Uzbrukums demokratijai vai vienkārši – lauku bibliotēku slēgšana?
Ligita Kovtuna    20.03.2018

 

 

Aizvadītajā nedēļā redakcija saņēma šādu vēstuli, kuŗas autors ir Aivars Kļavis, rakstnieks un žurnālists, Baltijas Asamblejas balvas laureāts literātūrā. 

 

„Dārgie kolēģi! Nupat ir tā reize, kad esmu spiests atraut Jūs no ikdienas darbiem un pavēstīt par dažam varbūt jau zināmo, bet citiem, iespējams, nezināmo faktu par bibliotēku likvidācijas uzsākšanu Limbažu novadā. Pagaidām gan šī akcija netiek saukta par likvidāciju, bet gan par optimizāciju. Tiesa, tiekoties ar iedzīvotājiem,  novada domes pārstāvji neslēpa, ka daļa, ja ne visas no astoņām akreditētajām bibliotēkām (kopā novadā to ir 14), kuŗas skar šī optimizācija, ap 2020. gadu tiks likvidētas. Par  argumentiem tiek minēts: 1) bibliotēkas esot novecojusi padomju laika palieka; 2) iedzīvotāju ciemos paliekot mazāk, tāpēc tā esot reāla iespēja ietaupīt pašvaldības līdzekļus; 3) daļai no šīs bibliotēkām, kas atrodas vecās ēkās,  esot apgrūtināta piekļuve cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

 

Pirmo no šiem argumentiem komentēt nav jēgas. Trešais ir vienkārši stulba atruna. Tātad – ja piekļuve apgrūtināta, nevis risinām problēmu, bet atņemam arī tiem, kas var piekļūt?! Toties otrais arguments ir absolūti cinisks. Vēstījums ir nepārprotams – tā kā jūs tomēr nekur vēl neesat aizbraukuši, tad arī saņemiet par to! Turklāt tā sauktais ietaupījums šogad pēc pēdējās informācijas būs aptuveni 20 000 eiro (sākotnēji apgalvoja, ka 8500 eiro ). Uz kā rēķina šī peļņa?  Uz pagastu iedzīvotāju rēķina, uz to,  kuŗiem tiks liegta ne tikai piekļuve grāmatām, bet arī atņemta iespēja lietot internetu, kas ir publiski pieejams šajās bibliotēkās.

 

Tāpēc īpaši jāuzsver, ka pašlaik, kad sabiedriskais transports laukos ir faktiski likvidēts, bet ceļus ziemā netīra un vasarā nelabo, bibliotēkas īstenībā ir vienīgais kvalitātīvais pakalpojums, kas palicis. Sevišķi tāpēc, ka mūsdienās tās vairs nav tikai grāmatu apmaiņas vietas, bet daudziem arī vienīgā vieta, no kuŗas cilvēki, pateicoties internetam, var komūnicēt ar valsts un pašvaldības iestādēm, ar sabiedrību kopumā un ar saviem draugiem vai radiniekiem gan ārzemēs, gan tepat Latvijā. Likvidējot vai pat ierobežojot to darbību, šīs cilvēku pamattiesības vietējiem iedzīvotājiem tiek atņemtas vai būtiski ierobežotas. Un tas jau izskatās pēc uzbrukuma demokratijai. 

 

Līdzšinējo piecu darbdienu vietā bibliotēkas pašlaik (no 1. marta) strādā trīs dienas (attiecīgi pa astoņām, septiņām un piecām stundām). Dažs varbūt teiks – lai nu tā būtu! Gan jau cilvēki pieradīs, arī laiku izbrīvēs un pakārtos esošai situācijai...

 

Bet kāpēc lēmums par „optimizāciju" tika pieņemts slepus no sabiedrības, kas līdz ar bibliotēkām tika nostādīta fakta priekšā februāŗa pēdējās dienās un kāpēc domes pārstāvji var tik droši apgalvot, ka jau pēc dažiem gadiem bibliotēkas tiks slēgtas, ja pašvaldībai nav tiesību ne tās atvērt, ne arī slēgt? Tādas tiesības ir tikai Latvijas Bibliotēku padomei.

 

Un te tad arī sākas pats interesantākais... 

 

Ierobežotais darba laiks, kas nav izdevīgs pat skolēniem, noteikti ietekmēs lasītāju skaitu. Šogad, salīdzinot ar 2017. Gadu, tas nenoliedzami būs mazāks. Tātad novada dome varēs vērsties jau pieminētajā padomē, notikušo argumentējot kā iedzīvotāju aizplūšanas sekas un lūgt pārveidot bibliotēkas  par grāmatu izsniegšanas punktiem, kas strādās reizi nedēļā vai vēl retāk. Savukārt šie „punkti” pilnībā nonāk pašvaldības pārziņā un tos var slēgt jebkuŗā brīdī, atļauju nevienam neprasot.

 

Tomēr visvairāk uztrauc tas, ka šim piemēram var sekot un – visticamāk, – arī sekos citas pašvaldības.

 

„Tāpēc lūdzu Rakstnieku savienību un rakstniekus, ikvienu,  neatkarīgi no tā,  kur  dzīvojat, prasīt Saeimai un Kultūras ministrijai paust skaidru un principiālu nostāju šajā bibliotēku jautājumā. Jau tāpat pēdējos divdesmit piecos gados laukos esam tik daudz pazaudējuši, un šī nu tiešām ir tā „sarkanā līnija”, kuŗu nedrīkst pārkāpt. Bibliotēkas nepieder ierēdņiem, bibliotēkas pieder lasītājiem. Un tās ir mūsu – dažādu laiku un paaudžu – latviešu rakstnieku grāmatas, ko cilvēki joprojām tur meklē, atrod, lasa un lasīs arī turpmāk.”

 

Redakcija lūdza komentāru Latvijas Bibliotēku padomes priekšsēdei, Rīgas Centrālās bibliotēkas direktorei Dzidrai Šmitai. Viņas atbilde:

 

„Ministru kabineta 2001. gada 7. augusta noteikumi Nr. 355  nosaka, ka „novada pagastā, kuŗā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 2000, ir vismaz viena pašvaldības bibliotēka. Ja novada pagasta iedzīvotāju skaits ir lielāks par 2000, uz katriem 2000 iedzīvotāju novada pagasta territorijā papildus ir vismaz viena pašvaldības bibliotēka”. 

 

Pašlaik visās Latvijas pilsētās un novadu pagastos darbojas bibliotēkas. Daudzas  pašvaldības veic nozīmīgus ieguldījumus, lai veicinātu bibliotēku attīstību. Ir pašvaldības, kuŗas, ievērojot iedzīvotāju vajadzības un nodrošinot labāku pieejamību, uztur vairākas bibliotēkas pagastā. 

 

Latvijas Bibliotēku padome nekādā ziņā neatbalsta bibliotēku pakalpojumu pieejamības ierobežošanu, samazinot bibliotēku darba laikus.

 

Bibliotēku padome aicina pašvaldības ievērot iedzīvotāju vajadzības, intereses un pausto vēlmi piekļūt dažkārt vienīgajai kultūras, izglītības un informācijas iestādei pagastā. 

 

Vienlaikus vēršu uzmanību, ka arī bibliotekāriem jābūt vairāk orientētiem uz iedzīvotāju interesēm un jāaicina pašvaldība noteikt lietotājiem visdraudzīgāko darba laiku.”

 

Papildinot Dz. Šmitas teikto, gan uzreiz vēlos piebilst – bibliotekāriem jābūt vairāk orientētiem ne tikai attiecībā uz bibliotēku darba laiku, tīmekļa pieejamību, bet arī uz to satura piedāvājumu, ko cilvēki var šajos mazajos, bet tik nozīmīgajos lauku kultūras centros saņemt. Pavisam konkrēti – pirms pāris gadiem biju iegriezusies kāda Latvijas mērogiem paliela pagasta bibliotēkā un uzreiz devos pie galda, uz kuŗa rindojās preses izdevumi. Ko tur ieraudzīju?  Gluži visus Latvijas „dzeltenos” izdevumus, kas īstenībā veido  rakstus un publicē bildes par vienu un to pašu, un parasti tās ir sadzīviskas padarīšanas, teikšu skaidri – tenkas. Bet neieraudzīju laikrakstu Brīvā Latvija , ko 235 (!) Latvijas lauku bibliotēkām, tostarp tai, kuŗā ciemojos, piesūta par brīvu... Kā tad tā? Pēc preses izdevumiem neesot lasītāju pieprasījuma, teica bibliotekāre. Nu, ja nebūs, kā tad zinās „pieprasīt”? Un ko tad Latvijas lasītājs visvairāk  pieprasa? Bibliotēkas plauktos rindojas lubu romānu tulkojumi ar krāšņām mīlassmeldzīgām sieviešu sejām uz vāka.

 

Starp citu – ziniet, kuŗa grāmata šobrīd Latvijā ir pati pieprasītākā, resp., pirktākā? Erotiskais romāns, ko sarakstījusi pašmāju zobārste, kas nu jau tiek dēvēta par rakstnieci, ‒ „Saplēstās mežģīnes”, saucas romāns. Drīz vien viņai uzradās „konkurente”, kas citā izdevniecībā laida klajā savas erotiskās fantāzijas. Šim „literārajam žanram” asprāši – žurnālisti pat devuši īpašu nosaukumu – „pežģīnes” (piedodiet!). Un nu lielais jautājums – vai un cik tālu izpatikt masu gaumei, turklāt par pašvaldības naudu iepērkot grāmatas? (Īpašu rakstu pelnījis temats „Valsts grāmatu iepirkums bibliotēkām”, kas šobrīd ir tik „plāns” un neprognozējams, ka neviens nopietns grāmatizdevējs ar to nerēķinās. Bet – vajadzētu gan! Ja jau valsts budžetā paredzēti līdzekļi kultūrizglītībai.)   Joprojām palieku pie sava stingra uzskata – ir izdevumi, kuŗiem jābūt piedāvājumā, turklāt sasniedzamiem! Kā gan cilvēks uzzinās par augstas raudzes daiļliterātūru, vēsturisko un uzziņu literātūru, ja tādas viņa pagasta kulturālākajā vietā  vienkārši nebūs?! Tuvojas Saeimas vēlēšanas, pār mūsu galvu gāzīsies informācijas straumes, un vai tikai sociālie tīkli un tīmeklis būs tā vieta, kur „vienkāršā valodā”  un strupos teikumos smelties informāciju, bieži vien pat melīgu? Drukātā prese parasti publicē izsmeļošus ekspertu, zinīgu cilvēku rakstus, komentārus utt. Lauku cilvēki tiešām nevar atļauties avīzes abonēt, un vai ciema bibliotēkai – pašvaldības struktūrvienībai – neklātos šo svarīgo nišu aizpildīt? 

 

Pirms apmēram gada Latvijā beidza darboties Lauku bibliotēku atbalsta biedrība, kuŗu izveidoja un 16 gadus vadīja žurnāliste un rakstniece Biruta Eglīte, kuŗa par savu sabiedrisko darbu 2013. gadā saņēma Eiropas Pilsoņu balvu. Darbību izbeidza, protams, financiālu apsvērumu dēļ – izdevēji vairs nespēja uzturēt biedrību, bet par sponsoru labvēlību Latvijā cīnās tūkstošiem organizāciju. Biruta savu darbu balstīja uz mērķi – 800 lauku bibliotēkas pēc iespējas apgādāt ar jaunāko, aktuālāko un vērtīgāko devumu no grāmatniecības klāsta. Bieži vien ārzemju tautiešiem, kuŗi vēlējās savas paaudzēs  krātās bibliotēkas nogādāt Latvijā, droši ieteicu sazināties ar šo biedrību. Mēs taču zinām, ka trimdas sabiedrībā joprojām tiek atminēts Draudzīgais aicinājums un joprojām ir vēlēšanās atbalstīt sava dzimtā novada skolas un bibliotēkas, un kam vienkārši roka neceļas ņemt un izmest grāmatu. Tas nozīmē, ka gluži bez maksas Latvijas lauku centri varēja saņemt grāmatas, kas ir ar paliekošu nozīmi mūsu kultūras klāstā, kas ir skolasbērnu obligātās literātūras sarakstā, galu galā – vērtības, kas pārdzīvojušas laikus un varas. Kur nu tās paliks?

 

Nesen saņēmu satraukuma pilnu vēstuli no mūsu abonentes Austrālijā, rosīgas sabiedriskās darbinieces Andas Miglis, kuŗā viņa lūdz – raksti, dari kaut ko, jo Melburnā met ārā grāmatas, nav ne lasītāju, ne vietas, kur tās glabāt! Kādu padomu varu dot? Īpaši brīdī, kad vēl esošās mazās bibliotēkas grasās klapēt ciet... Nenoliegsim, ka „pelavu literātūras” jau arī ir gana un to atbalstīt ar valsts budžeta līdzekļiem vienkārši nedrīkst,  bet – citēšu Birutu Eglīti: „Valsts Nacionālajai bibliotēkai ir uzdevums veikt metodisko darbu ar bibliotēkāriem.” Tātad – mācīt, kā izsijāt graudus no pelavām, kā lietderīgāk izmantot tos pašus knapos finanču līdzekļus, ko valsts un pašvaldības atvēl grāmatu iepirkumam. „Balta pļava, melnas aitas, vajag gudra ganītāja” – tāds vienkāršs ir šis atminējums. 

 

Tajā pašā laikā  Rīgas Grāmatu svētki ir vieni no plašāk apmeklētajiem sarīkojumiem, bibliotēkās cilvēki gaida rindā pēc labām grāmatām, grāmatu veikali nebūt nestāv tukši, tikai maz ir to, kas izvelk maciņu un nopērk... Kā jūs domājat – kāpēc? 

 

Valstī top Diasporas likums, remigrācijas un repatriācijas programmas. Saeimas vēlēšanu gaidās polītiskās partijas rakstīs stratēģijas un solījumus... Bet varbūt saprātīgāk būtu pajautāt – ko tieši un konkrēti jūs, mīļie, darīsiet, lai saglabātu vēl atlikušos tautiešus Latvijas laukos? Interesanti, cik izmaksā viens „remigrācijas plāns”? un cik – mazas lauku bibliotēkas uzturēšana, turklāt piepildot to ar vērtīgu saturu? Pajautāsim saviem deputātu kandidātiem!