Trīs vienā plūs divi unikāli instrumenti!
Daiga Mazvērsīte    23.07.2019

 

 

„Visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī” – šo latvju dainu gribas piesaukt saistībā ar situāciju kultūras dzīvē, jo provincē viena aiz otras lepni saslējušās brīnišķīgas koncertzāles, kamēr galvaspilsētā mūzikas mīļotāji joprojām „sēž peļķē”. Pēdējā varenā pils – koncertzāle "Latvija" savu pirmo koncertu sagaidīs 25. jūlijā, un nav grūti iedomāties, kuŗš ir autors šīs Ventspils jaunceltnes vienpersoniski izraudzītajam valstiskajam nosaukumam... 

 

Nepieciešamību pēc jaunas akustiskās koncertzāles, kas sevī ietvertu arī nozīmīgu kultūrtelpu, Ventspils izjuta ilgstoši. Jaunajai koncertzālei tika atvēlēta prestižākā vieta pilsētā – Lielais laukums. Ideju konkursā uzvarēja vācu architekti no Štutgartes, ar kuŗiem 2007. gadā tika parakstīta vienošanās par projekta izstrādi. Sākoties ekonomiskajai krizei, darbs tika nobremzēts, skiču projekts – pārstrādāts – samazināja ēkas apjomu un nolēma zem viena jumta, līdzīgi kā tas ir Cēsīs un Liepājā, apvienot koncertzāli, Ventspils mūzikas vidusskolu un bērnu mūzikas skolu. Būvniecības darbi tika sākti 2017. gadā, un nu šis 31 miljonu eiro vērtais kultūrprojekts pabeigts. 

 

Pirmais iespaids par ēku nav tik grandiozs, kāds tas ir Rēzeknes Gorā vai Liepājas Lielajā dzintarā, jo priekšroka dota vispārējai funkcionalitātei, nevis ārējam dekoratīvismam. No ārpuses Latvija ir tāla no Elbas Filharmonijas romantikas un ir nesalīdzināmi lakoniskāka par to projektu Rīgā, pie Daugavas – uz AB dambja, par kādu mūsu Kultūras ministrija ilgstoši sapņo. Prieks, ka ventspilnieki nav centušies par katru cenu savu zāli nostutēt ūdeņu tuvumā, ja neskaita prāvu baseinu, kuŗā vasarā var plunčoties bērneļi. Taču jūras tēma ir klātesoša – abās zālēs – lielajā un mazajā, kam, saskaņā ar krāsu, dots angliskais apzīmējums Blue Box, sienu krāsojuma tonis ir tumši zils.

 

Pretēji Liepājas zāles dīvainajam telpu izkārtojumam, Latvijā apmaldīties nav iespējams, tāpat nav jāraizējas par nedrošumu, pārvietojoties pa kāpnēm un, no balkona lejup raugoties, nereibst galva. Akustiskie paneļi atgādina papīra pūķus, telpu cauru dienu izgaismo jumta logs. Ar pludmales noskaņu sasaucas gaisīgie reliņi pie zāles sienām, un simbolisks un košs akcents ir spilgtie krēsli, kuŗu speciāli dizainētajam audumam izmantoti suitu tautastērpu brunču un lakatu toņi. 

 

Akustiskie mērījumi jaunajā zālē uzrādījuši teicamus rezultātus. Par to var pārliecināties klātienē, jo runātājam uz skatuves nemaz nav vajadzīgs mikrofons, lai katrs vārds aizskanētu līdz pat pēdējai rindai. Zālē ir 578 skatītāju vietas, kuŗas iespējams papildināt, ja papildu sēdvietas novieto aiz orķestra, kur iebūvēts koŗa balkons. 

 

Ieejot telpā, tūdaļ aizraujas elpa no krāšņuma, kādu rada ērģeļu stabules – kā mirdzošas lāstekas tās būs klātesošas ikvienā koncertā. Un Ventspils koncertzāle pamatoti var lepoties ar diviem unikāliem pasaules līmeņa instrumentiem – manuālām akustiskām koncertērģelēm un vertikālām koncertklavierēm.

 

Pirmoreiz Latvijā tapusi zāle ar stacionārām ērģelēm, kas darinātas Vācijā uzņēmumā Johaness Klais Orgelbau GmbH&Co. Beidzot pilnīgas un īstas stabuļu ērģeles varēs skanēt ārpus baznīcu velvēm, un nopietnas pūles šī projekta īstenošanā pielikusi izcilā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna. Viņas solokoncerts jaunajā koncertzālē paredzēts 27. jūlijā, un priekšnesums notiks visu acu priekšā, skatuves centrā, ļaujot klausītājam sekot līdzi mūziķes emocijām un artistiskumam, kas nav iespējams, kad ērģelnieks ir iesprostots augstā, citu acīm nepārskatāmā dievnama luktā. Un jau dzirdēti speciālistu atzinumi, ka Ventspils ērģeļu skaņa esot labāka nekā jau piesauktajā Elbas filharmonijā. 

 

Otrs unikālais instruments ir klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa meistardarbs – pasaulē lielākās vertikālās klavieres 470i, kuŗu gaŗums sasniedz 4,7 metrus. Tās novietotas skatuves kreisajā pusē, balkona augstumā, kas, pirmkārt, ir ļoti neparasts skats. Otrkārt – Kļaviņa klavieŗu skaņa atšķiras no tradicionālās: basa stīgas ir gaŗākas un tievākas, kas rada tīrāku un spēcīgāku skanējumu. Šīs milzu klavieres ir integrētas zāles interjerā, nav pārvietojamas, un būs klātesošas ikvienā koncertā līdzīgi ērģelēm.

 

Ventspils klavieres ir otrais instruments, ko Dāvids Kļaviņš savā uzņēmumā Klavins Piano Manufaktura Kft radījis īpaši Latvijas mūzikas dzīves vajadzībām. Pirmo viņa ražojumu, klavieres Una Corda iegādājās komponists Jānis Lūsēns, tās aktīvi izmantodams savos koncertos un ierakstos. Una Corda var ievietot auto piekabē un nogādāt uz koncertu kaut vai meža vidū, taču jaunais, tonnu smagais instruments no Kļaviņa uzņēmuma Ungārijā transportēts ar smago auto. „Jau daudzus gadus attīstu koncepciju, ka koncertklavieres mākslīgi ir maziņas. Manā ieskatā flīģelis lielām zālēm ir par mazu, un tas ir pārnēsājams instruments,” uzsver Kļaviņš. „Kāpēc tad ērģelēm būvē lielas stabules? Man liekas, ka ar klavierēm jādara tāpat, lai būtu dziļāks, tīrāks un spēcīgāks skanējums. Lai to panāktu, jābūvē nepārnēsājams instruments. Un šeit, Ventspilī, manas klavieres pirmoreiz ir reāli integrētas – iepriekš tās tika novietotas studijā uz savām kājām, bet pamatideja ir tāda, kā tā redzama šeit.”

 

Taustiņu izmērs un skaits Kļaviņa teju piecmetrīgajām klavierēm ar milzu rezonatordēli ir tāds pats kā parastiem flīģeļiem, arī skaņošana šim instrumentam nepieciešama rēgulāri. Pirmoreiz koncertā Dāvida Kļaviņa radīto klavieru 470i skanējumu apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot un novērtēt 4. augustā, kad uz instrumenta mūzicēs ukraiņu izcelsmes pianists Ļubomirs Meļņiks. Dāvids Kļaviņš ir gatavs sadarboties arī ar citām koncertzālēm. Dāvids: „Nesen nosvinēju 65. dzimšanas dienu un negrasos apstāties, jo plānoju dzīvot līdz 100 gadiem! Nezinu, vai tas izdosies, bet aktīvi strādāt ceru vismaz vēl desmit gadus!” 

 

Pašlaik savā uzņēmumā, kas darbojas Ungārijā, Kļaviņš būvē divas Una Corda klavieres mēnesī, un pa gadu top divi lielie instrumenti. 

 

Šī simbioze, ka trīs skolas stāvi ar klasēm un palīgtelpām būtībā kā loks ietver pašu lielo zāli, projektu būtiski sarežģīja. Varam taču iedomāties, kādu troksni rada bērnu kāju dipoņa vai durvju klaudzēšana – šādas sadzīviskas detaļas architekti un būvnieki ir atrisinājuši apbrīnojami meistarīgi. Skolai un zālei ir atsevišķas ieejas, un drūzmas nebūs pat tad, ja vienlaikus notiks mācībstundas un koncerti. Ikvienā telpā rūpīgi domāts ne tikai par gaisa apmaiņu, mitrumu un temperatūru, bet arī skaņas izolāciju un akustiku. No energoefektivitātes viedokļa šī ēka būvniekiem bijis īsts izaicinājums, un, vērojot sarežģītās ierīces pie sienām, brīžam rodas asociācijas ar kosmosa kuģi. 

 

Plašas iespējas izmantojumam paveras mazajā zālē jeb Blue Box, kuŗas ārsiena īstenībā ir atverami milzu vārti. Ārpusē uz bruģēta laukuma var izvietoties klausītāji, un gatava ir brīvdabas estrāde ar vietām arī zālainā uzkalnā. Ja auksts vai līst – lielos vārtus aizveram, siena ir savā vietā, un notiek neliels koncerts vai izrāde, jo interesi par šo zāli jau izrādījuši vairāki Latvijas projektu teātri. 

 

Koncertzālē, protams, ir kafejnīca un studentu ēdnīca, palīgtelpas māksliniekiem, un vairākām no tām ir iespēja mainīt funkcionalitāti. Plašas telpas atvēlētas arī mūzikas bibliotēkai. Ir iespējas gūt dīdžeja praksi, un vidusskolā tiek apmācīti ne tikai skaņu režisori, bet arī gaismotāji. Šāda augstās mūzikas mākslas un jaunās paaudzes līdzpastāvēšana rada auglīgu augsni, kuŗā veidoties un attīstīties radošām personībām. 

 

Uz pirmajiem koncertiem biļetes, protams, izpirktas. Turpinājumā sekos arī tāda eksotika, kā Stīva Raiha sešiem flīģeļiem domātais skaņdarbs, kam par godu uz jauno koncertzāli tiks atvestas vēl trīs nepieciešamās klavieres. Koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone sola, ka akcents tiks likts uz pašmāju mūziku un mūziķiem, taču tikpat būtiska būs ārvalstu mākslinieku viesošanās. Jau šoruden šeit mūzicēs amerikāņu saksofonists Kolins Stetsons, bet irāņu izcelsmes mūziķe Šida Šahabi ieskandinās Dāvida Kļaviņa klavieres. Pašmāju gvardi pārstāvēs pianists Andrejs Osokins un māsas Balanas (vijole un čells), kā arī grupa DaGamba. 

 

Izrādās, lai jaunās ērģeles iegūtu pilnskanību, tās pirmajā posmā jāspēlē pēc iespējas daudz, un iespēja vingrināties būs arī Ventspilī skolotajiem topošajiem ērģelniekiem. Viņiem radīta īpaša apmācības programma, kas rada pārliecību, ka Iveta Apkalnai drīz pievienosies virkne spožu kollēgu, nesot Latvijas vārdu tālāk pasaulē.