Vijas Celmiņas cita reālitāte
Māris Brancis    20.05.2014

 

Tā kā Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, ir noticis gandrīz vai neiespējamais – Latvijā sarīkota ievērojamās Amerikas mākslinieces latvietes Vijas Celmiņas darbu izstāde „Dubultā reālitāte”. Savākt objektus, grafikas un gleznas no pasaulē lielākajiem mākslas mūzejiem un galerijām citkārt nevarētu. Ne tikai uzticēšanās no mākslas krātuvju puses nepieciešami arī ievērojami naudas līdzekļi, lai darbus apdrošinātu, pārsūtītu un apsargātu. Tagad tie ir atceļojuši no MOMAs, no Vitnija Mākslas mūzeja, Mētropolītēna mākslas mūzeja, no Nacionālās mākslas galerijas Vašingtonā, no Sanfrancisko un no Eiropas un līdz 22. jūnijam būs apskatāmi mūzejā Rīgas birža Doma laukumā.

 

Šī gan nav pirmā reize, kad Latvijā bijuši skatāmi Vijas Celmiņas darbi. Daži bija izstādīti 1987. gadā, kad toreizējā Aizrobežu mākslas mūzejā Rīgas pilī bija sarīkota viņas, Edvīna Strautmaņa un Svena Lūkina darbu skate. Arī pagājušajā gadā izstādē „Latviešu māksla trimdā” varējām redzēt viņas grafikas lapas, kas nonākušas Latvijas Nacionālā mākslas mūzeja kollekcijā un Jāņa Zuzāna privātajā kollekcijā.

 

11. aprīlī krietnu ļaužu pulku saistīja preses konference un vakarpusē – pati izstādes atklāšana.

 

„Neviens jau nezina, kas tā māksla ir,” preses konferencē sacīja Vija Celmiņa. „Man gleznot nozīmē būt kontaktā ar mākslu. Man patīk klusums. Man patīk daudzas lietas, kas, saistītas kopā, grūti izsakāmas vārdos. Es esmu tikai viena no tūkstošiem mākslinieku pasaulē, un es ceru, ka daži darbi ir pievienojami cilvēces mākslas vēsturei. Par tiem nav viegli runāt. Pašos pamatos es savā mākslā neko nedeklarēju. Es rādu fiziskas lietas citā vidē. Ir dažādi veidi, kā skatīties uz reālitāti, un mana reālitāte redzama jūsu acu priekšā. Tēli ir radīti no jauna, kopēti, jūs varat to saukt, kā vēlaties, - kā jūs iztēlojaties. Tie ir skatīti caur manu prizmu. Tas drīzāk ir vēsturisks akts. Skatīšanās ir galvenais.”

 

Stāstot par savu mākslu, Vija Celmiņa sacīja:

”Manā mākslā visi objekti ir uzgleznoti. Es lietoju arī dažādas grafikas technikas - zīmuli, ogli. Pag. gs. 60. gados ASV tikai atdzīvojās iespiedgrafikas technikas. Protams, Pikaso bija lielākais iespiedgrafikas meistars, arī Džordžo Morandi. Viņi abi bija mani iedvesmotāji, kas man lika ķerties pie iespiedgrafikas. Es to nekad vairs  nedarīšu, lai gan cilvēki ar gravēšanu nodarbojušies gadsimtiem ilgi.”

 

Spriežot pēc darbiem, vienmēr ir licies, ka Vija Celmiņa ir ārkārtīgi nopietna, varbūt pat bez humora izjūtas. Dzirdēts arī mīts, ka māksliniece norobežojusies no sabiedrības un mitinās tikai savā cellē – darbnīcā. Izrādījās, ka tā nav tiesa. Uz jautājumu par asistentiem, palīgiem darbnīcā, kuŗi redzami filmā par mākslinieci, Vija Celmiņa jokodamās atbildēja, ka viņa tos abus uztveŗot kā mēbeles, kas kustas pa telpu. „Japāniete man palīdz ar datoru. Viņa pie manis strādā jau kādus piecus sešus gadus. Kad es ķeŗos pie datora, es vienmēr  kaut ko pazaudēju, bet viņa allaž visu atrod. Viņa arī rūpējas par nodokļu nokārtošanu. Patlaban viņa gatavo man pagleznojumus.” Šobrīd Vija Celmiņa strādājot ar sešiem darbiem, kuŗus cer parādīt nākamgad.

 

Savukārt jaunais cilvēks protot iedzīt naglu, pakārt lietas. Viņš piecus gadus strādā iespiedgrafikas galerijā, viņš prot darbus iesaiņot, viņš prot sagatavot mecotintas un palīdzējis māksliniecei radīt lielākos darbus šajā technikā. „Viņš strādā trīs dienas nedēļā, divas jau ir par daudz, bet mēs esam pieraduši viens pie otra.” Dienu pirms preses konferences viņam piedzimis dēls. Vija Celmiņa planšetdatorā parāda bērna pirmo bildi, piebilstot: Nu re, kā tikko no koka nokritis! ”Es varbūt būšu krustmāte.”

 

 

Kad Vija Celmiņa  atstāja dzimteni, viņai bija pieci gadi, un viņa ļoti maz atceras Latviju. Prātā palikušas pāris rotaļlietas.  Ģimenē  saglabājies daudz fotografiju, tāpēc  viņas atmiņas vairāk saistās ar tām. Rīgā Vija nav pirmo reizi, jau divdesmit gadus apmeklē savus radiniekus.

 

Vēlāk māksliniece sacīja:

„Es esmu pārsteigta par to uzmanību, ko jūs man veltījāt. Esmu laimīga, ka esmu šeit, un ceru, ka kāda dzirkstele skaŗs arī jūs. Mana māksla nav superekspresīva, tā nav personīga. Cilvēkam jāuzticas pašam sev.” Un piebilda: „Rīga kļūst arvien dzīvāka, tā ir fantastiska. Te ir labs ēdiens, inteliģenti, skaisti cilvēki. Es esmu patiesi lepna, ka izstāde notiek šeit.”

 

Līdz ar izstādi tapusi arī kinofilma „Territorija Vija Celmiņš” (režisors Olafs Okonovs, producente Antra Cilinska, Juŗa Podnieka studija). Filma ir ļoti emocionāla, saistoša, ne mirkli neatstāj skatītāju vienaldzīgu. Līdz ar Viju Celmiņu viņš pastaigājas pa Ņujorkas ielām, iepazīstas ar viņas darbnīcu, ielūkojas mākslinieces ikdienas dzīvē, ir radošā procesa aculiecinieks, dodas māksliniecei līdzi uz viņas lauku īpašumu, vēro viņu apkopjam dārzu.

 

Šī kinofilma palīdz ielūkoties Vijas Celmiņas mākslā, saprast to (filmu visu izstādes laiku demonstrēs Rīgas biržā). Tādējādi arī viņas daiļrade kļūst saprotamāka, atklājas tās izcilība.

 

Izstādē aplūkojami 53 darbi, kas tapuši piecdesmit gados - no 1964. līdz 2014. gadam.

 

Pirmie saglabājušies darbi nav tālu no popkultūras un fotoreālisma, lai gan Vija Celmiņa gājusi citu ceļu. Viņa nekad nav tiekusies pēc vieglas slavas, pretēji Vorholam norobežojas no komercijas. Viņa gleznojusi ikdienišķas lietas, kas bijušas viņas mājās, piemēram, lampas,  pievēršot  uzmanību pelēkajai krāsai un tās daudzajiem toņiem.

 

Izstādē skatāms arī liels jo liels zīmulis un dzēšamgumija Pink Pearl. Tie ir  perfekti veidoti, tā ka gūti noticēt, ka ir apgleznoti, – tik izcili uzliktas krāsas.

 

Vislielākais darbu klāsts saistāms ar māksliniecei ļoti svarīgām temām – zirnekļu tīkli, jūras viļņošanās, zvaigznes, kas tapušas pēc fotografijām. Vija Celmiņa ar saviem darbiem strādā tik rūpīgi un skrupulozi, ka nav iespējams pateikt, vai tā ir fotografija vai ogles, grafita zīmējums vai arī tie gleznoti ar akrila krāsām.

 

Vija Celmiņa pilnīgi iekļaujas minimālisma divpadsmit pamatprincipos, kuŗus 1953. gadā formulēja un publicēja Eds Reinhards (Ad Reinhardt). Saskaņā ar tiem -  nekādau faktūru, nekādas skicēšanas, ne zīmēšanas, nekādu formu, nekāda dizaina, nekādas krāsas, nekā personiska. Latviešu māksliniece šiem principiem ir konsekventi sekojusi, lai gan bez krāsas tomēr iztikt nevar. Tur viņa pārkāpj šos likumus. Gaismas parādīšanās vienā no darbiem  jau ir personiska iezīme - par daudz sižeta, saka Vija Celmiņa. Viņas darbos reti kad atradīsim kādu izteiktu kompoziciju, izņēmums ir zirnekļu tīklu gleznojumi. Vija Celmiņa rada citu reālitāti, kas pastāv parallēli mākslas darbam. Tāpēc arī izstādei dots nosaukums „Dubultā reālitāte”.

 

Pēc manas pārliecības Vijas Celmiņas darbi ir jāskata oriģinālā. Reprodukcijās īstais iespaids grūti iegūstams, tāpēc ir ļoti žēl, ka viss ir iestiklots – stikls īsto iespaidu mazina.

 

Izstādes kurātore Elita Ansone ir sarūpējusi biezu, informācijas ziņā iespaidīgu un reprodukcijām bagātu Vijas Celmiņas izstādes katalogu.