Trimdas bērnu bērns - Egīls Kaljo
Astrīda Jansone    30.08.2016

 

Egīla tētis ir dzimis 1927. gadā, mamma 1935., tātad Egīls patiešām ir trimdas bērnu bērns, un nu viņš sāk savu stāstu:

 

„Esmu dzimis 1975. gadā nelielā Konektikutas pilsētiņā Vestonā. Tur arī pabeidzu pamatskolu un vidusskolu, un turpināju izglītību RPI (Rensselaer Polytechnic Insttute), Ņujorkas štata pilsētā Troy. Te ieguvu bakalaura gradu menedžmentā un pēc tam sāku strādāt Ņujorkā pie financiālu pakalpojumu firmas Merrill Lynch, kur nostrādāju divus gadus un nodarbojos ar informācijas technoloģiju. Pēc diviem gadiem man radās vēlēšanās strādāt kādā mazākā firmā, un es pieņēmu darba piedāvājumu nelielā firmā Javelin Technologies. Arī tā bija saistīta ar financiālu instrumentu tirgošanu, un es arī tajā strādāju pie informācijas technoloģijām.

 

Pēc diviem gadiem firmas vadība man piedāvāja iespēju pārcelties uz Londonu un uzņemties turienes biroja vadību. Birojs tikai nesen tika atvērts, un vajadzēja zinīgus cilvēkus. Viņiem vajadzēja cilvēkus, kas pārzina ne tikai firmas darbības lauku Anglijā, bet visas Eiropas tirgū. Londonā nostrādāju divus gadus, un, kad jau biju nostrādājis šai firmā sešus gadus man gribējās kaut ko dzīvē mainīt. Vairākkārt bija iznācis būt Latvijā, bet nu beidzot man gribējās Tēvzemē pavadīt ilgāku laiku - ne tikai paciemoties uz divām nedēļām. Un tā 2003. gada beigās nolēmu pamest savu darbu Londonā un pārcelties uz Latviju. Sākumā vienkārši strādāju par tulku un mācīju angļu valodu. Biju priecīgs, ka man ir, kur dzīvot, jo maniem vecākiem bija īpašums Saulkrastos, ko tēvs bija atguvis. Gan tikai vasarnīca, un pa ziemu es tur briesmīgi salu, jo atbraucu novembrī. Tajā īpašumā kopš padomju laikiem kāds jau dzīvoja, te bija pilns ar visādiem vadiem, un mēs sapratām, ka tur bijušas noklausīšanās ierīces. Auksts gan bija, un man bija jāmeklē dzīvoklis Rīgā. To es atradu Rīgas „klusajā centrā”, Ausekļa ielā.

 

Man vienkārši palaimējās, jo mana darba vieta Javelin Technologies piedāvāja darbu, ko varēju strādāt, dzīvodams Latvijā. Nu varēju strādāt ar firmām visā Austrumeiropā un pat ar firmām Tuvajos austrumos, kā, piemēram, Sauda Arābijā. Bet tad nomainījās menedžeri, samainījās situācijas, un pienāca brīdis, kad man bija jāiet prom un jāmeklē darbs citur. Patlaban strādāju norvēģu IT firmā. Latvijā ir daudz skandināvu firmu, kas Latvijā meklē lētu darbaspēku, un tās ir atvērušas birojus, kuŗos meklē IT speciālistus. Darbu iesāku apmēram pirms gada, un darbs man patīk. Runājot par braukšanu prom no Latvijas, pieņemu, ka kādreiz, tālākā nākotnē, varbūt par to atkal padomāšu.”

 

Kad es šādai iespējai izliekos protestējam, Egīlam palīgā nāk viņa sieviņa Zanīte. Viņa man stāsta, ka saprot Egīla situāciju. Viņš ir dzimis un uzaudzis ārpus Latvijas, un viņam tur ir ne tikai ierastais dzīves veids un paradumi, bet arī bērnības un jauno dienu draugi. Gluži tāpat, kā Zanītei šeit, viņam tur ir drošības sajūta, un Zane to saprot ļoti labi. Egīls piebilst, ka viņš par to nedomā tuvākā nākotnē, bet vienkārši tādu iespēju neizslēdz, un es nomierinos, jo mani tas noteikti apbēdinātu – viens burvīgs jauns pāris, kas nākamajās dienās gaida meitiņu, un es būtu baigi kreņkīga, ja tik šī ģimenīte Latviju atstātu. Vēl nosmejos, ka Egīls ir tāds „šaubīgs” Latvijas patriots, bet viņš pastāv uz to, ka patriotisks ir diezgan, jo 13 gadus Latvijā ir jau nodzīvojis un vēl arī tagad vienvirziena biļete uz Ameriku nopirkta nav. Es esmu ar mieru tam piekrist, un Egīls stāsta tālāk:

 

Ģimenes galvai par ģimenes uzturēšanu ir jādomā, tāpēc arī jāizmanto visas iespējas karjērai. Sagaidīsim savu pirmdzimto, un tad redzēsim, kā turpmāk mūsu ģimenes dzīve veidosies. Runājot par manu latviešu valodu – ir cilvēki, kas apgalvo, ka man nav nekāda akcenta, bet ir arī cilvēki, kas pēc trešā, ceturtā teikuma manā valoda saklausa akcentu. Ir jau arī tā, ka cilvēki, kas ārpus Latvijas pavada tikai dažus mēnešus, atpakaļ atbrauc ar akcentu. Iespējams, viņi tēlo, to akcentu mākslīgi savā runā veido, lai citi saprot, ka viņi bijuši ārzemēs... Mēs savā ģimenē visu laiku esam runājuši latviski.

 

Es jau tur, Jonkeros, gāju latviešu skolā. Un Katskiļos latviešu vasaras skolā. Latviešu vidusskolā neesmu gājis nemaz. Man īstenībā no tām latviešu vasaras skolām nekādu atmiņu nav, nekādas speciālās draudzības arī neizveidojās. Toreiz latviešu sabiedrībā tā īpaši neiejutos, un varbūt, ka tāpēc vasaras nometnēs iepazītie cilvēki nav palikuši manu draugu lokā. Man nebija liela interese turpināt tur iepazīto cilvēku pazīšanos, toties man bija liela interese par Latviju. Māsai savukārt vairāk interesē viņas Gaŗezerā izveidotās draudzības. Man interese par Latviju vairāk radās, kamēr es dzīvoju Londonas Daugavas Vanagu namā, tur es dziedāju Londonas latviešu korī, jo man vienkārši patīk dziedāt. Tur es iepazinos ar latviešiem no Latvijas, kuŗi bija atbraukuši uz Londonu. Agrāk es latviski runāju tikai ar vecākiem un māsu, bet Londonā latviski runājos ar visiem. Lai gan ļoti daudz no latviskā biju aizmirsis, Londonā tas diezgan ātri „atnāca atpakaļ”, un drīzi vien man vairs nebija nekādu grūtību latviski sarunāties.

 

Es domāju, ka šodien visur, kur vien ir latvieši, ir tādas kā divas latviešu grupas. Viena – tā sauktie vietējie un otra – tagadējie iebraucēji, un ne vienmēr saprašanās starp abām ir laba. Tagad zinu, ka Jonkeros latviešu svētdienas skolā strādā vairākas dāmas no Latvijas. Lielākoties viņas ir entuziastes. Man liekas, ka es no tās latviešu sabiedrības „izkritu” tieši tāpēc, ka tur visi ir apvienojušies tādās mazās grupiņās, ko es saucu par kliķēm un kas ar citiem daudz un cieši nedraudzējas. Ja tu neesi kādai grupai raksturīgi piederīgs, tad liekas, ka kādai pievienoties ir diezgan grūti. Zinu, ka nākamie lielie latviešu dziesmu svētki būs Baltimorā. Ne jau tāpēc, ka tur būtu daudz latviešu, bet galvenokārt tāpēc, ka tur ir izdevīga vieta un laba gaisa satiksme. Arī no Latvijas tur viegli nokļūt, nav pa Ameriku jālidinās ar vairākām lidmašīnām. Es dziedu korī „Sõla” un man prieks, ka mēs arī esam uzaicināti piedalīties svētkos. Korī dziedu pirmo tenoru. Sākumā pāris gadus dziedāju Latvijas Universitātes korī „Juventus”, bet kad pārgāju uz „Sõla”, un nu man vairs nekur citur nav bijusi vēlēšanās dziedāt. Vēl spēlēju ģitāru un dziedu viens pats restorānā ALA, kas pieder kādam Austrālijas latvietim un ir ļoti latvisks.”

 

Ar to mūsu saruna ir galā. Vēlāk uzzinu, ka Egīls savā korī ir diriģentam liels palīgs, jo nokopē notis un palīdz ar izrunu angļu dziesmām, ko koris dzied diezgan bieži. Egīls Latvijā ir iedzīvojies un savu meitiņu audzinās Latvijā.