22.11.2013
Tagad arī Latvijai ir vecā un jaunā diaspora: ja ievērojam pārvietošanās dinamiku un varbūtējas atgriešanās faktoru, tad pieņemsim, ka bijusī trimda, t.i., "vecais klaids" jeb 1944.-1945.g. politisko bēgļu pēcnācēju kopums, aptveŗ apmēram 100 000 personu, kas turas pie savas latvietības. Jaunā diaspora, t.i., no Latvijas pēc 1991. gada izceļojušo latviešu izcelsmes personu kopums (Latvijas krievu tautības pavalstniekus un nepilsoņus neskaitot), aptveŗ diemžēl vismaz tikpat daudz personu. Tātad ārpus Latvijas teritorijas patlaban dzīvo krietni pāri par 10 procentiem no latviešu kopuma. Tā ir pavisam jauna situācija, un klāt vēl nāk globalizācijas laikmetam raksturīgā "dabiskā mobilitāte", par ko vēl būs runa.
Interesanti un varbūt pat lietderīgi salīdzināt abas latviešu diasporas ar divu "stipri izkaisītu tautu" - žīdu un armēņu - veco un jauno diasporu. Ir, protams, būtiskas atšķirības, bet "viņējo aplokā" gūtā pieredze var būt pamācoša arī latviešiem.
Žīdu tautai jeb etniski reliģiskajam kopumam piederīgo kopskaits pasaulē varētu būt vismaz kādi 13 miljoni, un no tiem gandrīz 6 miljoni mīt Ziemeļamerikā un 6 miljoni žīdu valstī - Izraēlā, t.i., gandrīz puse no globālā kopskaita.
Taču te jāņem vērā, ka pēdējos gadu desmitos manai tautai radusies jauna diaspora - ivritā runājošo izraēļu (Hebrew-speaking Israelis) "kliaids". Tādu patlaban varētu būt vismaz 700 000, t.i., apmēram tāds pats īpatsvars attiecībā pret kopumu kā latviešiem.
Lielais viņu vairākums mīt Ziemeļamerikā, īpaši Ņujorkā, Losandželosā un Ziemeļkalifornijā - Silicon Valley pudurī. Viņi netiecas saplūst ar "vecajām" žīdu kopienām, joprojām ģimenē runā ivritā, uztur ciešas ģimeniskas un arī emocionālas saites ar Izraēlu un joprojām pat kulinārijā dod priekšroku "izraēliskumam".
Sevišķi interesanti ir aplūkot divas žīdu grupas, kas viena no otras izolēti sadzīvo Berlīnē. Jā, taisni Berlīnē, kur Hitlers un Himlers izperināja "žīdu jautājuma galīgo atrisinājumu un no kurienes tika īstenots holokausts. Patlaban Vācijā apmetušies pāri par 100 tūkstoši žīdu izcelsmes personu. Tie galvenokārt ir ieceļotāji no bijušās Padomju Savienības, kuŗus Vācijas valdība "ielūdza", lai "izpirktu to, ko pastrādāja Hitlers". Viņi saņem lieliskus sociālos pabalstus. Padomju Savienībā noslēgtās laulības ar krievietēm viņiem atšķirībā no Izraēlas nesagādā sarežģījumus, bet savu etnisko piederību viņi "apzinās", tikai kad jānāk uz reliģiskās draudzes namu saņemt kādu labumu. Citādi viņi ir pirmām kārtām krievvalodīgie, ar krievisku mentalitāti, un viņu jaunā paaudze steidz pārvācoties, visai maz interesējoties par Izraēlu, tās sasniegumiem un problēmām.
Toties īstu, autentisku, ivritā runājošu izraēļu taisni Berlīnē un tikai tur ir veseli 20 tūkstoši, kas veido nošķirtu kopienu. Viņiem ir savi klubi, savs žurnāls, savi "krodziņi". Viņiem nav aizspriedumu, viņi, komunicējot ar vāciešiem, it nemaz neinteresējas par to, "ko darījis tavs opaps". Jo šos izraēļus valdzina Berlīnes brīvdomība un liberālā gaisotne, spriganā, sprēgājošā kultūras dzīve. Nav brīnums, ka šajā īpatnējā kopienā ir ne tikai uzņēmēji vai IT speciālisti, bet arī daudzi mākslinieki un mūziķi, kuŗiem Berlīnē ir daudz fanu.
Kā jau teikts, gandrīz puse manas tautas mīt Ziemeļamerikā - ASV un Kanādā. Un te nu veidojas interesanta mijiedarbība starp veco un jauno diasporu un Izraēlu. Ik vasaru no Ziemeļamerikas uz Izraēlu dodas žīdu jauniešu grupas, kas piedalās sponsoru samaksātā pamatīgā "iepazīšanās tūrē". Šīs programmas nosaukums ir Birthright, un tai ir panākumi tai ziņā, ka kādi 10 procenti grupas dalībnieku nolemj pārcelties uz Izraēlu. Mūsu lasītājiem labi pazīstamā programma Sveika, Latvija! šķiet zināmā mērā līdzīga...
Liela nozīme etniskās kopības stiprināšanai ir vasaras nometnēm Ziemeļamerikā. Tajās parasti darbojas arī "sūtņi" no Izraēlas, kas palīdz nometnes dalībniekiem apgūt ivritu, un bieži vien Izraēlā mītošas ģimenes sūta savas atvases uz šīm vasaras nometnēm "aizjūrā", lai viņi labāk apgūtu angļu valodu. Ik vasaru žīdu ģimnazistu un studentu grupas uz vairākām nedēļām dodas uz Izraēlu, lai apgūtu paramedic iemaņas Ātrās palīdzības punktos, kontaktējoties ar vietējiem iedzīvotājiem un apgūstot ivritu.
Vecā un jaunā diaspora ir arī armēņiem. Pašā Armēnijā iedzīvotāju skaits pat nesasniedz 3 miljonus, bet ārpus tās mīt 4 miljoni, tostarp gandrīz miljons Maskavā un apmēram tikpat daudz Kalifornijā. Armēnijas valdībai bažas sagādā augošā ekonomiskā emigrācija: kopš 1991. gada savu valsti pametuši vismaz miljons armēņu. Lai glābtu kas glābjams, Armēnijas valdība pārņem Izraēlas pieredzi, organizējot subsidētus braucienus līdzīgi židu Birthright.
Atgriežoties pie latviešu problēmām, kļūst skaidrs, ka vecās diasporas pienākums ir neļaut jaunajai diasporai asimilēties un iesaistīt to bijušās trimdas aktivitātēs. Vairāki nesenie iebraucēji no Latvijas savukārt spēcina bijušās trimdas "kadrus", par ko lasām Laikā/BL. Diemžēl mūsdienu Latvijas lāsts, kas izpaužas 60:40 latviešu un krievvalodīgo proporcijā, kļuvis par lāstu arī daudziem prasmīgiem vecās diasporas jaunās paaudzes pārstāvjiem, kuŗi savā tēvzemē Latvijā nevar atrast darbu, jo neprot krievu valodu! Tas ir traģisks absurds.
Nobeigumā, šķiet, vietā ir mierinājums: globalizācijas laikmetā neizbēgama ir cilvēku mobilitāte. Te nav runa par izsalkušu bēgļu masām no "trešās pasaules". Runa ir par neskaitāmiem sava aroda pratējiem gan Eiropā, gan, teiksim, Ķīnas vai Indijas pilsētās, kuŗi, apguvuši absolūti nepieciešamo angļu valodu, var atrast darbu un mitekli jebkuŗā zemeslodes nostūrī. Daudzi cilvēki maina savu dzīvesvietu un iedzīvojas līdz šim svešā, neierastā vidē. Te svarīgi ir nezaudēt savas saknes: kļūstot par "pasaules pilsoņiem", saglabāt, dzejiski izsakoties, sentēvu tikumus.
Franks Gordons
Foto: www.iclub.lv
Atpakaļ
.jpg)
