Trīs jaunas lappuses latvju mūzikā
Daiga Mazvērsīte    01.09.2015

 

Šogad 18. Garīgās mūzikas festivāls klausītājiem piedāvājis pareizticīgo un arī Izraēlas garīgās mūzikas koncertus, tā nobeigumā  5. septembrī skanēs Antona Bruknera Mesa ar brīnišķīgu solistu sastāvu. Sarīkojuma galvenais mūzikālais spēks ir Valsts akadēmiskais koris Latvija un diriģents Māris Sirmais, kuŗam katrugad par sirdsdarbu kļūst tieši latviešu komponistu jaundarbu koncerts. Tas šogad notika 25. augustā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, iepazīstinot ar trim pasaules pirmatskaņojumiem, kuŗu klausīšanos iesāka jau plaši pazīstamā sitaminstrumentālista un skaņraža Richarda Zaļupes darbs korim Credo. Tajā autors sekojis Pēteŗa Vaska padomam, ka mūzikā nav nepieciešams daudz vārdu. Zaļupe aprobežojies burtiski ar nedaudzām rindiņām latīniska teksta, jo pietiekami daiļrunīgs ir skaniskais materiāls. Nav grūti šī mūziķa sejā saskatīt nelatviskus vaibstus, izrādās, Richarda dzīslās rit burjatu asinis, un kordarbā Credo kopā sakausēti skanējuma ziņā ierasti garīgās mūzikas korāliski akordi un melodiskie izvijumi ar šamaniskiem motīviem. 

 

Savu sacerējumu Zaļupe veltījis savam burjatu vectēvam, izmantodams arī šīs tautas reliģiskos dziedājumus. Noskaņu ziņā atšķirīgo fragmentu nomaiņa gan izdevusies samērā statiska: brīžam korim jādzied tik augstā tesitūrā, ka dziedoņu sejā pavīdēja pat fiziskas sāpes, bet brīžam ilgstoši skan klusinātas, gari stieptas notis, pazaudējot drāmaturģisko attīstību.

 

Jāņa Aišpura jaundarbs I Am The Truth it kā jokojot, it kā nopietni tika apzīmēts par turpinājumu dziesmai Kalniem pāri – grupas The Sound Poets pagaidām lielākajam hitam, ko nu jau dzied ne tikai zēnu koŗi, bet arī ielu mūzikanti. Latvija ar šo ansambli tuvāk iepazinās pirms pāris gadiem, kad The Sound Poets ar Aišpuru priekšgalā „iesildīja” supergrupas Prāta Vētra koncertus, taču jaunā skaņraža mūzikālās saknes, izrādās, visciešākajā mērā savijušās ar savulaik Māŗa Sirmā vadīto jauniešu kamerkori Kamēr. Tajā Aišpurs dziedāt sācis pusaudža gados, un korī iestudētās mūzikas iespaidā lielā mērā formējusies jaunā mūziķa personība.

 

Mūzikas skolā viņš absolvējis vijoles klasi, likumsakarīgi jaunekļa stiprā puse ir stīgu aranžējumi, kādi skan arī The Sound Poets dziesmās. Līdz šim sacerējis gan koŗdziesmas, gan skaņdarbus stīgu sastāvam, kā arī tautasdziesmu apdares, Aišpurs šoreiz ķēries pie 12. gadsimta persiešu mistiķa Farida Ud Dina Atara visai apjomīgā dzejoļa The Conference of the birds. Tā sižets alegoriski ataino cilvēka ceļu pie Dieva. Putnu konference pūlas izraudzīties valdnieku, un, Pupuķa vadīti, viņi dodas ceļā pāri septiņām ielejām, pārvarot dažādus šķēršļus. Pīle paliek mājās, jo tai pietiek ar dīķi, lakstīgalai – ar dārzu. Kad daži izredzētie nonākuši pie ezera, tur viņi ierauga tikai savu atspulgu – šī arī esot sufisma filozofijas esence, ka Dievs mīt katrā no mums. Un savā līdz šim lielākajā mūzikālajā izaicinājumā Jānis Aišpurs prasmīgi izmantojis koŗa un stīgu orķestŗa skanējumu, radīdams gan liriskas, gan drāmatisma cauraustas epizodes. Tās izkārtotas raibā virknē, taču satura uztveri, saprotams, kavēja dziedāšana angļu mēlē. 

 

Šai ziņā par ikviena klausītāja labsajūtu bija parūpējis jaunā, „uzlēcošā” kompozīcijas zvaigzne Jēkabs Jančevskis, starptautisku slavu guvušā Ērika Ešenvalda skolnieks, kurš izmanto līdzīgus kompozīcijas paņēmienus, no kuŗiem noteicošā ir izteiksmīga melodija. Līdzīgi Aišpuram arī Jančevskis jau līdz šim vairākkārt sadarbojies ar kori Latvija, kas jaunā skaņraža sacerējumiem ļāvis „peldēt” starptautiskos ūdeņos. Un no citiem kollēgām šo komponistu atšķirot ieradums notis rakstīt ar roku, nevis datorrakstā, kas palēnina jaunrades procesu, toties liek ar lielāku paškritiku un rūpību izvētīt savus darbus, atlasot graudus no pelavām. 

 

Šoreiz Jančevskis ķēries pie baltu tautu vēstures, skaņās atainojot Lietuvas karaļa Mindauga un viņa no Latgales, no Madalāniem nākušās sievas Martas dzīvesstāstu kontekstā ar skarbajiem vēsturiskajiem notikumiem. Šī mūzikālā stāsta No letu zemes iecere pieder Jēkaba mammai, dziedošajai aktrise Zanei Jančevskai, kuŗa iejutās Teicējas, proti, Martas tēlā. Savu dziļo interesi par tautas vēsturi Jančevska jau iepriekš pauda savā tautasdziesmu programmā Dziesmu dance, šoreiz leģendas literārajā apdarē savu roku pielikušas Lelde Stumbre un Eva Mārtuža.

 

Un tomēr šķita, ka pietrūkst vēl kādas dimensijas vēstījumā par sievieti un vīrieti, kaŗu un mieru, baltiem un iekaŗotājiem, proti, zintnieku un seno dievu klātbūtnes, jo prasīt prasījās piesaukt arī Laimu un Māru, sensenās gudrības, kas diemžēl tagad dus aizmirstībā. Taču arī šādā izklāstā astoņdaļīgais darbs apbur ar tēlainību un mūzikālo fantaziju, perfektu dramaturģiju, kur koris papildina Teicēju, un uz Liepājas simfoniskā orķestŗa stīgu grupas visos sīkumos izstrādātā priekšnesuma kā ganiņa vai kalpu zēna stabule ik pa brīdim ieskanas Aleksandra Maijersa spēlētie tautiskie pūšaminstrumenti. 

 

Maijerss nāk no Krāslavas, līdz šim viņš darbojies mūzikālajos projektos Lucius un Oroboro, sniedzis meistarklases pūšamo instrumentu izgatavošanā. Jančevskis mūziķim bija atvēlējis gan zināmus posmus improvizācijai, gan palūdzis spēlēt notīs izrakstītas tēmas. Autoram pat bijušas zināmas šaubas, vai Maijers neizrādīs par daudz radošuma un kā tautas mūziķis sapratīsies ar stīgu orķestra profesionāļiem. Taču rezultāts izdevās vienkārši izcils, senatnīgo noskaņu radīt palīdzēja arī vijoles un čella solo tēmas, perkusijas un komponista centieni tematismā kaut daļēji atainot priekšstatu par baltu mūzikas skanējumu 13. gadsimtā. Precīzi tautasdziesmu citāti gan netika izmantoti, taču tām intonatīvi tuvās meldijas radīja spilgtu latviskuma izjūtu skaņu audumā.

 

Kaut gan illustratīvismu mūzikālie snobi dažreiz apzīmē par sliktas gaumes izpausmi, klausītājam baudu ausīm un sirdij sagādāja Jančevska sacerētās mūzikālās epizodes, kuŗās koris un stīgu orķestris atainoja gan pirmās mīlas ausmu, gan baisu uzbrucēju pakaļdzīšanos Martai. Teju simfoniskie posmi ar koŗa varenā spēka apliecinājumu mijās ar klusiem brīžiem, kuŗos Teicējas runu pavadīja vien stabule. Līdzīgu drāmaturģisku un tonālu bagātību ar savu balsi un sniegumu apliecināja aktrise Zane Jančevska, kuŗai sniegt simtprocentīgu priekšnesumu traucēja mikrofona sprakšķi. Un tieši Zanes pašā nobeiguma solo nodziedātā skumjā dziesma lika acīs sariesties asarām. Šī epizode kļuva par Jančevska līdz šim apjomīgākā skaņdarba emocionālo un dramaturģisko virsotni - klusinātajam mirstošās Martas dziedājumam sekoja skumja stabules tēma un majestātiska koŗa epizode, mūžīgas mīlas, likteņa varas un ticības spēka apliecinājums.

 

Klausītāju aplausu vētra apliecināja to, cik tuvu pie sirds un cik būtiski mums visiem ir šādi sacerējumi, kuŗi veltīti baltu vēstures lappusēm! Cik vērtīgi ir šādi atgādinājumi par latvju un lietuvju kopīgajiem triumfa un arī sāpju brīžiem! Arī lietuvieši tic leģendai par sava karaļa sievas Martas latvisko izcelsmi, un šoruden tiek solīta Mindaugam veltīta pieminekļa atklāšana Aglonas tuvumā, kur dižais leišu kunigaitis nolicis savu galvu. Tur īstā vieta būtu atkārtotam Jēķaba Jančevska mūzikālā stāsta No letu zemes atskaņojumam, un tik vērtīgs skaņdarbs noteikti nedrīkstētu iegult tālā nošu plauktā.

 

Nobeigumā, protams, jāakcentē VAK Latvija un tā mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā pašaizliedzīgā meistarība un ieguldītais milzu darbs gan visa Garīgās mūzikas festivāla, gan latviešu jaundarbu koncerta tapšanā. Tik iedvesmojoši sarīkojumi sniedz stimulu komponistiem rakstīt un mums – iepazīties ar tik daudzsološu jauno skaņražu paaudzi, kas dod pamatotu iemeslu lepnumam par latviešiem kā neparasti radošu un mūzikālu tautu.