„Ziemeļmeitas” vilinājums norvēģu zemē
Ar Andersenu ģimeni Briselē tikās Ligita Kovtuna    28.07.2015

 

Briseles centra dzīvajā, ļaužu pilnajā ielā viņus nevarēja nepamanīt – koši, skaisti cilvēki latviešu tautastērpos – Kerija Andersena, Sigfred I. E. Andersen un abu mazā meitiņa Katrīna Šarlote no Norvēģijas te bija atbraukuši , lai piedalītos  Eiropas Latviešu kultūras svētkos. Pēc īsās iepazīšanās sarunas un fotografēšanās norunājām sarakstīties, uz ko darbīgā ģimene laipni atsaucās. 

 

Kādas ir jūsu abu izjūtas un secinājumi pēc svētkiem Briselē?

Izjūtas ir brīnišķīgas! Latviešu dziesmu un deju svētki vienmēr ir devuši šo vienreizējo lepnumu par mūsu deju, mūziku, kultūru un kopābūšanu. Eiropas Latviešu kultūras svētki Briselē piepildīja šo lepnuma un latviešu vienotības izjūtu vispārākajā pakāpē! Tas bija vienreizēji satikt tik daudzus latviešus no Eiropas malu maliņām, kas ir tikpat lepni par Latviju, aktīvi, draudzīgi un dedzīgi Latvijas kultūras atbalstītāji un populārizētāji. Redzēt tik daudzus latviešus (un ne tikai, jo mūsu deju kopā „Ziemeļmeita” ir divi norvēģi, manu vīru ieskaitot, Spānijas dejotāju grupā puse dalībnieku ir franči un spāņi), kas ziedo savu laiku un naudu, organizējot un apmeklējot gan mēģinājumus, gan koncertus valstīs, kuŗās šobrīd dzīvo, gan arī atbraucot uz Briseli dejot un dziedāt šajā trīs dienu sarīkojumā. Bija lieliski izjust apbrīnu un sajūsmu par mums katru un mūsu priekšnesumiem.

 

Zibakcijās tika iesaistīti arī skatītāji, kas izteica neviltotus pateicības vārdus  un kļuva patiesi ieinteresēti par Latviju un latviešiem. Atsauksmes bija pacilājošas. Cilvēki uz ielas un restorānos mums uzdeva jautājumus un slavēja svētkus! Tā bija arī mūsu iespēja stāstīt par latviešu kultūras mantojumu, tradicijām un aicināt uz Latviju,  uz Dziesmu un deju svētkiem un ne tikai! Ne velti svētki saucas "vispārējie". Visi piedalās. Dejo, dzied, organizē utt. Visa valsts dzied un dejo. Es dejoju jau no trīs gadu vecuma un esmu piedalījusies gandrīz visos Dziesmu un deju svētkos ar nelieliem pārtraukumiem - arī pirms diviem gadiem nācās izlaist, jo biju meitiņas gaidībās. Bet koncertus apmeklēju vienalga. Tad arī satikām latviešu deju kopas Oslo dibinātāju Gati Ginteru, kas Norvēģijā pārstāv  Latvijas investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), un vienojāmies, ka abi iesim dejot uz  „Ziemeļmeitu”, kad būsim Oslo. Vīru pat pierunāt nevajadzēja.  Visiem par pārsteigumu, Sigfred ļoti ātri iemācījās latviešu polku un jau pēc pāris mēnešiem piedalījās  koncertā par godu Latvijas Neatkarības dienai.

 

Mans vīrs iepazina daudz jauku cilvēku Latvijā. Viņam simpatizē mūsu cilvēku augstais izglītības un kultūras līmenis. Viņam ir interesanti iepazīt arī latviešus Norvēģijā, kā arī uzturēt kontaktus ar Latviju un latviešiem. Mēs, latvieši, dziedam un dejojam, un ar to mēs esam unikāli. Savukārt norvēģiem sportošana ir viņu „nacionālā identitāte”, arī vēsture un polītika. Liekas, visi norvēģi slēpo! Ne velti par norvēģiem runā, ka viņi jau „piedzimstot uz slēpēm”. Īstenībā ļoti maz norvēģu savā brīvajā laikā dzied un dejo. Tā smeļamies abu tautu kultūras bagātībās, kas mūsu dzīvi padara jo interesantāku un skaistāku.  Svētkos un koncertos Norvēģijā vismaz puse dalībnieku ir citu kultūru pārstāvji.

 

Kāpēc ne tikai pati esi iesaistījusies Norvēģijas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bet tur „ievilkusi” arī savu vīru?

 

Sākumā dzīvojām Latvijā. Sigfred trīs gadus strādāja DNB valdē. Kad piedzima meitiņa, bija jāizvēlas, kuŗā valstī viņai iet skolā, bērnudārzā. Katrīnai Šarlotei ir abu pavalstniecība. Lai turpinātu uzturēt saites ar abām valstīm, mēs ar vīru esam Norvēģijas-Latvijas kultūras biedrības valdē (Kulturlaget Norge Latvia), kur apmēram puse biedru ir latvieši un otra puse - norvēģi. Organizējam Latvijas Neatkarības dienas svinības Oslo, tikšanās ar rakstniekiem un žurnālistiem (bija, piemēram, seminārs ar Paulu Raudsepu, literātūras vakars ar Noru Ikstenu un vācu-gruzīnu rakstnieku Levanu Beridzi), kino dienas, latviešu mākslinieku uzstāšanās un sarīkojumi sadarbībā ar citu valstu kultūras padomēm Norvēģijā.  Šovasar organizējam arī kultūras braucienu uz Latgali – Rēzekni, Aglonu, Ludzu.

 

Tev ir arī Latvijas mobilā tālruņa numurs. Tātad visu laiku esi arī Latvijā?

 

Man ir abu valstu mobilo tālruņu numuri. Kamēr meita neiet bērnudārzā, dzīvojam starp divām valstīm. Jāņus nolīgojām ar radiem un draugiem pēc latviešu tradicijām – ar dejām un dziesmām, ugunskuru, pūdeļa iedegšanu, Saulgriežu pirti un peldi līdz saules ausmai.