Ziemsvētku velte Latvijas Nacionālajā operā

07.01.2014

Pauls Dambis

Ierasti agrāk, pag. gs. 90.gadu sākumā, Ziemsvētku laikā opera atjaunoja Džana Karlo Menoti bērnu operu, kuŗas iestudējumā aktīvi piedalījās Andrejs Jansons. „Amāls un nakts viesi” pulcināja kuplu bērnu auditoriju, jo dziesmas bija simpatiski melodiskas, sižets svētkiem atbilstošs un diriģents to visu ar sirsnību un aizrautību sagatavoja. Tā bija teicama Ziemsvētku dāvana, un bijušie mazie klausītāji, tagad studenti un docētāji, to labi atceras.

Šogad dāvana nedaudz savāda – ne vairs bērniem un arī diezin vai nopietniem opermīļiem – Sergeja Prokofjeva mūzikālā burleska pēc venēcieša aristokrata Karlo Goci (Gozzi Carlo, 1770-1806) Goldoni veltītās satiras Fiaba dell’ amore delle tre malarance jeb angliski The love of three oranges, kas latviski pārsaukta „Mīlestība uz trim apelsīniem”. Gribu atgādināt, ka Goci ir arī slavenās Turandotas pasakas autors.

Prokofjevs šo operu rakstīja, dzīvodamies pa ārzemēm no 1919. līdz 1921. gadam. Tas bija Krievijas revolūcijas un krievu futūrisma ziedu laiks. Viņš bija dedzīgs Vissavienības proletāriskās mūzikantu asociācijas dalībnieks līdz pat 1929. gadam, kad komūnisti asociāciju likvidēja un daļu tās biedru apšāva. Prokofjevs to laiku pavadīja ASV, kur notika arī šīs operas pirmizrāde (1921.? vai 1929.g?). Pirmizrāde izgāzās ar pamatīgu skandalu. „Šeit ir dažas temas (domājams maršs no 1.cēliena - P.D.), un te ir cenšanās ar tām kaut kādi manipulēt. Diemžēl tam kopumā nav nekāda efekta, vienīgi netīkami trokšņu blāķi... Orķestris ir cēls instruments, tas centās bezcerīgi kaut ko svarīgu izspēlēt no šīs operas „Mīla uz trim apelsīniem” partitūras.” Tā rakstīja New York Times 15. februārī 1922. gadā Richards Oldrichs. Pēc tam šo operu šad un tad mēģināja iestudēt viens otrs operteātris, bet bez panākumiem. Vēl šodien.

Komponists šo darbu daļēji svītrojis no sava „oficiālā darbu saraksta”. Padomju izdevumos tā nav atrodama līdz pat 70. gadiem.

Ne velti pats autors 1948. gadā oficiālā vēstulē PSRS Mākslas lietu komitejai un PSRS Komponistu savienībai par to un citiem saviem jaunības gadu sacerējumiem rakstīja: ”...teikšu par sevi: formālisma elementi bija manā mūzikā pirms 15-20 gadiem. Kaite pārgāja, acīmredzot nākot saskarē ar Rietumu strāvojumiem. Pēc avīzes Pravda atmaskojuma, pēc VK(b)P CK norādījuma par formālisma kļūdām Šostakoviča operā es ilgi domāju par radošajiem paņēmieniem manā mūzikā un nācu pie slēdziena par šāda ceļa nepareizību”(Sovetskaja muzika,1948.1).

Interesanti, ka Prokofjevs pārdomāja Šostakoviča nelaimi, bet ne savu, jo arī viņa vārds bija „kritizējamo” sarakstā... Tā ir vēsture, un nav svarīgi, ko šis vīrs domājis par saviem lielajiem laikabiedriem, kuŗi neko tādu neatļāvās publicēt.

Lai gan pielūdzēju pulks ir liels, īpaši Krievijā un arī Latvijā, Sergejs Prokofjevs ar savu daiļradi gravitē tālākās orbītās. Viņa mūzika ir veikli uzsūkusi Bēla Bartoka ritmisko dinamismu, Stravinska spēles ar harmonijām un stiliskos momentus („Kāziņas”, „Svētpavasaris”, „Petruška” u.c.), kaut komponists pats apgalvo, ka viņam ir „zemi mūzikas kritēriji ”. Viņš nemīlēja savus lielos laikabiedrus, bet veikli viņus apzaga. „Es esmu pilnības paraugs, un tas liek man lietderīgi izmantot savu laiku” ( no S. Prokofjeva Piezīmju grāmatiņas, Paris: Edition du Seul, 1960.g.,127.lpp.).

Opera „Mīlestība uz trim apelsīniem” par „pilnības paraugu” nav nosaucama. Kaut Dienas apskatniece to vērtē kā „sulīgu humora un parodiju šarmu”.

Radošā brigāde bija aicināta no Krievijas. Režisors Aleksandrs Titels, scēnografs Vladimirs Arefjevs, kustību režisore Irina Sipunova. Lomās Nacionālās operas mākslinieki – Romāns Poļisadovs, Jānis Apeinis, Ilona Bagele, Aira Rūrāne, Irma Pavāre u.c.

Mūsu dziedoņi beidzot tikuši pie lomām, taču nesaprot, ko ar tām iesākt, jo sižets ir nesakarīgs un chaotisks. Gribēti uzspēlētie joki šodien skan pliekani, trokšņainais orķestris ķēmojas ar parodētiem klasisko temu nogriežņiem, no vokālajām partijām prātā nepaliek itin nekas. „Skābo grimašu humors”, brutālitāte, huliganisms uz skatuves jau izdzīvots 80. gados daudzos Latvijas teātŗos, šodien tas vairs neliekas fair vai „seksīgi”.

Pag. gs. 20.gados ekspresionisms uzdzina uz skatuves dažādus tipus. Arī Albana Berga „Voceka” un „Lulū”varoņi nav nekādi džentelmeņi un lēdijas, bet tajos satira un groteska pastiprina galveno lomu psīcholoģisko bezdibeņu nojausmas. Šīs operas mūzikālo pusi, šķiet, dzemdinājis prāta chaoss. Chaotiska ir arī solistu rosīšanās Maļeviča „suprematisko” bilžu reprodukciju fonā, ceļa rullis uz skatuves ir labākā atslēga šīs operas apjēgai.

Kaut kas Latvijā pēdējā laikā nogājis greizi. Jau kuŗo reizi no vēstures atkritumu groziem tiek ārā celti sava laika „nedzīvi dzimušie” gara darbi. Tā bija ar šī paša komponista kantāti Oktobŗa revolūcijas 20. gadadienai, tagad ar šo operu. Katrs šāda brāķa sagatavojums, iestudējums, atskaņojums maksā lielu naudu. Nodokļu maksātāju naudu. Arī manējo. Un es nemaz neesmu par to sajūsmināts, jo, šķiet, tas tiek darīts tīšuprāt, lai pakāpeniski minimālizētu pretestību pret muļķības slūžu atvēršanu. Šī latviešu neveselīgā fascinācija pret banālitāti, seklumu, ziņģiskumu domāšanā nav tikai vēsturiska dīvainība. Tā kļuvusi par kultūras mārketinga sastāvdaļu. Ieslēdziet tīmekli: viens klikšķis, un jūs jau esat Padomju Krievijā 30. gados. Vēl mazliet, un tūdaļ parādīsies visu tautu tēvs – ūsainais, kuŗu acīmredzot tīko ieraudzīt ne viens vien Latvijā dzimušais un brīvā Latvijā izglītojies.

Nu tā! Manuprāt, no Ziemsvētku dāvanas iznācis tikai tāds zvirbuļa pirdiens. Ar šo skanīgo noti arī pietiks.

Daudz labas mūzikas Jaunajā gadā!