Zvaigzne pie mūsu nācijas debesīm. Džemmai Skulmei - 90
Māris Brancis    29.09.2015

 

Pirms 90 gadiem – 1925. gada 20. septembrī – piedzima Džemma Skulme, gleznotāja, mākslas procesu bīdītāja Latvijā, Atmodas audzētāja un virzītāja, diplomāte, tātad arī polītiķe un – pēcgalā – sieviete, māte, vecmāmiņa. Cilvēks ar lielo burtu. Gribas teikt – zvaigzne pie mūsu nācijas debesīm. Varbūt pati spožākā. Tagad negribas salīdzināt, vai Aspazija bija vai nebija tik varena kā Džemma Skulme. Viņas abas ir lielas un neaizstājamas.

 

Nu jau sākam aizmirst, kas viņa bija Latvijas kultūrā, cik nenovērtējama, neaizstājama viņa ir bijusi gan 70.-80. gados, gan Atmodas laikā. Viņa līdzinās kariatīdēm, ko māksliniece savulaik tik bieži gleznoja – sieviete, kas iznesa uz saviem pleciem uzkrauto smagumu, nepretojoties, nežēlojoties, un nesalūza. 

 

Sievietei allaž latviešu tautas vēstures gaitā bijusi sevišķa loma. Bez tā, ka viņa laida pasaulē bērnus, sargāja un audzināja viņus, uzturēja ģimenes pavardā siltumu, sievietei nācās izturēt darba slodzi, saglabāt nācijas pamatvērtības, ētisko attieksmi pret dzīvību un pasauli, viņai bija jāienes sētā mīlestība, skaistais. Viņai nācās arī būt balstam vīrietim un, ja vajadzēja, viņa darba turpinātājai, iedvesmotājai, palīdzei, uzmundrinātājai.

 

Arī Džemma tāda ir bijusi. Māksliniece bija viena no pirmajām, kuŗa savā mākslā runāja par tautas saknēm, to nepieciešamību un spēku, ko dod šī pagātnes apzināšanās, par atbildību senču priekšā. Un to viņa darīja laikā, kad visi toreizējā Padomju Latvijā cēla komūnismu, runāja par vienotu padomju tautu. Viņa klusām, bet spītīgi atkal un atkal jaunās variācijās rādīja tautumeitas, kas kopj savas tautas tikumus, strādā nenogurdamas, lai darinātu pūru – sasietu saites ar tēvutēviem un pirmmātēm. 

 

Tad nāca 80. gadi, kad Džemmai nācās uzņemties Mākslinieku savienības vadību, noteikt latviešu mākslas virzību – ne pirms, ne pēc viņas nebija nevienam tādas autoritātes gan tautas vidū, gan polītiskās dzīves noteicēju aprindās. Un viņa vadīja gudri, tālredzīgi un pārredzot „kaujas lauku” – kā īsts stratēģis un pareģis. Džemma bija kā drošs aizsegs tiem mākslas procesiem, kas klusi un nerimtīgi norisinājās Latvijā. Atmoda bija viņas un mūsu inteliģences darbības turpinājums, loģisks un dabisks, uz ko bija no varām paslepus iets, uz ko klusībā cerēja. Bez mākslinieku, dzejnieku, teātra darbinieku un zinātnieku tautas sakņu sargāšanas un lološanas Atmodas nebūtu. Neaizmirsīsim arī, ka tās centrs mitinājās Mākslinieku savienībā, tātad Džemmas paspārnē, kā arī to, ka viņa bija no tiem deputātiem Maskavā, kas sekmēja Latvijas neatkarības atgūšanu. 

 

Tajos laikos Džemma bija uz mēles ikvienam Latvijas iedzīvotājam, vien pēdējās desmitgadēs viņa nav bijusi tik aktīva sabiedriskajā dzīvē, tādēļ viņas vārds skan retāk. Tikai pēdējos mēnešos viņa atkal ir nokļuvusi plašsaziņas līdzekļu centrā, bet tas sakarā ar jubileju. Lielas jubilejas izstādes nav un nebūs, vien Mālpilī bija īpašs sarīkojums tieši viņas dzimšanas dienā. Gaidāma izstāde Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Apgāds „Neputns” nupat laidis klajā apjomīgu monografiju, kas aptver visu viņas daiļradi. Latvijas televīzija sagatavojusi gandrīz stundu garu filmu „Dāma”. Fanfaras tomēr izpaliks, no tām viņa ir atteikusies. Jātaupa spēki, lai joprojām gleznotu – viņai vienmēr ir ko teikt. 

 

Ar pēdējiem darbiem Džemma ir atgriezusies savā bērnības pasaulē, tajos laikos, kad bērns ir pilns brīvības izteikt sevi, apliecinot savu esamību. Gleznojot māksliniecei ir iespēja ķerties pie krāsām un pierādīt, ka joprojām ir garā moža, jo tikai gleznojot mākslinieks rada jaunu pasauli. Viņa kļūst radītāja, caur kuŗu izpaužas viņas senču gudrība un dvēsele, gars.

 

Un Džemma Skulme ir savas varenās dzimtas galotne, virsotne. Viņas vēnās plūst Skulmju, Lūkinu un Liepiņu gadsimtos krātās potences. Taču neaizmirsīsim, ka viņa ir arī cilvēks. Personīgā dzīvē ir bijis viss – liela mīlestība, zaudējumi, prieki un bēdas – kā jau ikvienam cilvēkam. Var tikai apbrīnot viņas lepno stāju, apgarotību acīs, dvēseles atvērtību, mobilizējošo spēku, kas no viņas allaž ir starojis brīžos, kad citi salūst, pagurst, izstājas no dzīves spēles. Šķiet, ka viņai ir spēka pārpārēm – tik daudz, ka var dot arī citiem. Džemma ir apbrīnojama. Bet vājuma brīži nav jāredz nevienam, tie slēpjami vientulības mūža mežos. Pasaules plašumos jānes prieks, gaišums un dzīves apliecinājums, kā to darījusi jubilāre Džemma Skulme.

 

Lai viņai spēks un izturība turpmākajās dzīves dienās!