Ziloņa pēdas sviestā un govs, kas sēž eglē

Zīmējums Zemgus Zaharāns

Sallija Benfelde 31.10.2017

Neviens zilonis no Rīgas Zooloģiskā dārza gan nav izbēdzis un nav pastaigājies pa pienotavu, kuŗā ražo sviestu. Neviens ļaundaris nevienu govi nav arī uzcēlis eglē. Abus dzīvniekus pieminēju, atceroties tā dēvētās absurdās anekdotes. Proti, pirmā ir pavisam īsa – “Kā var zināt, ka zilonis bijis ledusskapī? – Sviestā pēdas palikušas”. Otrā ir gaŗāka. ”Govs rāpjas kokā. Vārna vaicā: „ Ei, govs, kāpēc tu kāp kokā?” – „Gribu ābolu apēst.” – „Bet tā taču ir egle!” – „Ābols man ir līdzi”.

Protams, var smieties, var paraustīt plecus, ja absurdās anekdotes nepavisam neliekas smieklīgas. Jebkuŗā gadījumā tās neko nemaina ne uz ļaunu, ne uz labu, ja nu vienīgi mazliet uzjautrina. Taču tad, ja tās notiek reālajā dzīvē, grūti saprast, smieties vai raudāt un kā tālāk rīkoties. Proti, lasot un skatoties, kā daži Latvijas dzeltenie vai pusdzeltenie mediji “izgaršo” un izmanto savas populāritātes celšanai psichoterapeites Guntas Ancānes pārliecību, ka liela daļa latviešu literātūras ir kaitīga bērniem un padara viņus par neko negribošiem un nevarošiem cilvēkiem, ir skaidrs, ka to var vienīgi nosaukt par massive atack gan vispārcilvēciskām, gan latviešu humānām vērtībām. Jā, var sacīt, ka tā ir profesionāla apziņas deformācija, var sacīt, ka mediju vēlme vairot savu auditoriju un nopelnīt jau kļuvusi amorāla, visbeidzot var atcerēties, ka katram ir tiesības uz savu viedokli, arī psichoterapeitei Ancānei. Bet labāk par visu pēc kārtas un – arī citiem ir tiesības uz viedokli par to, kādas sekas var būt šādiem uzskatiem.

Pirms neilga laika profesore (!), Rīgas Stradiņa universitātes Psichosomatiskās medicīnas un psichoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne gan presē, gan TV raidījumā pauda – “Ja joprojām mūsu bērniem līdz devītajai klasei obligātajā literātūrā ir darbi, kur galvenais varonis ir neveiksmīgs, ja tas ir tēls, kuŗš saistās ar bezcerību, bezpalīdzību, nespēju piepildīt savus sapņus, tad uzmanīgi jāpaskatās, cik daudz šādu darbu ir un vai tie vispār ir nepieciešami šajā vecuma posmā.”

Par Sudrabu Edžus stāstu “Dullais Dauka” profesore saka: “”Tas ir zinātkārs, domājošs zēns, kuŗam ir potenciāls kļūt par nākamo Latvijas Einšteinu. Jau pati ideja vien nosaukt cilvēku, kas sniedzas pēc zināšanām, par dullu, ir absurda!” Savukārt par Jāņa Poruka “Kauju pie Knipskas” profesore teic, ka galvenais varonis Cibiņš attēlots kā vārgs un nabadzīgs, viņa pretstats ir pašpārliecināts, bravūrīgs puišelis.(..) Ja mēs skolā mācām, ka labais varonis ir Dauka, kas aiziet bojā, vai Cibiņš, kuŗš nosalst, mēs netieši aicinām būt vājiem, slimiem un nespējīgiem. Tas visai sabiedrībai ir bīstami. Lai skola varētu palīdzēt, ir svarīgi iedot īstās vērtības – labi būt pārtikušam, veselam, ar sārtiem vaigiem, stipram un drosmīgam.”

Tomēr vispārsteidzošākās ir Guntas Ancānes atziņas par Atraitnes dēlu, Lāčplēsi un Sprīdīti.” Piemēram, Plūdoņa Atraitnes dēls. Skaists tēls poēmas sākumā, bet, no psichiskās veselības viedokļa raugoties, būtu labi ieviest analīzi par šā varoņa stāvokli,” pauž profesore. Par poēmas rindām „Zīdā un samtā tev' ietērpšu, māt! Godgaldā vedīšu nosēdināt”, Ancāne secina: ”Tas ir rādītājs, ka vēlēšanās pēc zināšanām nav nemaz tik tīra, tur ir arī vēlme izpatikt mammai. Tiklīdz cilvēks grib kaut ko darīt cita labsajūtas uzlabošanai, tā uzreiz rodas aizdomas par atkarīgu personības struktūru, un tādiem cilvēkiem nemēdz būt īpašu panākumu.”

Par Lāčplēsi Ancānes sakāmais intervijā ir pavisam īss: “Tie, par kuŗiem mēs labprāt runājam, patiesībā nav nekādi reālie varoņi, piemēram, Lāčplēsis ir mītisks puscilvēks puslācis, un Kurbads ir ķēves dēls. Mums nav patiesu varoņu,” TV raidījumā psichoterapeite vēl piebilst, ka Lāčplēsis nav nekāds varonis, jo cīnās un cīnās un beigās nonāk zem ūdens. Bet Sprīdītis ir puika, kuŗš nespēj novērtēt princeses daiļumu, bet pārmet viņai kaprīzes. Intervijā presē arī izskan ļoti savdabīgs viedoklis: “Sprīdītis – tas nav tas varonis, ar kuŗu es aicinātu identificēties. Viņš ir mazs puišelis, protams, ka Sprīdītis atnāks mājās. Atcerēties, no kuŗienes esi nācis, ir labi. Bet atgriezties mājās? Es ļoti apšaubu to kā vērtību. Kā tad mēs attīstīsimies un iziesim pasaulē, ja aicināsim visus atgriezties mājās? Kāds atnāks, kāds neatnāks, bet tā nevarētu būt viena no pamatvērtībām.”

Pārmetumu atstāstījumu latviešu literātūrai varētu turpināt, bet minētie piemēri sniedz pietiekamu Guntas Ancānes uzskatu izklāstu.

Lasot interviju un skatoties TV raidījumus, neatstāja sajūta, ka esi iekļuvis kādā absurdā izrādē, kur viss sajaukts juku jukām. Ja tiek uzskatīts, ka bērni un jaunieši literātūru uztver tieši tā, tad skolās būtu jāaizliedz arī liela daļa ne tikai no pasaules literātūras klasikas, bet arī no mūsdienu literātūras. Galu galā jebkuŗā literātūras darbā var izlasīt to, kā tur nemaz nav, ja dzīves pieredze un vide ir sakropļojusi uztveri. Neapšaubāmi, liela nozīme ir skolotājam. Tad varbūt pirmām kārtām ir jārunā par skolotāju kvalifikāciju un nevis par “kaitīgu” literatūru? Pretējā gadījumā varam nonākt pie okupācijas laika kārtības, kad daļa grāmatu bibliotēkās bija t.s. “specfondos”, kuŗi bija pieejami tikai pēc noteiktiem sarakstiem un kritērijiem. Turklāt, runājot par “pareizajām” grāmatām, jāteic, ka viss tik vienkārši nemaz nav.

Ancāne par pozitīvo literātūras piemēru bērniem min zviedru rakstnieci Astridu Lindgrēnu, bet man bērnībā, piemēram, viņas Latvijā tik populārie stāsti par brālīti un Karlsonu ļoti nepatika, jo Karlsons bieži mānījās, neuzklausīja brālīti un man tas nemaz nelikās ne mīļi, ne pareizi. Toties stāsts par “nevarīgo Cibiņu” radīja lielu vēlmi cīnīties par taisnīgumu, neļaut varmākām darīt citiem pāri. Tāpat arī par psichoterapeites sacīto, ka nosaukt zinātkāru zēnu par “dullu” nozīmē atgriezties pie okupācijas laikos izplatītā uzskata, ka tikai ar “melnām rokām” darītais darbs ir vērtība, jāteic, ka šādu uzskatu populārizēja okupācijas vara. Strādnieku šķira, kas raujas “ar melnām mutēm un rokām” bija viena no tā laika propagandas galvenajām vērtībām. Domāju, nav jāskaidro, kāpēc tā, jo tautai nebija jādomā, bet jāpakļaujas, un zināšanas tālab vajadzēja ierobežot. Tāpat arī par nespēju un negribēšanu pašiem lemt un darīt lielā mērā jāpateicas piecdesmit okupācijas gadiem, nevis latviešu literātūrai.

Protams, literātūra un māksla ietekmē cilvēkus, bet, ne jau mācāmās literātūras saraksts izveido personību. Var strīdēties par to, kādā vecumā būtu ieteicams lasīt vienu vai otru grāmatu, bet nenoliedzami – visas pieminētās “nepareizās” grāmatas un to varoņi stāsta arī par cilvēcību, taisnīgumu, godu. Jo cilvēki nav tikai panākumiem ieprogrammēti automāti. Cilvēkiem piemīt jūtas un emocijas, ne tikai spēja domāt racionāli un aprēķināt. Galu galā runa nav par to, vai pienākas kartupeļi ar gaļas mērci vai bez tās un kā pie tā visa tikt. Runa ir par garīgumu, par cilvēcību, par izpratni. Jā, arī par spēju neapstāties savā attīstībā, pārvarēt grūtības, piecelties, ja esi pakritis. Ja vienīgais motīvs ir kartupeļi ar gaļas mērci, ja mīlestība pret māti un vēlme lolot savu tuvāko ir nožēlojama atkarība, tad varam saņemt mechāniskus monstrus, kuŗiem svešs viss cilvēciskais šā vārda humānajā izpratnē.

NO REDAKCIJAS.

Jautājums par to, kādu literātūru, kādus konkrētus daiļdarbus mācīt skolēniem, aplūkots arī nedēļrakstā Sestdiena. Uz diskusiju aicināti gan ierēdņi, gan latviešu valodas skolotāji.

Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnazijas latviešu valodas un literātūras skolotāja Anita Vanaga uzsver, ka literātūrā atslēgas vārds ir māksla, līdz ar to svarīgs ir ne tikai sižets, tēli, aprakstītās problēmas, bet arī forma, kompozicija un citas lietas, tāpēc ir atsevišķi darbi, kuŗi skolēnam noteikti ir jāizlasa, lai pēc tam stundā varētu runāt par to no visiem šiem aspektiem. Vienlaikus literātūra kā māksla ir ļoti intīma lieta, tāpēc skolotājam ir jājūt savi skolēni un, iespējams, piedāvātie darbi jāmaina. Tas ir sadarbības process.

Liepājas Valsts 1. ģimnazijas latviešu valodas un literātūras skolotājs Normunds Dzintars uzskata, ka, piemēram, Blaumaņa daiļdarbos apspēlētās cilvēku savstarpējās attiecības mūsdienās ir tikpat aktuālas kā senāk. Daļā darbu gan valoda ir tāda, ko reizēm skolēni nesaprot, bet, pārrunājot klasē sižeta virzību un citus aspektus, vienmēr nonāk pie secinājuma, ka Blaumaņa rakstītais 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ir mūsdienīgs arī tagad. „Klasika jau ir ļoti, ļoti plaša, un, protams, skolā to visu izlasīt nav iespējams, tāpēc jāatlasa,” atzīmē skolotājs. Ar ironiju par mūsdienu skolēniem un viņu vēlmi lasīt skolotājs SestDienai atsūtījis paša uzrakstītu dzejolīti, ko piedāvājam arī mūsu lasītājiem.

Sprīdītis modernajos laikos

Sprīdītis vairs sen nav zēns,

Nav vairs mierīgs, nav vairs lēns,

Dzīvē daudz ir paveicis,

Piecas sievas apņēmis.

Draudzējas ar Sīkstuli,

Kārtis sit ar Lutausi,

Reizēm pīpē, reizēm dzeŗ –

Tikai tāds šai laikā der.

Lienīti sen aizmirsis,

Genovevu apņēmis,

Katrā ciemā vēl pa dāmai,