Vai kultūra nometīs bārenītes lindraku?
Latvijas kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA)intervijā Ligitai Kovtunai    26.10.2021

 

 

Nule apstiprināts jaunais valsts budžeta pieteikums, kuŗā kultūrai ticis visu laiku labākais financējums. Droši vien esat gandarīts!

Šāds budžeta palielinājums, kādu panācām šogad, tiešām ir lielākais Kultūras ministrijas vēsturē. Piemēram, atalgojuma pieaugumu kultūras darbiniekiem esam panākuši jau otro reizi, un šoreiz par astoņiem miljoniem! Tas ir ļoti liels gandarījums, ka izdevies panākt sapratni valdībā, atbalstu kultūras budžetam kā tādam. Nu gan var teikt, ka te vairs nedarbojas bēdīgi slavenais „pārpalikuma” princips, un kultūras vairs nav bārenītes statusā. Jauno budžetu kopumā varu raksturot kā solidāru – ir vienlīdz  atbildīgi veidots atalgojums tiklab medicīnā un iekšlietu sistēmā, kā arī kultūrā. 

 

Paša personīgais gandarījums? Esmu sasniedzis daudzus no tiem mērķiem, ar kādiem stājos amatā. Pirmām kārtām – atalgojuma palielināšana, un tūlīt  pēc tam mūsu identitātes stiprināšana, kas ietver Dziesmu svētku tradiciju, nacionālo grāmatniecību un nacionālo kino. Runājot par kino –ir izdevies noturēt to, „renesances uzplaukumu” šai jomā, kas notika Latvijas Simtgadē. Savukārt grāmatniecībā beidzot (!) tikusi pazemināta PVN likme līdz 5%, kas ir vairāku gaŗu gadu panākums.

 

Jāatzīst, visgrūtākā sadaļa bija tā pirmā nosauktā, – kas saistās ar Dziesmu svētkiem, jo atkal un atkal jārisina diskusija par valsts un pašvaldību atbildības jomām. Tomēr ir izdevies pārliecināt kollēgas valdībā par abu pušu solidāru atbalstu šai mūsu ļoti nozīmīgajai tradicijai. Ņemot vērā, cik sarežģīts šis Dziesmu svētku tradicijas noturēšanas process ir šābrīža pandēmijas kontekstā, kad turklāt esam ceļā uz tās 150 – gadi. Kollēģiāls morālais atbalsts ir vienlīdz nozīmīgs ar financiālu atbalstu.

 

Tātad – šai koalicijas valdībā kā kultūras ministrs jūtaties labi?

Jā, lai gan brīžos, kad katrs nozares ministrs ir spiests cīnīties par savējo, ciktāl tas mērojams naudas izteiksmē, jūtos komfortabli, jo jūtu, ka spēju pārliecināt ar saviem argumentiem un saņemt izpratnes pilnu attieksmi. Tas nozīmē, ka kultūras nozīme ir pietiekami augstu novērtēta. Grūtāk iet tad, kad katrs par savu nozari cīnāmies „epidemioloģiskajā kontekstā”... Tad mēdzu sajusties diskomfortā, jo – pēc savas sirdsapziņas varbūt tomēr pieņemtu striktākus ierobežojumu nosacījumus, bet, nonākot situācijā, kad ierobežojumi attiecībā  uz citām nozarēm ir vaļīgāki, dažkārt pat pretrunā ar loģiku, esam spiesti iestāties pret to, ko pēc paša gribas nedarītu.  

 

Jā, kultūras iestādes visas kā viena ir ciet!

Būsim slēgti līdz 15. novembrim. Taču nenoguris atkārtoju – mums ir liegta iespēja rādīt, bet ne radīt! Radošajiem cilvēkiem nav liegta iespēja šī mēneša laikā radīt, izglītoties, tostarp profesionālajā jomā. Īstenībā šis laiks tam arī būtu jāizmanto. Kā redzam no iepriekšējo pandēmijas viļņu pieredzes, esam pratuši radīt brīnišķīgus darbus. Un vēl – esam kļuvuši spēcīgāki. Atklāti sakot, man šīs lokdauna  nedēļas neliekas pašas grūtākās, ‒ es bažījos par laiku pēc tam, kad būs jāstrādā tā sauktajā zaļajā lokdaunā, kad zāles nebūs piepildītas vairāk nekā 50–60% apjomā. Ar to būs jārēķinās pirmām kārtām ekonomiskajā aspektā, bet ir arī gluži cilvēciskais aspekts, proti, zinu māksliniekus, kas saka „nē, pustukšai zālei es nespēlēšu!”

 

Atgriežamies pie pozitīvā! Ko nosauktu par pēdējā laika pašu pozitīvāko notikumu jūsu kā mākslinieka – nevis ministra dzīvē?

Piedalīšanās operā „Karmelīšu dialogi”, kuŗā man ir brīnišķīga loma –Klosteŗa kapelāns. Izbaudīju gan mēģinājumu procesu, gan izrādes gaisotni un, protams, lielisko Pulenka mūziku.Vēl arī piedalos “Madam Butterfly” izrādēs, kur gan man ir epizodiska loma, taču esmu priecīgs satikties ar kollēgām un skatītājiem ikreiz.

 

Mūsu lasītāju auditorijas degpunktā šobrīd ir Jāņa Kalniņa operas „Hamlets”pirmizrāde 13. janvārī, uz kuŗu tautieši pošas ierasties kuplā skaitā. Kupls ir arī ziedotāju pulks, ko pulcējusi Nacionālās operas ģilde Amerikā. Laikam jau nebūtu korekti vaicāt par to, kā būs pēc trīs nepilniem mēnešiem...

Es arī nebūtu pārdrošs ar prognozēm... Bet vēlos pastāstīt jūsu lasītājiem un šīs operas atbalstītājiem kādu savu stāstu. Proti, Hamleta loma Jāņa Kalniņa operā bija mana debija opermākslā. Biju otrā kursa students, kad radās doma šo izrādi iestudēt. Padomju laikā, kā zināms, ar Jāņa Ķalniņa mūziku daudz „neaizrāvās”, bet bija jau 1986. ‒  87. gads, un man piedāvāja iespēju dziedāt Hamleta lomu, lai gan biju stingri nolēmis savu māksliniecisko karjeru saistīt ar kamermūziku. Turklāt guvu iespēju uz vienas skatuves dziedāt ar saviem izcilajiem studiju biedriem Zigrīdu Krīgeri, Egilu Siliņu un mūsu operas „grandiem” Laimu Andersoni-Silāri, Pēreri Grāveli u. c. Un vēl vienā no koncerttūrēm kopā ar Trīs tenoriem Amerikā noslēgumā katrs no mums dziedāja kādu operāriju – es izvēlējos nodziedāt Hamletu. Un ir vēl viens sasaistes punkts ar šo operu – nesen “Karmelīšu dialogu” mēģinājumā satiku režisori Kristīni Vuss (operas “Hamlets” režisori –L. K.), ar kuŗu savulaik bija ļoti radoša un veiksmīga sadarbība, iestudējot Hendeļa „Alčīnu”, ko joprojām uzskatu par augstas raudzes operas iestudējuma paraugu. Varu vien teikt, ka darbs ar Kristīni ir ļoti grūts un atbildīgs, bet ar garantētu augstu rezultātu.

 

Ierodoties darbā ministrijā, jūs sava kabineta un biroja telpām izraudzījāt arī divas Voldemāra Avena un vienu Raimonda Staprāna gleznu. Vai ar kādu simbolisku nozīmi? 

Manās iecerēs bija ministrijas telpas greznot  ne vien ar izciliem pašmāju un trimdas mākslinieku darbiem, bet ierādīt vietu arī mākslas studentu gleznām. Tas diemžēl neguva atsaucību no ekspertu puses. Manā ieskatā augstvērtīga latviešu gleznotāju māksla tāda ir, neskatoties uz to, kur pats mākslinieks dzīvo. Visi esam mūsējie.

 

Ir vēl kāda brīnišķīga Kultūras ministrijas darba programma, kas nepazīst robežu, ‒ tā ir „Skolas soma”, kas jaunajai paaudzei kā Latvijā, tā diasporā piedāvā iespēju iepazīties ar mākslām.

Kad stājos amatā, iepriekšējai kultūras ministrei Dacei Melbārdei apsolīju šo viņas izloloto programmu turpināt. Un daru to ne tikai tāpēc, ka solīju, ‒ tas tiešām ir viens absolūts veiksmes stāsts.

 

Un koncertzāle – kā veicas ar šo ieilgušo projektu? Aizvadītajā gadā ap šo laiku mūsu sarunu beidzām ar jūsu ieceri par nama Elizabetes ielā 2 izvēli. Drīz pēc tam jautājumu par koncertzāles vietu atkal nodeva architektūras ekspertiem – vēl labākas vietas izraudzīšanai. Vai jums nācās piekāpties?

Vārds „piekāpties” gan nav īsti vietā – es teicu, ka koncertzālei, šim vērienīgajam projektam, nekad nebūs ideālas vietas, kas visiem liktos pati pieņemamākā. Ikviens risinājums būs kompromiss. Piedāvājot Elizabetes ielu 2, es nekad neteicu, ka, lūk, šī būtu ideālā vieta – teicu, manuprāt, šis būtu labs kompromiss. Starp tiem, kas par ideālo vietu uzskata, piemēram, AB dambi, un tiem, kuŗi Kongresu namu. Tāpēc vērsos pie speciālistiem – architektiem, turklāt ar aicinājumu meklēt varbūt vēl kādu labāku vietu. Ja eksperti pierāda, ka vēl piemērotāka vieta koncertzālei tomēr ir, esmu gatavs apspriest, gan ar vienu noteikumu, – lai šis viedoklis ir konsolidēts. Jo zinām taču, ka architektu vidū viedokļi mēdz būt diametrāli pretēji. Pēc kāda desmita citu vietu aplūkošanas esam nonākuši pie iepriekšējām trim topa vietām. Kas attiecas uz minēto Elizabetes ielu 2, galvenais arguments bija sabiedrības reakcija, citu racionālu argumentu jau īsti nebija. Neko nejaukt nost – tā ir šībrīža tendence. Nesen biju Venēcijā, architektūras biennālē, un tur... nebija pašas architektūras, bija vien ideoloģija, polītika, vēstījumi. Vai nav tā, ka tas skaidri apliecina, ka man īsti nav paveicies būt īstajā brīdī   ministram, kuŗa amata laikā tiek uzcelta koncertzāle? Pasaules tendence ir tāda, ka šobrīd kaut ko nojaukt ir ... „nestilīgi”. Sarunas par koncertzāles novietni, tātad, turpinās. Jā gan, Kongresu nama variants gūtu plašāko sabiedrības atbalstu, arī būtu ekonomiski pamatots. Taču jautājums ir par iespējām, ko piedāvā Kongresu nama pārbūve – līdzībās runājot, nav taču jēgas pirkt labas, pat ļoti labas kurpes par loti labu cenu, ja tās vienkārši ir daudz par mazu.

 

Jūs esat teicis, ka, lai noņemtu ikdienas stresu, vakaros pēc darba spēlējat klavieres. Vai katru vakaru pēc darba spēlējat? 

Labprāt to darītu, bet ko teiks mani kaimiņi, kad divos naktī esmu pārradies no valdības sēdes...

 

Mūsu saruna notiek dienā, kad Čikāgā norisinās Amerikas latviešu apvienības 70., tātad jubilejas kongress. Kultūras ministrijai ir gana daudz saskares un kopīgu darbu ar – es teiktu – mutuļojošo kultūras dzīvi Amerikā. Kādus ceļavārdus jūs teiktu turpmākajai sadarbībai?

Tie nebūs ceļavārdi – mūsu sadarbības jauda ir spēcīga un kļūst arvien spēcīgāka un kvalitātīvāka. Mēs esam uz ļoti laba viļņa, neraugoties uz gaŗajiem atšķirtības gadiem. Mans novēlējums – uz šī viļņa palikt un tā turpināt!