Daiga Mazvērsīte 18.01.2022
Kad biju maza, man, protams, bija vienalga, kā sauc materiālu, no kura darinātas vecmāmiņas krūzītes vai šķīvji. Taču prātā iegūla vārds Kuzņecovs. Pie šādi šifrētas servīzes vecmāmiņa ķērās, kad bija gaidāmi kādi īpaši viesi. Uzmetot aci puķainajai kannai un smalkajām tasītēm, uzreiz bija skaidrs, ka tas ir kaut kas īpašs, šis Kuzņecovs. Manā bērna apziņā vārds iesakņojās kā skaistuma apzīmējums, nenojaušot, ka tas ir slavenas fabrikas nosaukums.
Kuzņecova fabrika jeb sabiedrība M.S. Kuzņecovs dibināta Rīgā 1841. gadā, sākumā tajā ražoja fajansu un pusfajansu, no 1851. gada pievēršoties porcelānam. Tātad porcelāna rūpniecība Latvijā nosvinējusi 170. šūpuļsvētkus, tiesa, no kādreizējās godības palikušas vairs tikai atmiņas un, protams, trauki. Interese par tiem pēdējos gados vareni augusi, ir porcelāna kolekcionāru un draugu kopas, kas aktīvi apzina un ceļ godā uz Kuzņecova fabrikas bāzes veidotās Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcas veikumu. Tiek veidotas lielākas un mazākas kolekcijas, kas aptver trauku skapi vai pat veselu istabu.
Vienkāršākais veids, kā uzzināt, vai jūsu rokās esošais trauks ražots Latvijā, ir fabrikas zīme uz krūzes vai šķīvja, kā sentēvi teica, dibena. Jau porcelāna dzimtenē Ķīnā meistari savus darinājumus apzīmogoja ar iniciāļiem vai kādu īpašu zīmi. Izveidojoties pirmajām fabrikām Eiropā, arī šeit fajansu un porcelānu apzīmēja ar oriģinālu marku, tiesa, bez autora identitātes, izņemot īpašus gadījumus. Uz Rīgas ražojumiem 19. gadsimtā un arī vēlāk Kuzņecova vārds ticis rakstīts gan latviski, gan krieviski Krievijas keramikas šūpulis kārts ar mālu bagātajā Gžeļā, kur 19. gadsimta sākumā lielceļa malā starp Rečicas un Novoharitonovas sādžām atradās Jakova Kuzņecova smēde. Kopā ar dēliem viņš apkala zirgus, laboja ratus, tirgoja kokmateriālus. Šis Jakovs Kuzņecovs kļuva par vienu no līdzīpašniekiem Novoharitonovas nomalē 1812. gadā dibinātajai porcelāna fabrikai, tāpēc arī Rīgas fabrikas cara laika zīmogos, atzīmējot fabrikas jubilejas, šad tad redzams šis, nevis 1841. gads. Kad Gžeļā kļuva par šauru, tika pirkti zemes gabali arī citur, kur tuvumā bija kurināmais un noieta tirgus traukiem. Rīga, pirmkārt, izraudzīta ostas tuvuma dēļ. Otrs iemesls bija tas, ka Kuzņecovi bija vecticībnieki, un tolaik Vidzemes guberņas galvaspilsētā izveidojās viena no nozīmīgākajām vecticībnieku kopienām. Liela daļa strādnieku arī bija vecticībnieki, viņi tika atsūtīti no Gžeļas, Duļevas, Kolumnas, un visiem, kuri stājās darbā fabrikā, īpašnieki dāvināja Bībeli.
Pie Baltijā vienīgās fajansa fabrikas celtniecības ķērās Kuzņecovu ģimenes atvase Sidors, un tā sākumā bija viena no dzimtas ražotnēm Duļevas fabrikas filiāle. Pēc Sidora nāves 1864. gadā rūpnīcas vadību pārņēma viņa dēls Matvejs, taču fabrikas nosaukums nemainījās uz traukiem spieda zīmogus S.T.Kuzņecovs, protams, krievu valodā.
Jā, porcelāns ir māla, tātad parasta ķieģeļa vistuvākais radinieks, taču Kuzņecova fabrikai bija par maz ar vietējo sarkano mālu. Izejvielas ieveda no Vācijas un Skandināvijas, mālu papildinot ar kvarca smiltīm un laukšpatu. Izejvielas iepriekš apdedzināja un sadrupināja līdz pulverim, tad samaisīja ar mālu un ūdeni, iegūto masu izfiltrējot. No atlikuma arī tapa trauki, porcelānu apdedzinot temperatūrā virs 1000 grādiem. Daļa Kuzņecova krūžu un kannu, šķīvju un bļodu tika pie tik skaistiem apgleznojumiem, ka šīs firmas izstrādājumi bija iecienīti pat cara galma. 19. gs. 60. gados uz dažām servīzēm blakus fabrikas zīmei parādījās arī divgalvainais ērglis, prece tika izplatīta galvenokārt Krievijas impērijas teritorijā, taču daļa tika arī eksportēta. 1867. gadā tika izveidota M.S. Kuzņecova Porcelāna un fajansa trauku sabiedrība, un gadsimta beigās Matvejam Kuzņecovam jau piederēja astoņas rūpnīcas. Rīgas fabrika izpletās Maskavas forštatē, kur auga augumā strādnieku pilsētiņa ar koka barakām pie ēkām atradās kūtiņas mājlopiem, sakņu dārzi.
Līdz 1. pasaules karam uzņēmums bija sadalīts divās dalās Rīgas pilsētā Dreilingsbušā, tagadējā Ķengaragā darbojās pusfajansa ražošanas korpusi un porcelāna dekorēšanas cehs, bet aiz pilsētas robežas, Dreiliņu pagastā porcelāna cepļa korpuss un 20. gadsimta sākumā jaunuzceltais fajansa cehs. Līdz 1915. gadam, kad fabriku evakuēja uz Krievijas vidieni Kuzņecova fabrika strādāja bez pārtraukuma, nodarbinot 4000 strādnieku.
Kara laikā uz Krieviju izveda visus vērtīgākos aparātus un mašīnas, Kuzņecovi Latvijā 1920. gadā atgriezās bez savām iekārtām. Viss bija jāsāk no jauna, un par iepriekšējo apjomu atjaunošanu nebija ne runas. Pieprasījums pēc traukiem jaunajā Latvijas valstī sākumā bija neliels, valdīja sīva konkurence ar Rietumeiropas porcelāna fabrikām. Stāsta, ka uzņēmuma vadītāji esot pat iepirkuši ārzemēs baltus traukus, lai tos apgleznotu Rīgā un pārdotu kā savus ražojumus. Lai nu kā 1925. gadā sabiedrībā M.S. Kuzņecovs strādāja 400 cilvēku, preci eksportējot arī uz Igauniju, Lietuvu, Poliju un Somiju.
Kad Kuzņecova fabrika tika reorganizēta par akciju sabiedrību, tā sāka auglīgu sadarbību ar vietējo mākslinieku grupu, kas bija izveidojusi no fabrikām neatkarīgu porcelāna darbnīcu, tai dodot vārdu Baltars (latīņu valodā ars Balticum Baltijas māksla). Tajā darbojās Romāns Suta, Aleksandra Beļcova, Sigmunds Vidbergs, porcelāna apgleznošanā iesaistījās arī Ansis Cīrulis, Jēkabs Bīne, Niklāvs Strunke un citi. 1933. gadā tika nodibināta akciju sabiedrība Kuzņecovs, daļu akciju pārdodot veiksmīgajam latviešu ķīmiķim Mārtiņam Kalniņam, kas kļuva par uzņēmuma valdes priekšsēdētāju. Mainījās fabrikas firmas marka, pēc kuras nu varēja noteikt porcelāna kvalitāti pirmā šķira zilā krāsā, bet trešā sarkanā.
Šajā pašā 1933. gadā darbu atsāka arī Jesena porcelāna fabrika. Šis bija Jēkaba Kārļa Jesena 1886. gadā Jaunmīlgrāvi jeb toreizējā Mīlgrābenā dibināts uzņēmums, kas tehniskajā un mākslinieciskajā ziņā bija cieši saistīts ar Vācijas porcelāna rūpniecību. Atšķirībā no Kuzņecova Jesens savu produkciju izlaida bez īpašas firmas zīmes, vienīgi izstādēs eksponētajiem traukiem bija uzzīmēta sarkanas krāsas marka. Darbības sākumā Jesena fabrikā ražoja aptiekas un saimniecības porcelāna traukus, vēlāk darbību pārprofilēja uz elektrotehnikai nepieciešamo porcelāna izstrādājumu ražošanu. 1. pasaules kara laikā Jesena fabriku izveda uz Slavjanskas pilsētu Donbasā, un pēc darba atjaunošanas 30. gados tur turpināja ražot sanitārtehniku, izolatorus, kā arī porcelāna un fajansa traukus. Par Jesena fabrikas māksliniecisko vadītāju tika iecels Niklāvs Strunke, diemžēl 1939. gadā rūpnīcu slēdza, jo tās īpašnieki - baltvācieši un daļa darbinieku repatriējās uz Vāciju. Tikmēr turpināja plaukt Kuzņecova ražojumu slava 1935. gada pasaules izstādē Grand Prix ieguva servīze pēc Romāna Suta metiem, divus gadus vēlāk pie zelta medaļas Parīzes izstādē tika pēc Jēkaba Bīnes skices radīta servīze, kas līdz ražošanai gan tā arī netika. Droši vien kādu porcelāna trauku savā koferī iepakoja arī kara gados trimdā devušies latvieši
Pēc 2. pasaules kara darbu atsāka abas Rīgas fabrikas - bijušo Kuzņecova fabriku pārdēvēja par Rīgas porcelāna un fajansa fabriku, bet Jesena - par Rīgas porcelāna fabriku. Tur ražoja saimniecības traukus pusdienas, tējas un kafijas servīzes, nelielos daudzumos arī augstsprieguma, elektro un radiotehnikas izolatorus.
Daļa Kuzņecova fabrikas inventāra bija izvesta uz Vāciju, arī paši saimnieki, savulaik apbalvoti ar Triju zvaigžņu ordeņiem, pameta Latviju, viņu īpašumi tika nacionalizēti. Protams, tagad izejvielas piegādāja no plašās padomjzemes kaolīnu un smiltis no Ukrainas, laukšpatu no Karēlijas. Kad beidzās Sauriešu ģipsis, to ieveda no Krievijas. Kad aptrūkās vietējais darbaspēks, uz Latviju plūda rietumnieciskas laimes meklētāji strādnieki no PSRS. Mazāk nekā trešā daļa produkcijas tika pārdota uz vietas Latvijā, pārējo izveda, un ar laiku mūsu trauki nonāca arī uz veikalu letēm Dienvidslāvijā, Libānā, Afganistānā, Mongolijā un citur.
1963. gadā abas porcelāna ražotnes apvienoja bijusī Kuzņecova fabrika tagad bija Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcas 1. iecirknis, bet Jesena 2. iecirknis. Kad 1968. gadā tika pārtraukta fajansa ražošana, no nosaukuma pazuda šis vārds, un rūpnīcas markā bija redzami tikai trīs burtiņi RPR. Sortiments sašaurinājās, visvairāk uzmanības turpmāk tika veltīts tējas un kafijas servīzēm, kuru daudzveidīgais klāsts ne vien atspoguļoja trauku modes tendences, bet radīja arī jaunus, reizēm pat novatoriskus porcelāna dizaina stilus. Taču lielākoties ražošana bija orientēta uz masu gaumi ar attiecīgu cenu, ar zeltu dekorētie trauki, protams, maksāja dārgāk un nebija pieejami darbaļaudīm, bet elitei.
Ja septiņdesmitajos gados RPR servīzes tika ražotas milzu apjomos un to izskats arvien vienkāršojās, tad 50. un 60. gados dizains bija izsmalcināts, turpinot Kuzņecova laika stilu, un mainījās biežāk šo gadu servīzes tagad sastopamas ļoti reti. Tām doti skaisti latviski nosaukumi Daina, Vārpa, Sakta. Krāšņu kafijas servīzi Laima radīja rūpnīcas pirmā galvenā māksliniece, Mākslas akadēmiju beigusī Zina Ulste. Viņa bija autore dizainam arī virknei skaistāko Rīgas porcelāna fabrikas trauku 70. gados, piemēram, radīja plānsienu mokas servīzi Vita. 80. gados Ulste iedvesmojās no ūdeņu plūdenajām līnijām un izveidoja servīzes Māra un Gauja. Neparastas bija Anastasijas Zumentes servīze Ausma, Beatrises Kārkliņas Stella. 70. gados sākās mākslinieces Taisijas Polukevičas slavas laiks ar kafijas servīzēm Regīna un Vasara, bet rūpnīcas galvenā mākslinieka Ērika Ellera dizainēto servīžu Marianna un Sigulda krūzītes 80. gados bija tik miniatūras, ka lielākoties palika plauktā kā suvenīrs. Eksotiskus rotājumus ieviesa armēņu mākslinieks Levons Agadžanjans, kas strādāja fabrikā līdz 90. gadiem.
Latvijai atgūstot neatkarību, ražotne sadalījās iepriekšējos saskaitāmajos Ķengaragā darbojās Rīgas porcelāns, bet Mīlgrāvī Latvijas un Šveices kopuzņēmums SIA Latvpotik. 1996. gadā uz tā bāzes tika izveidota sabiedrība ar ierobežotu atbildību jeb SIA Jesena porcelāns, kas 2003. gadā beidza pastāvēt. Rīgas porcelāns bankrotēja jau 1997. gadā, pieliekot punktu Kuzņecovu dzimtas kādreizējam veiksmes stāstam. Aiz dzelzs priekškara ilgi dzīvojušie steidza atbrīvoties no padomju gadu mantojuma, tostarp šķīvjiem un servīzēm, tos aizstājot ar importa ražojumiem, un vecie trauki, pat nesaplēsti, uz mēslainēm turpina ceļot arī patlaban, jo daudziem šķiet novecojuši krāmi, nevis vēstures liecības. Tikmēr apķērīgākie pamanījušies izveidot Latvijas porcelāna privātkolekcijas, droši vien pati lielākā Rīgas mākslas porcelāna un keramikas kolekcija pieder krievu miljardierim Pjotram Avenam. Pateicoties viņa latviskajām saknēm, daļa no tās šad un tad izstādīta Latvijā, un pērn iegādātas telpas Avena privātajam muzejam Rīgas centrā. Ārzemēs ir samērā daudz mūsu porcelāna cienītāju, pirms gada tika sacelta trauksme par trauku iztirgošanu uz Igauniju, par ko trauksmi sacēla Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Izrādās, Ministru kabineta noteikumi paredz, ka visiem 50 gadus veciem kultūras priekšmetiem, kurus radījušas Latvijas mākslas un kultūras rādītājos fiksētas personas un ražotnes un kuri nepieder to autoriem un izgatavotājiem, nepieciešama izvešanas atļauja. Un tā vajadzīga pat masveidā ražotām kafijas servīzēm
Arī Latvijā pēdējos gados ar porcelāna krāšanu aizraujas dažādu vecumu un profesiju pārstāvji, atzīstoties ne tikai mīlestībā pret skaistumu, bet daži arī nostaļģijā pēc aizgājušajiem laikiem, kad mums bija sava, plaukstoša rūpniecība. Sēžot pie galda ar pašmājās austu linu galdautu, bērām trīs karotītes cukura savās Jesena un Kuzņecova krūzītēs par cukurfabrikām Liepājā, Jelgavā un Krustpilī. Klausījāmies Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF ražotos radioaparātus. Belakorda plašu mūzikas pavadībā dāmas griezās dejās Rīgas auduma zīda kleitās un baudīja Volfšmitā ražoto liķieri. Jā, bija Latvijai savas vagonu un superfosfāta fabrikas, papirosu, kā arī spieķu, saules un lietussargu rūpnīcas. Par laimi, porcelāna trauku ražošanas un apgleznošanas tradīcijas turpinās, tiesa, mazu autordarbnīciņu formātā, fabriku kādreizējos ražojumus glabā Rīgas porcelāna muzejs. 1989. gadā kādreizējā Kuzņecova iela ieguva nosaukumu Slāvu, kur par krāšņo Latvijas rūpniecības un kultūras lappusi liecina daži dizaina elementi tirdzniecības centrā Akropole, kas izpleties kādreizējā rūpnīcas teritorijā un pieder lietuviešiem.
Atpakaļ
.jpg)
