Visu gadu kopā ar Aspaziju un Raini
Gundega Saulīte    03.02.2015

 

Latvijā sācies Aspazijas un Raiņa jubilejas gads. Abiem dzejniekiem šogad aprit 150, un ik nedēļu par to atgādina kāds sarīkojums – grāmatas atvēršana, koncerts vai teātŗa pirmizrāde. Jubilejas gadā iecerēto sarīkojumu klāsts ir negaidīti plašs un vērienīgs, tajā ir gan vairākas zinātniskās konferences, gan jaunākās paaudzes lasītāju rosināšanas programma, gan gadskārtējā Mūzeju nakts, kas šopavasar maijā notiks abu dzejnieku zīmē.

 

Jubilejas gada aktīvitātes tik tiešām ir plašas un daudzveidīgas, par tām lasītājiem stāstīsim arī turpmāk. Šoreiz pievērsīsimies diviem janvāŗa vakariem Rīgas Latviešu biedrības  (RLB) namā, kad plašākai sabiedrībai tika atvērti divi nozīmīgi izdevumi – grāmatas „Sirdsmīļo brālīt! Raiņa un māsas Līzes sarakste” (apgāds „Madris”) un Olīva Mētras „Raiņa pēdējā vasara. Atmiņas un fotogrāfijas” (apgāds „Pils”). Zīmīgi, ka RLB šajā gadā iecerēts sarīkojumu cikls, kas ne tikai aktuālizētu interesi par abu dzejnieku literāro mantojumu, bet paraudzītos uz to plašākā kultūras kontekstā, aizskarot arī šī mantojuma uztveršanas, saglabāšanas un populārizēšanas procesu mūsdienās.

 

Pirmajā sarīkojumā 22. janvārī, kad tika „celta priekšā” jaunā Jāņa Pliekšāna un viņa vecākās māsas Līzes sarakste, kas aizsākusies laikā, kad jauneklis devās mācīties ģimnazijā un viņam bija tikai 14 gadu, bija raisījis tik plašu interesi, ka vakara norisi nācās pārcelt uz daudz lielāku zāli, nekā iepriekš paredzēts. Arī tā piepildījās līdz pēdējai iespējai.

 

Jauno izdevumu nopietna pētnieciskā darba rezultātā sagatavojusi Memoriālo mūzeju apvienības pētniece Gaida Jablovska. Raiņa un viņa māsas vēstuļu oriģināli glabājas Rakstniecības un mūzikas mūzeja  krājuma Raiņa kollekcijā. Gaidas Jablovskas darba mūžs viscaur ir bijis saistīts ar Raiņa personības pētīšanu un populārizēšanu, savulaik viņa bijusi mūzeja „Jasmuiža” vadītāja, vēlāk Raiņa un Aspazijas mūzeja vadītāja Rīgā. Grāmatā kārtotās vēstules ir nozīmīgas kā mūsu kultūrvēstures aspektā, tā dzejnieka personības izpratnē, tās liecina arī par inteliģento, garīgi rosīgo augsni Pliekšānu ģimenē. Tajā izauga dzejnieks Rainis, kuŗš vēstulēs atklājas sirsnīgs, aizrautīgs un zinātkārs.

 

Grāmatas ievadu rakstījis Raiņa personības pētnieks rakstnieks Roalds Dobrovenskis, sarīkojumā viņš uzsvēra māsas Līzes nozīmi Raiņa tapšanā, viņas mīlestību un nesavtību. Savukārt aktieŗi Inga Tropa un Edgars Samītis, iejuzdamies Jāņa un Līzes Pliekšānu lomās, ļāva saklausīt brāļa un māsas garīgo tuvību un mīlestību. Vakara gaitu kuplināja Rīgas 6. vidusskolas vokālais ansamblis „Lai top” diriģenta Ārija Šķepasta vadībā.

 

Tikpat intriģējošs bija otrs vakars RLB, 26. janvāris, šoreiz Līgo zālē, kad vaļā tika vērta Olīva Mētras grāmata.

 

Nelielā, tikai 70 lpp. biezā grāmata glabā unikālu liecību par dzejnieka dzīves pēdējo vasaru. Olīvs Mētra (īstajā vārdā Jānis Antons Ķiploks) bija diplomēts mūziķis, skolotājs, fotografs, Raiņa direkcijas laikā bijis Nacionālā teātŗa korists. Atmiņas, kuŗas pilnībā publicētas pirmo reizi, vienkārši un precīzi raksturo Raiņa dzīvi Jūrmalā, viņa dzīves un darba apstākļus. Vērojumi ar ievingrinātu fotografa aci, ir lakoniski, taču izteiksmīgi. Tomēr jāatzīst, ka vislielākā vērtība ir Olīva Mētras 18 Raiņa fotoattēliem, kas ievietoti šajā grāmatā. Rainis jūras malā, Rainis vasarnīcas dārzā kopā ar Aspaziju, Rainis savā darba istabā tikai trīs dienas pirms nāves…

 

Pārlapojot grāmatu „Raiņa pēdējā vasara. Atmiņas un fotogrāfijas”, ir jādomā par Olīva Mētras nozīmīgo devumu. Nebūtu viņa pārdrošā piedāvājuma fotografēt dzejnieku, nebūtu vairākkārtēju apciemojumu, mums nebūtu nekādu vizuālo liecību par šo Raiņa dzīves pēdējo posmu. Turklāt attēli ir techniski un kompozicionāli nevainojami uzņemti; grāmatas mākslinieka Kaspara Perska un datormākslinieka Jāņa Zobena veikums ļauj O. Mētras fotogrāfijās uztvert nenoliedzamu mākslas un dokumentālu vērtību. Viss grāmatas iekārtojums un apdare liecina par augstu poligrafisko kultūru un cieņu pret kultūras mantojumu.

 

Jāpiebilst, ka arī tieši jubilejas gadā plaši tiražētā attēla – Rainis peldkostīmā – autors ir Olīvs Mētra. Mazliet gan jāpasmaida par tik vienveidīgu izvēli, ar kuŗu mūsdienās, kad nepārprotami sabiedrībā valda kailuma kults, itin kā gribēts piekļūt „tuvāk Raiņa būtībai”. Tāpēc pilnībā atbalstāma šķiet Raiņa pētnieces Gundegas Grīnumas ar smaidu paustā doma – vai jubilejas gadā mums nevajadzētu Raini apģērbt?

 

RLB sarīkojumā ar grāmatā publicētajām atmiņām klausītājus iepazīstināja aktieris Gundars Āboliņš, raisot dzīvu priekšstatu par apstākļiem, kādos uzņēmumus izdarīja Olīvs Mētra, un par cilvēkiem, ko savās atmiņās  viņš tekstā portretējis. Impozanta un garastāvokļa maiņām pakļauta atklājas Aspazija, kuŗa labvēlīgas attieksmes uzplūdos lūgusi sevi nofotografēt lakatā, ko Rainis viņai pārvedis no Venēcijas. Attēls skatāms grāmatā.

 

Liela daļa sarīkojuma tika veltīta Olīva Mētras personības raksturojumam. RLB kamerkoŗa „Austrums” grupa diriģenta Ārija Šķepasta vadībā bija sagatavojusi unikālu priekšnesumu. Tika atskaņotas četras Olīva Mētras komponētās dziesmas, kas līdz šim necilātas glabājušās  Rakstniecības un mūzikas mūzeja kollekcijā. Līdz ar to priekšnesumu bija pilnas tiesības nodēvēt par pasaules pirmatskaņojumu.

 

Abas grāmatas, tāpat kā abi sarīkojumi, bija vērtīgi, jo raisīja pārdomas par individa veikumu un tā nozīmi plašākā kultūras kontekstā. Jācer, ka Aspazijas un Raiņa sakarā par to mums nāksies domāt vēl daudz. Un ne tikai šogad vien.

 

Informācija par jubilejas gada sarīkojumiem mājaslapā www.aspazijarainis.lv