Un atkal "Eslingena"...
Laura Putāne    27.11.2018

 

 

Mūzikālais iestudējums – mūzikls „Eslingena“ liek raudāt pat lielākajiem skeptiķiem. Izpārdota zāle. Stāvovācijas un patiesas emocijas uz skatuves piepilda GORU un katra skatītāja sirdi...

 

Latvijas nodevēji, aizbēdzēji, zaļākas zāles un zelta āderes meklētāji... Tā nereti tiekam saukti ‒ mēs, kas,  katrs kāda iemesla un mērķa vadīti,  esam izvēlējušies dzīvi ārpus dzimtenes. Bieži tā pat nav mūsu izvēle, bet gan apstākļu sakritība, nepieciešamība vai vienkārši liktens pavērsiens. Dzīvē jau nejaušību nav, mums katram ir jābūt tur, kur jābūt, jādara tas, kas jādara,  un jāsatiek tie cilvēki, kuŗus mums ir lemts satikt.

 

Tā 2016. gadā Vācijā sabrauca aptuveni 60 latviešu no septiņām Eiropas valstīm, lai darbotos kādā lieliskā projektā – iestudētu Alberta Legzdiņa, Lolitas Ritmanes un Andŗa Ritmaņa sarakstīto dziesmuspēli „Eslingena“, atvedot to uz stāsta dzimteni – Vācijas pilsētu Eslingenu. 

 

Uz pirmo mēģinājumu daudzi sabrauca šaubu pilni, neziņas un neticības pārņemti, ka pavisam vienkārši cilvēki, kuŗu ikdiena nebūt nav saistīta ar skatuvi, varētu paveikt ko tik lielu. Daži tā arī nenoticēja šī sapņa īstenošanai un jau otrajā mēģinājumā vairs nepiedalījās. Tie, kas noticēja, nu jau divu gadu gaŗumā ir kļuvuši par labiem draugiem. Kādam šī vēstures stāsta izklāsts uz skatuves kļuvis par laimīgu un liktenīgu mīlestības attiecību turpinājumu mūsdienās. 

 

Idejas autore, latviešu kultūras biedrības SAIME Štutgartē dibinātāja un „Eslingenas dziesmu svētkiem 70“  organizātore Laura Putāne bija pārliecināta, ka mūzikls noteikti būs Eslingenas dziesmu svētku kulminācija, kad toreiz pat neuzdrīkstējāmies sapņot, ka stāstam varētu būt turpinājums ‒ izrādes uzvedums Latvijā. Nebija ticība, ka visi šie ļaudis patiesi būs gatavi ziedot savus līdzekļus, laiku un atvaļinājuma dienas, lai dotos uz pirmsagatavošanas mēģinājumiem un uzvedumu Latvijā.

 

Bet ...pavēstot brīnišķo vēsti par iespēju izrādi parādīt Latvijā, tikai retais nespēja atrast laiku un iespēju to īstenot. Lielākā daļa aiz sajūsmas bija gatavi strādāt papildus stundas, ieturēt pieticīgāku diētu, atteikties no izklaidēm un citiem dzīves vilinājumiem, lai tikai vēl vienu reizi piedzīvotu šīs neaprakstāmās, pozitīvās, emocionālās un neaizmirstamās sajūtas uz skatuves.

 

Stāsta uzvedums uz Latgales vēstniecības GORS skatuves bija loģiskākā izvēle, jo pati Laura Putāne, kā arī citi idejas līdzautori nāk no šī skaistā, sirsnīgu cilvēku apdzīvotā Latgales novada, kas mums katram deva sajūtu, ka esam gaidīti, mīlēti, novērtēti un saprasti. Liels pārsteigums bija ikvienam, kas,  vēl mazliet neticību pārņemts, dodoties uz izrādi, no tās izgāja pārsteigts, manāmi miklām acīm un neviltotu pateicības smaidu par to, cik patiesas emocijas un sajūtas spēja radīt ikviens no aktieriem. Pat bērni, kuŗi pirms izrādes vēl tielējās, ka nevilks tās vecmodīgās drēbes, izrādes noslēgumā mammām deva buču, sakot paldies, ka pierunāji mani piedalīties.

 

Viens no galvenās lomas atveidotājiem, profesionāls mūziķis un diriģents Raitis Grigalis, dzīvojošs Šveicē, šajā projektā atrada savu mīlestību. Mazliet naivās, mīlestības pārņemtās Ilzītes tēla atveidotājas, diriģentes un profesionālas dziedātājas Sabīnes Soidas balss skanējums izrādē arī netika nepamanīts. Pēc mūzikas spēles uzveduma Eslingenā viņa saņēma uzaicinājumu no Dānijas atgriezties Latvijā, lai kļūtu par vienu no backvokālistēm kādam Latvijā pazīstamam mūziķim. Arī Lailas lomas atveidotājai, diriģentei un lieliskai dziedātājai Līgai Liedskalniņai, kuŗa šobrīd studē mūziku Italijā, šis bija lielisks pieredzes, emociju un pašizaugsmes piepildīts laiks.

 

Ievērības cienīgs ir Gailānu ģimenes stāsts, kur uz GORA skatuves kāpa visi pieci ģimenes locekļi – tētis Ilvars, kurš attēloja gan spēcīgu mežstrādnieku, pašaizliedzīgu ogļraci un Zaigas draugu. Mamma Karīna lieliski iejutās krievu komisāres lomā. Brīnišķīgā, atraktīvā, talantīgā meita Laura, kas savas dejotprasmes parādīja teju visās deju epizodēs. Laura, starp citu, arī Vācijā (kas šobrīd ir viņas mājas) piedalās dažādos mūzikālos projektos, attīstot savas vokālās prasmes. 8 gadus vecais Oskars lieliski ieturēja savu tēlu skolnieka, mežstrādnieka un Zaigas brālīša lomā. Pastarītis Kaspars, kuŗam ir tikai trīs mēneši, ņēma dalību uz skatuves mēģinājuma laikā un ļoti pacietīgi aizkulisēs, kā mēģinājumos, tā arī noslēguma izrādē, izturēja šo projektu. Kas zina, varbūt tieši viņš būs kāds no galvenās lomas attēlotājiem pēc desmit, divdesmit vai piecdesmit gadiem! 

 

Īpašu odziņu stāstā piešķīra Inta un Pēteris Vīganti, kuŗi izrādē atveido Andreju un Ilzi tagadnē. Viņiem šis bija īpaši emocionāls notikums, jo paši ir dzimuši un auguši trimdā, kas dalību šajā projektā viņiem padarīja īpaši personisku, spējot atgriezties atmiņās par to laiku.....toreiz. 

 

Kolorītais, humora apvītais pāris Jānis un Milda, īstajos vārdos Inese Avena un Āris Avens, ir latviešu centra Bērzaine Vācijā vadītāji. Arī viņi atzīst, ka šis piedzīvojums noteikti viņu dzīvēs būs viens no iespaidīgākajiem un neaizmirstamākajiem notikumiem. 

 

Un kas gan būtu izrāde bez lieliskajiem spekulantiem, kuŗus uzvedumā attēloja Eduards Grietiņš un Linards Kalniņš. 

 

Ar neatvairāmu iznācienu un pavedinošu balss tembru sevi lieliski parādīja Frankfurtē dzīvojošā, sirsnīgā un šarmantā Laima Spanheimere, kas „Eslingenas“ stāstā lieliski attēloja slaveno kabarē dziedātāju Lolu Lolā. Pārsteidzoši un stiprā dzimuma uzrunājoši bija Lolu tērpi, kuŗu meitenes pašas bija sagādājušas un šuvušas īpaši šai izrādei. 

 

Eslingenas stāsts noteikti nebūtu tapis bez sirsnīgās, pozitīvās, profesionālās, mīļās skolotājas uz skatuves un dzīvē Ilzes Atardo, kas, neskatoties uz to, ka mīlestība viņu aizvedusi uz Italiju, tomēr sargā un populārizē latviešu kultūru un tradicijas, darbojoties latviešu skoliņā, vadot latviešu kori un dažādas latviešu diasporas nometnes kā Italijā tā Latvijā. Tagad ikviens, pat tie, kuŗi nekad nav dziedājuši korī, zina, kas ir diafragma, kā noturēt elpu, tāpat ir izglītoti tajā, ka skaļa dziedāšana un bļaušana nav gluži viens un tas pats. Ilze šajā, nu jau sauktajā kopienā bija kā mamma, kas mēģinājuma nogalēs pabikstīja, lai ikviens dotos laikus pie miera, tāpat visus iedrošināja nebaidīties, uzdrīkstēties un pilnu sirdi un atdevi nodoties šim neaizmirstamajam piedzīvojumam.

 

Liels prieks, gods un veiksme bija strādāt ar smaidīgo, sirsnīgo un profesionālo choreografi Lieni Stepenu. Lai arī pirmajās reizēs šķita, ka iemācīt nedejotājus dejot tik īsā laikā ir samērā nereāls uzstādījums, tomēr Liene to izdarīja – dejoja visi, jo „ir daži visīsākie ceļi uz laimi un dejošana ir viens no tiem“. Uz skatuves noteikti visi bija laimīgi!

 

Lieliskais režisors, nu jau katra dalībnieka draugs un cilvēks, kuŗu ar lielu prieku uzņemsim savās mājās jebkurā pasaules vietā, Jānis Mūrnieks ir radījis brīnišķīgu skatuves projektu. Lai arī katram tika iedalīts izrādes librets, tomēr aizraujoši bija redzēt, ka teju jaundzimušie aktieri spēj improvizēt un atklāt jaunas un humoristiskas pieskaņas uz skatuves. Tas bija kā adrenalīns ikvienam, jo īpaši šajā reizē, kad saproti, ka šī var būt pēdējā iespēja sevi piedzīvot aktieŗa lomā, teju tūkstoš skatītāju priekšā uz iespaidīgas skatuves prožektoru gaismā. 

 

Mūzikas spēles „Eslingena“ stāsts ir par latviešiem, kuŗi 1947. gadā devās uz lielāko bēgļu nometni Dienvidvācijā – Eslingenā. Neviens toreiz nezināja, kas viņus tur sagaidīs – kādi būs dzīves apstākļi, kultūras dzīve, skolas, medicīnas sistēma utt. Caur ikdienas rūpēm, neziņu un ilgām pēc dzimtenes viņi tomēr spēja atrast veidu, kā savas dzīves piepildīt – dziedot, dejojot, priecājoties. Un tā notiek arī ar mums – latviešiem svešumā. Nereti sākums ir grūts, neziņas, šaubu un skumju pilns, tomēr latviešu kultūra, dziesma, deja, svētki un šādi piedzīvojumi ir tie, kas mums ļauj turēties kopā, būt lepniem par savu tautību un veidot savu mazo Latviju šeit. Zināšanas, pieredze, neaizmirstamas atmiņas par piedzīvoto – tā ir mīlestība pret Latviju un “... pēc gadiem mūsu bērniem pasaciņas lasīsim, kā mums visiem dzīvē klājies, to tik vēlāk stāstīsim“. 

 

Šis projekts ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti mums – tie, kas esam aizbraukuši – ir svarīgi būt latviešiem, satikties ar latviešiem, mīlēt un cienīt savu kultūru, valodu un dzimteni, lepoties ar savu nacionālitāti un savos bērnos ieaudzināt mīlestību un cieņu pret savu tautību un valodu. Neviens no projekta dalībniekiem nepiedalījās savtīgu iemeslu vadīti, bet gan tādēļ, ka mīl to, kas mums ir, un to, kas mēs esam. Alberta Legzdiņa vārdi pēc šī piedzīvoja ir mūsu moto. Tie skan:

 

Tikai jāturas ir kopā,

tā lai neizšķir neviens.

Tikai cieši jāapskaujas,

tā lai izskatītos viens.

Ja mēs turēsimies kopā,

tad mūs neizšķirs neviens.

Tikai cieši jāapskaujas,

tā lai izskatītos viens.

(A. Legzdiņš)

Vairāk foto ŠEIT