Latviešu literatūra nav īpaši bagāta ar dienasgrāmatām. Ar atmiņu un memuāru grāmatām – jā, bet ne ar dienasgrāmatām. Iespējams, tā nav mūsu tradīcija- rakstīt dienasgrāmatu. Tiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un bija aizņemti ar jaunas dzīves iekārtošanu, tādām lietām vienkārši neatlika laika. Savukārt Latvijā palikušie baidījās uzticēt dienasgrāmatas lappusēm savas patiesās domas. Jo vienmēr pastāvēja varbūtība, ka tās nejauši izlasīs padomju varas iestādēm lojāli cilvēki. Tāpēc tik liela vērtība ir piecām piezīmju kladēm, nejauši uzietām 2022. gada beigās kādas ģimenes mājas bēniņos Latvijā, Lubānā, Krasta ielā. Klades ar ierakstiem piederēja latviešu lauksaimniekam, leģionāram un trimdas latvietim Aleksandram Kalniņam, kurš mūža pēdējos gadus pavadīja Lubānā pie sava dēla Jāņa. Par atradumu A. Kalniņa radinieki pastāstījuši vēsturniekam Kasparam Strodam, kurš jau pēc pirmajām izlasītajām lappusēm sapratis šo piezīmju, patiesībā die­nasgrāmatas, vērtību. Lūk, ko par to saka K. Strods: “Daudzi trimdas latvieši kaut ko šā vai tā rakstījuši, taču tik sistemātiski un tik ilgā laika posmā to darījis retais. Varbūt pat neviens. Vismaz savā vēsturnieka karjerā tik intensīvi un rūpīgi rakstītu dienasgrāmatu redzu pirmo reizi.” Pats K. Strods darbojas Latgales kultūras pētniecības biedrībā “Hronologeja”, kas uzņēmās dienasgrāmatas manuskripta atšifrēšanu, apkopošanu vienā grāmatā un izdošanu. Un tā 2024. gada decembrī pie lasītājiem nonāca Aleksandra Kalniņa grāmata “Die­nas piezīmes. 1944- 1960”. Patiesi unikāla vēstures liecība, kas stāsta par latviešu karavīra gaitām un dzīvi vispirms gūstekņu, tad “dīpīšu” nometnēs. Par izceļošanu uz Lielbritāniju, vēlāk uz Kanādu. A. Kalniņš ir uzmanīgs vērotājs, kurš uz pasauli raugās ar praktiska laucinieka aci. Tomēr galvenā tēma, kas caurvij A. Kalniņa dienasgrāmatu, ir gluži vai izmisīgas ilgas pēc dzimtenes un tuviniekiem.

Aleksandrs Kalniņš piedzima 1911. gada 19. novembrī Lubānas pagasta Lapeniekos zemnieku ģimenē. 1928. gadā pēc tēva nāves kā vecākais dēls uzņēmās saimniecības vadīšanu. Dienējis Latvijas armijā Daugavpils Jātnieku pulkā. 1935. gadā iestājies Madonas aizsargu pulkā. 1936. gadā salaulājas ar Lubānas meiteni Annu, pasaulē nāk divi puikas – Juris un Jānis. Padomju un vācu okupāciju laikos turpināja dzīvot Lapeniekos un kopt zemi. 1944. gada augustā, kad padomju armija tuvojās Lubānai, dzimta izlēma doties bēgļu gaitās un nonāca līdz Trikātai. 1944. gada septembrī Aleksandrs kopā ar jaunāko brāli Mārtiņu tiek iesaukti Latviešu leģiona 15. divīzijā un nosūtīti uz Dancigu. Abu brāļu ģimenes, sievas un bērni, paliek okupētajā Latvijā. Daži ieraksti no  Aleksandra dienasgrāmatas. “16. 9. 1944. Nevaru izteikt, kā sāpēja sirds, kad spēru pirmos soļus uz kuģa. Jau būtu ņēmis vagu, ja vien Mārtiņš (brālis – J. L.) piebied­rotos. Bet apkārt bija sardze, tas būtu veltīgi. Agri vai vēlu visus, kuri bēga, saķēra. Raudāju kā bērns, jo te palika mana dzīve, mans mērķis, mani mīluļi. Jābrauc prom, un es neko nezinu par viņiem.” “27. 9. 1944. Laimīgi esam Dancigas ostā.”  “25. 2. 1945. Reizēm tīri mierīgi, ka mani mīļie ir dzimtenē un viņiem nav jāiet šis moku ceļš. Bet reizēm domāju – labāk viņi būtu atbrau­ku­ši te, ne kad jābrauc uz Sibīriju. Ja tas viņiem jāizcieš, tad maz cerību viņus satikt. Tad labāk, lai viņi paliek turpat dzimtenes smiltājā.”

“19. 4. 1945. Ejam uz šaušanas apmācībām. Neveicas. Naktī kaujas mācības. Sirds sažņaudzas, redzot ziedošos dārzus un sazēlušās druvas. Vai Lapeniekos kāds sēj? Kur mani mīļie- sieviņa, dēliņi, radi un kaimiņi? Kaut jel tie būtu savā kak­tiņā un viņiem būtu lemts mierīgi dzīvot! Varbūt arī tie klīst ziemeļu taigās?”

“29. 3 1947. Sapņos biju dzimtenē. Aizvien vairāk esmu spiests domāt par māju, jo, redzot vācu zemniekus aizbraucot ar okšiem laukos un dzirdot arklu skanot lielajās orē, nekas nevar novērst manas domas no maniem mīļajiem. Zinu, ka nevaru jums palīdzēt, mani mīļie. Sieviņ, kā tu tiec ar darbiem galā? Dēliņi vēl ir mazi, lai turētu arkla balstu manā vietā. Ak, mīļo sieviņ, kaut tu nepagurtu mani gaidīt!” “26. 10 1947. Pirmā svētdiena Anglijā. Saule spīd tāpat kā dzimtenē un Vācijā. Nav dau­dzi­nātās miglas un mitrā klimata.” “12.12. 1951. Drūma, apmākusies diena. Līst, ar sniegu, pretī zīmējas Kanādas mežotie krasti. Plkst. 10. rītā piestājam krastā. Vēl pusdiena uz kuģa. Sāk nolādēt. Plkst. 3 un desmit minūtēs speru pirmo soli uz svešās un plašās Kanādas cietzemes. Ir patiess miers, un nav nekādu šaubu pazīmju. Vēl lūdzos Dieva žēlastību, viņa atbalstu jaunajā zemē.”

Lasot “Dienas piezīmes”, jūtams, ka to rakstītājam piemīt milzīga enerģ­ija. A. Kalniņam atliek laiks gan darbam, gan fermas pirkšanai, gan latviešu sabiedrībai. Lūk, daži ieraksti, kas tapuši 1952. gada marta mēneša pirmajā nedēļā. “1. 3.1952. Kalpaka atceres diev­kalpojums, pēc tam Pukinskas koncerts. Pierakstāmies draudzē.” “5. 3. 1952. Atbrauc Real estate. Bez $ 6500 nevaram fermu dabūt, tomēr paņemam – ir labi maksāšanas noteikumi. Tā nu reiz būsim tikuši paši pie savas lauku mājas. Daudz grūtību priekšā, jo nu jāsāk no karotes. Nekā vairāk nav kā laba griba un nauda daļējai iemaksai.” “8. 3.1952. Groziņu vakars latviešu sabiedrībā.”

1953. gadā ieraksti paliek aizvien īsāki un retāki, līdz apdziest pavisam. Visdrīzāk te pie vainas ir rakstītāja aizņemtība. “8. 3. 1953. Staļins ir miris. Kas būs, kas nāks?” “7. 5. 1953. Ceturtdiena. Sāku strādāt zemi.”

Kā redzams no dienasgrāmatas, Toronto Aleksandrs ilgi neaizkavējas, viņu “velk uz laukiem”. A. Kalniņš kopā ar brāli Mārtiņu iegādājas lauku saimniecību Orandžvilles (Orangeville) pilsētiņā, kas atrodas netālu no Toronto. Tas dod iespēju piekopt iemīļoto lauksaimnieka arodu un reizē piedalīties rosīgajā Toronto latviešu kopienas dzīvē. 1962. gadā viņš dibina Daugavas Vanagu Druvas nodaļu un kļūst par tās ilggadīgo vadītāju. 1970. gados beidzot sastop savus Latvijā palikušos dēlus, kuriem padomju varas iestādes atļauj apciemot tēvu Kanādā. 1982. gadā Aleksandrs noslēdz laulību ar Mariju Beņķīti, rosīgu Daugavas vanadžu darbinieci. 1988. gadā viņi abi apmeklē tolaik vēl okupēto Latviju. Pagaidām gan tikai Rīgu, jo uz dzimto Lubānu varas iestādes Kalniņam neļauj doties. 1992. gadā seko nākamais Latvijas apciemojums. Latvija jau ir brīva, kas dod iespēju apciemot Lubānu uz sastapt Latvijā palikušo sievu Annu. Braucieni uz Latviju kļūst aizvien biežāki, apciemojumi – ilgāki, līdz 1998. gada aprīlī Aleksandrs Kalniņš ieradās Latvijā jau uz palikšanu.

Kuplā Kalniņu dzimta Lubānā dzīvo joprojām. Dzīvi ir abi Aleksandra dēli, Juris un Jānis. Tā nu sagadījies, ka arī šo rindu autors pats ir lubānietis. Vēl vairāk – manu vecāku māja atrodas Sporta ielā, un pa mūsu virtuves logu var redzēt Kalniņu ģimenes māju Krasta ielā, kur sava mūža pēdējos gadus pavadīja Aleksandrs. Manā atmiņā viņš palicis kā kalsns, sprigans vīrs, kurš vizinās pa Lubānu ar motorolleru. Te jāpiebilst, ka Latvijas laukos rolleri ir retums, pie mums vairāk cieņā motocikli.

Šī gada janvārī es Lubānā sastapu Aleksandra mazdēlu, 1972. gadā dzimušo Dairi Kalniņu un lūdzu viņu dalīties dažās atmiņās par savu vectēvu. Lūk, Daira stāsts: “Vectēvs sāka braukāt uz Latviju 1990. gadu sākumā. Viņš pat nopirka sev dzī­vokli Rīgā, Teikas rajonā. Toreiz viņa dzīve pagāja vienā braukāšanā. Kanāda – Latvija, Rīga – Lubāna. Ar laiku viņš pilnīgi pārcēlās uz Latviju, arī uzturēšanās Rīgā kļuva aizvien retākas. Patiesībā pilsētas dzīve vectēvam nepatika. Lubānā viņš apmetās mūsu ģimenes mājā, kas atrodas pavisam tuvu Aiviekstei. Dažkārt paciemojāmies viņa dzimtajās mājās Lapeniekos, kur gan pašlaik dzīvo cita ģimene. Uz Latviju no Kanādas pārcēlās arī vectēva brālis Mārtiņš, kurš apmetās pie dēla Salaspilī. Vectēvs iesaistījās vietējās Daugavas Vanagu nodaļas darbā, kopā ar dāmām dziedāja ansamblī. Svētdienās viņa ceļš veda uz Lubānas luterāņu baz­nīcu. Vectēvs bija īsts darba rūķis. Cēlās agri, vasarās mīlēja strādāt dārzā, pļaut mauriņu, rušināties pa dobēm, izzāģēt ābelēm sausos zaru, veikt kādus sīkus remontdarbus. Mājā jau vienmēr var atrast, ko darīt. Auklēja mazmazbērnus. Lasīja avīzes, sevišķā cieņā viņam bija Latvijas Avīze. Interesējās par politiku, vienmēr balsoja vēlēšanās. Par vietējiem cilvēkiem viņš mēdza teikt, ka tie esot “ar aizturi”, dažkārt pārāk “lēni un laiski”. Savukārt svētdienās vectēvs nekad nestrādāja un neļāva to darīt arī mums”.

Aleksandrs Kalniņš aizgāja Mūžībā 2003. gada 2. augustā. Viņš atdusas Lubānas Jaunajos kapos, blakus divām mūža mīlestībām, divām sievām – Annai un Marijai. 

Tagad Aleksandrs atnācis pie mums ar savām “Dienas piezīmēm. 1944 - 1960”. Grāmatu, kas izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Madonas novada pašvaldības un Daugavas Vanagu finansiālo atbalstu, iespējams iegādāties Latvijas lielākajās grāmatnīcās un interneta grāmatu veikalos.