņa Akuratera muzejā un Latvijas Rakstnieku savienībā; bija jāapjauš viņas ‘vienkāršie klusuma vārdi’, kuros ierakstīta liriķes sirdsbalss, ilgas un cerības, pārdomas un domas par zaudēto Latviju: zemi un mājām. Veronikas Strēlertes dzeja iekļauta dažādās antoloģijās, viņa pati sakārtojusi antoloģijas – latviešu mīlas lirikas antoloģiju “Paradīzes meklētāji” (1964), tautasdziesmu izlasi “Māras laiva” (1946) un citas, viņas dzejas atdzejota.

 

Margita Gūtmane savulaik atzīmējusi Veronikas Strēlertes burvīgo humora izjūtu, pat pašironiju, kas vietumis atklājas arī viņas dzejā, “draisks vieglums caurvij katru krājumu, īpaši uzdzirkstot kādā dzejoli, tāpat kā pēkšņi varēja ieskanēties kādā sarunā.”

 

2008. gadā literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas sakārtojumā iznāca Veronikas Strēlertes “Rakstu” 1. sējums, 2012. gadā 2. sējums un dzejnieces 110. dzimšanas dienā mēnesī tiks izdots noslēdzošais rakstu sējums; tā pamatos būs apkopots literārais devums, sniegti profesionāli komentāri, ietverts plašs korespondences, rakstu un recenziju kopojums. “Tikai pamazām jāuzrok īstie toņi, jāiedziļinās noskaņās un jušanās”, svešumā bildusi dzejniece, tāds pats ceļš ejams arī Veronikas Strēlertes dzejas lasītājiem.

Dzīvot, it kā manis nebūtu,

Iejaukt savu elpu citu dvašā,

Nolūkoties raibā ļaužu spēlē

Kā no tumšas skatītāju telpas.

Visu redzēt, apjaust, minēt mīklas,

Palikt ārpus lielo viļņu loka,

Staigāt nemanot un, kad būs jāiet,

Aiziet nemanot, uz pirkstgaliem.

(dzejolis “Nemanot”)