Vai ŗ un ch lietošana ir „karojošs pūrisms“?
   18.03.2014

Skani, mana valodiņa!

Vai ŗ un ch lietošana ir „karojošs pūrisms“?

28. februāŗa laikrakstā SestDiena bija apublicēta žurnālistes Elīnas Zalānes intervija ar LR izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti. Intervijā lasāmas šādas rindas: „Arī tagad ministres šķietami nesatricināmā intonācija mainās, kad intervijas laikā tiek aizskarts valodas jautājums. Proti, latviešu valodas pūristi Druvieti un viņas māti filoloģijas zinātņu doktori Ainu Blinkenu mēdz vainot latviešu valodas graušanā. Druvietei tiek pārmests, ka viņa nav nosargājusi Latvijas tiesības lietot vārdu «eiro», nevis «euro». Savukārt ministres mātei pūristi piemin to, ka savulaik no latviešu valodas rakstības tika izņemts ch un ŗ.

«Šķiet, ka tikai retais uzskata, ka latviešu valodas kvalitāte būtu jūtami ieguvusi, ja lietotu ch un mīkstināto r. Vēl es gribētu piebilst, ka neviens no tā sauktajiem pūristiem, kuri ar putām uz lūpām iestājās par aizgājušo gadu rakstības atjaunošanu, nebija pirmajās rindās, kad notika cīņa par latviešu valodas valsts valodas statusu. Neviens! Un tieši tādēļ šie pārmetumi man liekas smieklīgi un nu jau vairs neaktuāli,» viņa [Druviete] strikti saka.

Druvieti aizstāvēt cenšas ministres ilggadējs kolēģis, Latviešu valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis: «Tāds karojošais pūrisms nav pieņemams, savā ziņā pat kaitīgs. Reizēm to var arī apsmaidīt — kad jādomā, vai galva paliks uz pleciem, cits domā, kādu frizūru nēsāt.”

 

Ministres I. Druvietes un J. Valdmaņa teikto aicinājām komentēt Lalitu Muižnieci, valodnieci, lingvistikas doktori.

"Ja mīkstinātais r būtu izolēta parādība vai atsevišķa skaņa, ko valodas lietotāji vairs neizrunā, tad arī nebūtu ko gausties par tā izmešanu. Bet latviešu valodā valodas skaņas iesaistās interesantās harmoniju sistēmās. Pirmkārt, t.s. "mīkstās" skaņas, (t.i., ņ, ļ, ŗ, č, dž, ģ, ķ, š, ž,) latviešu vidus dialektā ir izveidojušās no citām skaņām. Sistematiski tas noticis, skaņām nonākot pirms priekšējā patskaņa [i] vai [e], kam savukārt sekojis pakaļējais patskanis [a] vai [u]. To vislabāk redzam vīriešu dzimtes lietvārdu ģenitīvā: brālis —> brālia —> brāļa; vilnis —> vilnia —> viļņa; pauris —> pauria —> pauŗa.

Otrkārt — mūsu platā un šaurā e izrunu nosaka sekojošais patskanis vai tā vietā atstātais mīkstinājums. Ja e vai ē skaņai seko (vai kādreiz sekojis) i, ī, e, ē, ie vai mīkstinājums, vai nekāds patskanis, tad to izrunā šauri, ja cits patskanis, tad plati. Piem.: peldēt (agrāk *peldēti), bet pęldę:tājs; celt (no *celti), tu cel (no *celi), viņa ceļ (no *celia), bet cęldams; cept, tu cep (no *cepi), bet viņš cęp (no *cępa). Tāpat es beŗu (no *beriu), tę:vs (no *tę:vas) beŗ (no *beria). Arī ja mīkstināto r īsti vairs neizrunā, mīkstinājuma zīme ir norādījums, ka iepriekšējais e vai ē izrunājams šauri. Ja no rakstu valodas burtu ŗ izmet, ir lielas pūles iemācīt bērniem, aktieŗiem, radio diktoriem, kā arī tiem, kas mācās latviešu valodu kā svešvalodu, visus gadījumus, kad e un ē būtu jāizrunā šauri, kad plati.

Var teikt - nu, liela lieta — bēŗu nams vai bę:ru nams, viņš beŗ vai bęr... Protams, visu lielo problēmu priekšā, šī tiešām nav nekāda lielā lieta. Bet tā ir nevajadzīga mūsu valodas pamatu drupināšana.

Arguments, ka ŗ "neviens" vairs neizrunā, tāpēc tas izmetams no rakstu valodas ir apšaubāms. Neizrunājam daudz ko, piemēram, t vai d pirms s vārdu izskaņā, tomēr joprojām rakstām kāts un kāds, nevis kāc. Diezgan vāji izrunājam j vārdos dumjš, vējš u.c. Katram no neizrunātajiem burtiem ir sava jēga latviešu valodas struktūrā, tas ieskaita arī ŗ.

Par ch varu piebilst vienīgi to, ka nekādu valodas kopšanas gudrību nesaredzu palatālā un velārā līdzskaņa ch vietā rakstīt dvesmas skaņas apzīmējumu h. Tas gan ietaupa viena burta rakstīšanu, bet nonivelē svešvārdu izrunu. Interesanti, ka mūsu senči prata šīs trīs skaņas izšķirt, tās latviski atveidojot ar k, piemēram, koris (no chorus),ar ķ, piemēram, ķīmija (no chemie), ar ø, piemēram, Ansis (no Hans). Vēlāk latviešu valodnieki svešvārdu rakstīšanai ieviesa burtkopu ch un burtu h gan izrunu, gan jēdzienu atšķiršanai. Tagad,to vairs nedarot, piemēram, vārds hematoloģija attiecas gan uz asinsslimību pētīšanu (hematoloģija), gan uz onkoloģiju (chematoloģija). Liekas arī diezgan brutāli pārkristīt latviešiem sensenis pazīstamo vācu komponistu Bachu par Bahu, tāpat citus īpašvārdus.“