Turpina locīt latviešu kamermūzikas pūru
Juris Griņēvičs    23.08.2016

 

Beidzot arī Latvijā plašāk sākuši darboties tādi kultūras modeļi, kādi jau gadu desmitiem pastāv Rietumeiropā un citur pasaulē. Daudzviet tiek rīkoti vasaras festivāli vai arī atsevišķi koncerti, kas notiek baznīcās, pilīs, muižās. Un visa tā vidū vienam ir sava, unikāla seja ar izteikti latvisku māksliniecisko ievirzi, kas konsekventi tiek reālizēta jau piecus gadus – tie ir koncerti Mazajā Mežotnes pilī, Pēteŗa Vaska fonda galvenajā norises vietā. Šā fonda darbība vērsta visai elitārā mūzikas laukā – kamermūzikā, kas Latvijā, diemžēl,  ir pabērna lomā, jo mūsu tautai daudz tuvāka ir freska, nevis miniatūra, proti, Dziesmu svētki, lielkoncerti, plaši atskaņotāju sastāvi utt.  Fonda darbība norit divos virzienos: jaunu mūziķu snieguma populārizēšana un jaundarbu radīšana, tā bagātinot Latvijas kamermūzikas ainu. Piecos gados tapuši ap 20 jaundarbi, no kuŗiem ne viens vien ieņems paliekošu vietu koncertu programmās. Savu māksliniecisko varēšanu apliecinājuši daudzi jauni talanti: pianisti Vestards Šimkus, Georgs Kurdijans, Andrejs Osokins, vijolniece Magdalēna Geka u. c. 

 

Fonda vadītāja māksliniece Regīna Deičmane Mazajā Mežotnes pilī spējusi radīt unikālu gaisotni, gan mākslu sintēzē (jebšu šis pasākums izauga no gleznotāju plenēriem), gan personības šarma gaisotnē, kādu spēj radīt vien  inteliģenta dāma. Elitāri un tomēr intimi, jo katram klausītājam ir sajūta, ka tieši viņš tiek uzrunāts personīgi. Protams, liela nozīme ir pils izvietojumam brīnumskaistā vietā pašā Lielupes krastā, arī telpu interjeram. Ikgadējo festivālu šeit noslēdz ar mākslinieku plenēra noslēguma izstādi. Arī te piedalās jaunie mākslinieki, šogad četras ļoti atšķirīgas personības: Alvīne Bautra, Sandra Strēle, Ansis Rozentāls (klasiķa mazmazdēls) un kāds kubiešu gleznotājs. Bet ne jau man vērtēt gleznotāju sniegumu. 

 

Tātad – par noslēguma koncertu 21. augustā. Tajā skanēja vienīgi latviešu mūzika, ietveŗot dažādu paaudžu komponistu darbus – gan klasiķus Jāzepu  Mediņu, Tālivaldi Ķeniņu, vecmeistarus Maiju Einfeldi, Pēteri Vasku, Pēteri Plakidi, bet arī 1977. gadā dzimušās, tātad 21. gs. pārstāves Mārīti Dombrovsku un Rutu Paideri. 

 

Emocionāli koncertu vienoja romantiskā gaisotne, kuŗas fonā krasi izcēlās Rutas Paideres jaundarbs. Pārfrazējot apustuli Pāvilu – romantisms nekad nebeidzas. To sevišķi spilgti apliecināja Pēteŗa Vaska fonda šīgada pasūtinājums – Mārītes Dombrovskas dziļi izjustais cikls ar šīgada jubilāra Knuta Skujenieka vārdiem. Šis koncerts patiesi aizritēja ievērojamā dzejnieka zīmē: gan Pēteŗa Plakida un Pēteŗa Vaska, gan jauno komponistu mūzika, gan vairāki Knuta Skujenieka dzejoļi, kuŗus izteiksmīgi nolasīja soliste Ieva Parša. 

 

Mārītes Dombrovskas cikla mūzika ir vienkārša, bet emocionāli sevišķi tieša, patiesa un brīžiem, iespējams, balansējot uz bīstamās robežas, tomēr nekļūst sentimentāla. Par viņas talantu liecina fakts, ka skaņradei izdevies izvairīties no banālitātes. Smalkjūtīgi instrumentālo skanējumu papildina čells (Ēriks Kiršfelds), taču nekad neizvirzoties priekšplānā, jo galvenais satura paudējs šajā kompozicijā tomēr ir balss. 

 

Rutas Paideres kompozicijas “Kāpnes” postštokhauzenisko stilistiku vistiešāk rakturo pašas komponistes atziņa programmas lapiņā: 

 

“Viss, kas dārd, džinkst, grab, sīc, vibrē, gaudo vai arī tikai dažādi klusē, var tikt uztverts, saprasts vai tulkots kā mūzika.” Jāpiebilst, ka šis darbs, iespējams, paliktu nepamanīts, ja nebūtu tik lieliskas interpretācijas, ko sniedza mecosoprāns Ieva Parša ar pianisti Hertu Hansenu. 

 

Visi trīs atskaņotājmākslinieki demonstrēja ļoti augstu technisko meistarību mūzikālo smalkumu, īpaši fražu veidojumos, tomēr nezaudējot kopējo drāmaturģisko virzību. Turklāt visi ir arī lieliski ansamblisti – īsti kamermūziķi, kuŗi saprot partneŗus. Nemazinot pianistes un čellista sniegumu (pēdējam gan nedaudz jāpilnveido svilpošanas prasme! Joks! – J.G.), tomēr galvenā varone bija dziedātāja. Ievas Paršas sniegumā valdzināja gan teicami izlīdzinātā plašā balss, dinamisko un tembrālo krāsu bagātība, vokālajā mākslā pat tās Olimpā sevišķi reti sastopamā skaidrā dikcija, ka programmas lapiņa ar Knuta Skujenieka tekstiem kļuva gluži vai par lieku greznību. 

 

Koncertu noslēdza tās nedēļas pilnīgi negaidīts jaundarbs – Pēteŗa Vaska nelielā, ļoti latviskā dziesma ar Knuta Skujenieka dzeju – īsts šedevrs, kādu spēj radīt vienīgi īpaši izredzētie. (Dzejoli lasiet šā avīzes nr. 1. lpp.! – Red.)

 

Rezumējot: izcils notikums Latvijas mūzikas dzīvē. Par laimi programma tiks atkārtota arī citur Latvijā, bet… bez Mežotnes burvīguma. Latvijas radio ”Klasika” veikusi ieskaņojumu.