Vakarēšana kopā ar Jāni Streiču
Viktors Hausmanis    15.05.2018

 

 

Varbūt, ka vēl daži atceras savus bērnības un jaunības gadus, kad, draudzīgi kopā sanākuši, runājām par notiekošo, par veiksmēm un neveiksmēm, bet katrā ziņā ik pa brīdim uzdziedājām kādu dziesmu, kādu košu ziņģi. Man liekas, ka tagad visur lielāka steiga, nevar daudz pļāpāt un kur nu vēl – dziedāt! Ja kādas dziesmas meldiņš vēl ataust atmiņā, tad ar vārdiem gan nekā, bet Latvijā ir viens cilvēks, kas šādas vakarēšanas kopš savas bērnības atceras gluži labi – tas ir mūsu izcilais kinorežisors Jānis Streičs. Nosaukt viņu tikai par kinorežisoru ir par maz, Streičs ir mūsu tautas likteņgaitu iemūžinātājs daudzos gadu desmitos, bet tas nenozīmē, ka viņš būtu uzņēmis tieši vēsturiskas filmas – nē, Streičs savās filmās iemūžinājis cilvēka dzīves epizodes un pavedienus dažādos paša piedzīvotos gados. Streičs atklājis un iemūžinājis attiecīga laikmeta savdabību, un atmiņā dzīvo viņa filmas “Vālodzīte”, “Likteņdzirnas”, “Cilvēka bērns”, bet par tādu kā vakardienas izcilu etalonu kļuvusi viņa vēl padomju laikā – 1981. gadā – uzņemtā filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – tas ir spilgts atspulgs, kā toreiz pie mums cilvēki dzīvoja, kā domāja, uz ko cerēja. Ne velti katru gadu atkal un atkal gaidām, kad šī filma parādīsies televīzijas ekrānos. 

 

Jānim Streičam gadu ir diezgan daudz, taču no skata un rīcības viņš ir jauneklīgs un piekritis Rīgas Latviešu biedrības vadītājam sarīkot tādu kā vakarēšanu: sanāksim kopā biedrības lielajā zālē, pasēdēsim, taču – ko nu tāpart vienkārši sēdēt, varam taču kādu grāmatu palasīt, un šajā reizē Streičs bija izvēlējies sava novadnieka Jāņa Klīdzēja stāstu “Zelta krustiņš”. Uz skatuves viņš aiz galda sasēdināja sev pazīstamus cilvēkus – aktieŗus un mūziķus: Jāni Paukštello, Baibu Kranāti un Karinu Lučiņinu, klāt bija Ēriks Zeps ar savu ansambli “Rikši”. Taču tas nebija vienkāršs stāsta lasījums: grāmatas epizodes atdzīvojās, bet par centrālo tēlu izvirzījās Klīdzēja visai savdabīgais tēls – nebēdnieks, jokdaris un ermoņiku spēlmanis Benedikts – īsts un krietns latgaļu puisis, kurš ik pa brīdim iemīlējās vietējās meitenēs un pat kādā saimniecē, bet vienmēr no jebkuŗas situācijas prata izkulties, paceltu galvu. Un tas nekas, ka viņus Zemgalē sauca par čangaļiem, taču tas nebija nekāds nelāga vārds – tā vienkārši ikdienā Jelgavā runāja. 

 

Ik pa brītiņam Benediklts uzsāka pa dziesuai: skaistas, iemīļotas un arī nedzirdētas – tur skanēja “Brūnacīte” un daudzas, daudzas citas, bet lai tās īsti izdziedātu – uz ekrāna parādījās katras dziesmas teksts, un tiešām radās sajūta, ka esam sanākuši kopā tādā vakarēšanā kā tālā bērnībā Nebija jau tā, ka mēs tikai klausītos Benedikta likstās un dziedātu – kā jau vakarēšanā klājas, jaukas, Preiļu tautas tērpos ģērbušās meitenes zālē sēdošajiem piedāvāja pa pīrāgam. Nu gluži kā jaunībā! Var jautāt: kur tās meitenes zālē uzradās? – Viņas parādījās vakarēšanas sākumā, pirms stāsta lasītāji vēl nebija ieņēmuši vietas un skatuve bija tukša, tad uz tās ar trim spriganām dejām uzstājās Preiļu dejotāju kopa, skatītājos izraisīdama prieku par to, ka mums ir tik jauka jauniešu paaudze, kas spēj brīnišķi viegli un raiti dejot. Dzīvības spara mūsu jauniešiem netrūkst, Latgalē jau nu īpaši!

 

Un tā – no sākuma līdz beigām – bija skaists, pozitīvām jūtām piepildīts vakars, kas beidzās ar Rīgas Latviešu biedrībai piedienīgu dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot”. Īstais sarīkojuma ierosinātājs bija biedrības vadītājs Guntis Gailītis, kurš nāca ar ierosinājumu katram biedrības Goda biedram sarīkot kādu patīkamu vakaru, un tā mēs varētu tikties ar Raimondu Paulu, Vairu Vīķi-Freibergu, Pēteri Vasku – un gan jau ar vēl kādu!

 

Bet Jānim Streičam – paldies!