Vēsturnieks gūst virsroku
   21.01.2013

Arturs Heniņš, Tur Pērkons nikni jodus dzenā, vēsturisks romāns, apgāds „Jumava”, 2012.g., 488 lpp.

Artura Heniņa jaunākais romāns Tur Pērkons nikni jodus dzenā izgaismo vienu pašu zīmīgu gadu Latvijas 20. gadsimta vēsturē. Tas iesākas ar Ziemsvētku kaujām 1917. gada janvārī un beidzas ar boļševiku apvērsumu Krievijā tā paša gada novembrī. Pirmā nodaļa ar kauju skatiem un kauju bēdīgajām sekām vedina lasītāju domāt, ka viņš būs iemaldījies jaunā Dvēseļu putenī, tomēr jaunas kaujas frontē uzvirmo tikai nodaļā „Likteņupe Mazā Jugla” vairāk nekā 300 lappuses tālāk. Grāmatas lielumlielā tiesa veltīta nevis kaujām, bet drīzāk konfliktiem, latviešu strēlniekiem dažādi organizējoties un pārorganizējoties, veidojot savas pārstāvniecības un meklējot savu idejisko vietu zem saules chaotiskajā vidē, kur tepat vēl bija cars, nāca Kerenskis, bet gaisā virmoja gan boļševiku ideoloģija, gan ilgas pēc autonomas Latvijas taisnīgākas Krievijas sastāvā. Notikumi vēroti un vērtēti faktiski eksistējošas personas virsnieka Voldemāra Ozola acīm.

Ar. Heniņš savācis milzumdaudz materiāla, liekas – galvenokārt no sēžu protokoliem un avīžu rakstiem. Viņā, liekas, nemaz necīnās vēsturnieka alkas pēc faktu daudzuma un precīzitātes ar rakstnieka vēlēšanos veidot spraigu sižetu, kur vajadzīgs ņemt talkā arī brīvu izdomu. Arturs Heniņš sevi šoreiz parādījis vairāk kā spožu un veiksmīgu vēstures faktu izzinātāju,  mazāk kā izpētītās vielas veiksmīgu ietvērēju raiti lasāmā romānā. Piemēram, kad 238. lappusē Ozols iegājis sēžu zālē, tur notikušo autors nemaz necenšas izstāstīt, aizbildinoties, ka par to, „kā viņam tajā lauvu bedrē gāja, protokoli un laikraksti klusē”.  242.lappusē sarakstīti tikai kādā Ozola runā skartie temati, nevis sniegts to izvērsums, jo abi protokolisti tik vien spējuši kā protokolā piefiksēt atsevišķo runas daļu virsrakstiņus. Savukārt visu, ko autoram izdevies noskaidrot, viņš grib romānā ietilpināt pat tad, ja pēc tā nav īstas vajadzības, un pat tad, ja tas palēnina darba virzību. Teikumā Ozols ar saviem pavadoņiem Tālivaldi Zanderu un Ēriku Lakstīgalu jāja līdzi brigādes /stāba mantu vezumiem... (387.) pavadoņus nebija nekādas vajadzības nosaukt vārdā, jo viņiem nekādas turpmākas lomas sacerējuma gaitā vairs nav. Tomēr vēsturniekam patīk būt precīzam un to, kas sameklēts, nepastumt malā, bet izmantot.

Samērā retajās vietās, kur stāstījumā iespraucas sociālā jeb ikdienas dzīves vēsture pretstatā polītiskajai, lasītājs var tikai spekulēt, vai arī te autors turas pie dokumentētiem un pierādāmiem faktiem jeb vai te viņš tomēr mazliet atļāvies pafantazēt. Ka komisāri kādā sēdē sēdējuši uz viegliem Vīnes krēsliem (213.), droši vien uzzināms pēc šīs sēdes foto attēla. Bet kā pētnieks būtu izdibinājis, ka stāba ēdnīcā Ozols reiz mielojies ar gaļas konservu zupu ar šķeltiem zirnīšiem un rīsu biezputru, kas pārlieta ar smaržīgu saulespuķu eļļu (467) ?

Romānu visaugstāk novērtēs zinīgi un rūdīti lasītāji, kam Latvijas valsts tapšanas process pēc skolā mācītā un agrāk lasītā jau galvenos vilcienos ir zināms. Heniņa darbā viņi atradīs ne vien prāvu kvantumu detaļu, bet arī „tekošā momenta” elpu. (Izlūdzos lasītāju piedošanu par šo protokolu valodas monstru, šo tekošo momentu, bet galu galā tas atrodams, kaut tāpat pēdiņās likts, arī pašā grāmatā.) Viss notiekošais  tiek skatīts un vērtēts ne tikai ar 1932. gadā dzimuša vēsturnieka un rakstnieka zināšanām pamatā, bet jo vairāk uz varoņa Ozola un viņa līdzgaitnieku nezināšanas bazes, jo viņi nevarēja zināt,  kāda būs faktiskā notikumu attīstība nākotnē.  Lasītājs daudzus gadu desmitus vēlāk var omulīgi justies gudrs, zinādams to, ko romāna personas notikšanu momentā zināt nevarēja.

Plašā darba gaitā „gudrais” lasītājs uzduŗas jo daudzām vietām, kur „nezinīši” gan prātīgi, gan aplami domā, jautā un spriež: vai bez cara mācēsim dzīvot? (47.) Viņi tur Valmierā svētdien taisīs autonomu Latviju. (62.) Mēs nenodalīsimies no lielās Krievijas demokratijas, bet saplūdīsim visi vienā tecējumā. (226.)

Par galveno romāna mīnusu gribētos nosaukt kontrastu trūkumu. Atslodzei no drāmatisma tik plašā darbā būtu gribējies arī pa humora ieskaņai, bet titullapā apakšvirsrakstā nosauktu strēlnieku „niķu un stiķu” turpmākajās lappusēs ir ļoti maz. Vieglāks pieskāriens šur tur iezibas valodiņā: „vilciens vilkās” (123.). Tikpat kā nav skarta personāža privātā dzīve prom no sēdēm, sanāksmēm un frontes. It kā juzdams kādu trūkumu, autors lasītāju pilsoniskā privātdzīvoklī, kas pieder Andrejam Stērstem, ieved tikai tuvu darba beigām (481-483.)

Kaut gan viens no trim grāmatas vākā iemontētajiem foto attēliem aiz zilām rudzupuķēm rāda jaunu dāmu ar platu cepuri, šai dāmai, Ozola draudzenei Annai Rīterei, sauktai par Ķemeru Anniņu, atvēlētas tikai četras lappuses (348. – 350. Un, lai aizķertais pavediens neizgaistu pavisam, vēl daži vārdi romāna izskaņā, 486.). Vispār grāmatā ir izteikts sieviešu deficīts. Vai pietiek, ka Ozols vienubrīd raksta vēstuli mātei? Vai pietiek ar konstatējumu, ka Jānis Francis nesen Valmierā apņēmis sievu?  Skaidrs, militāra darbība, polītika, organizēšanās 1917. gadā vēl izteiktāk nekā tagad bija vīriešu būšana, bet vai sievietes vajadzēja ignorēt tik totāli, ka vienīgajiem sieviešu vārdiem (runa nav par Anniņu) – Elzai Stērstei un Malvīnei Vīgnerei –  tika atvēlēts uzzibsnīt tikai lappuses septiņas pirms beigām?

Mulsina pēdējās nodaļas virsraksts „Vai pazudis Krievijā?”. Mazāk uzmanīgs lasītājs varētu domāt, ka uz 1918. gadu atvaļinātais Ozols beigās kaut kur pagaisis. Tomēr foto attēla pieraksts 6. lappusē rāda, ka Ozols vēl 1919. gada aprīlī kalpojis par Igaunijas armijas sevišķu uzdevumu virsnieku. Pēc citiem avotiem var uzzināt, ka pag. gs. 30. gados viņš bijis Spānijas armijas ģenerālis turienes Pilsoņu kaŗā. Miris 1949.gadā.

Eduards Silkalns