Top latviešu likteņstāsts filmā “Melānijas chronika”
   23.09.2014

 

“Ātrāk, ātrāk,” skanēja pavēles krievu valodā karstā šī gada augusta rītā Bikstu stacijā, bērnu raudas un kliedzienus apslāpēja automašīnu troksnis. Te turpinājās vērienīgās latviešu vēsturiskās spēlfilmas “Melānijas chronika” filmēšana. Divsimt Latvijas cilvēki, bērni, sievietes, dažādu paaudžu ļaudis, piedalījās 1941. gada 14. jūnija izsūtījuma ainas filmēšanā, starp viņiem arī cilvēki, kuŗi paši vai kuŗu vecāki un tuvinieki tikuši deportēti uz Sibiriju. Bikstu, Dobeles, Tērvetes un tuvākās apkārtnes  cilvēki filmēšanas vajadzībām paši bija meklējuši 30. un 40. gadu apģērbus un kofeŗus. Uz sliedēm novietotie lopu vagoni bija kā dzīva zīme, kas ļāva iztēloties notikumus, kuŗi Latvijā norisēja pirms 70 gadiem.

 

Pirms diviem gadiem Latvijā sāka uzņemt režisora Viestura Kairiša iecerēta visnotaļ apjomīgi filmu “Melānijas chronika”, kas tiek veidota pēc žurnālistes un juristes Melānijas Vanagas Sibirijas izsūtījumā rakstītajām atmiņām, kuŗas pēc daudzu gadu manuskripta slēpšanas pirmo reizi grāmatā iznāca tikai 1991. gadā un uzreiz kļuva par latviešu literātūras zelta fondu. Tā bija grāmata, kuŗā aprakstīts vairāku paaudžu latviešu sieviešu un viņu bērnu liktenis 16 gadu gaŗumā pēc 1941. gada 14. jūnija masu deportācijām, kad vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, nodalot sievietes ar bērniem no viņu vīriem un tētiem, tika izvesti uz Sibiriju, starp viņiem arī Melānija Vanaga un viņas dēls Alnis. Daudzi no šiem cilvēkiem neatgriezās, daudziem liktenis tika salauzts uz visu mūžu, un Sibirijā pieredzētās šausmas ietekmēja un joprojām ietekmē arī nākamo paaudžu atmiņas. Filma iecerēta kā stāsts par pasauli, kas Latvijas okupācijas rezultātā sabrūk, kad brutāli tiek pārrauts un mainīts tās paaudzes dzīvesceļš, kuŗa izaugusi un skolojusies Latvijas brīvvalsts laikā. Starp latviešiem, kas vasarā fimējās izsūtījuma ainās, bija arī Melānijas Vanagas mazmeitas Ieva Vanaga un Aija Barona. “Pirmā diena bija tāda, ka laikam nebūtu bijis labi filmēties, jo acīs sariesās asaras. Pirms tam šķita, ka tā ir tāda ieelpa, kas turēta visu laiku iekšā. Es izelpoju tajā mirklī, kad sapratu,  stāsts aiziet pasaulē,” pēc filmēšanas stāstīja Melānijas Vanagas mazmeita Aija.

 

Sākotnēji  Sibirijas ainas filmā bija iecerēts  uzņemt Tjuhtjechtā, kur norisinās Melānijas Vanagas grāmatā aprakstītās darbības. Kad filmas idejas autori meklēja kopproducentus Krievijā, viņiem nepārprotami lika saprast, ka pašreizējā polītiskā situācijā filmu ar šādu scēnāriju nav iespējams tur filmēt. Pēc Melānijas Vanagas izsūtījuma gadu fotografijām, kā arī apmeklējot grāmatās atveidoto notikumu vietas Sibirijā, filmas veidotāji uzbūvēja  filmēšanas ciemu Latgalē pie Krievijas robežas, kā arī atrada Sibirijas ainavai līdzīgas vietas Latgalē un Somijā. Strādājot ar filmas scēnāriju, iedziļinoties Melānijas Vanagas darbā “Veļupes krastā”, atklājās, ka uz tiem pašiem Sibirijas ciemiem kopā ar latviešiem bijuši izsūtīti arī Karēlijas somi un Volgas vācieši. Filmas stāsts ieinteresējis arī Somijas kopproducentus Helsinkos un, ar Somijas Filmu fonda un Somijas televīzijas finansējuma palīdzību, iespējams nelielu daļu filmas uzņemt Karēlijā, kuŗas dabas ainava ir līdzīgas Sibirijai.

 

Filmas režisors Viesturs Kairišs ir vairāku spēlfilmu un dokumentālo filmu autors,  vairāku Latvijas Nacionālās operas iestudējumu režisors, pēdējos gados strādājis arī Berlīnē, Ķelnē un Darmštatē. “Tā ir filma, kas jāuzņem tieši šobrīd, kamēr dzīvi vēl ir šo notikumu aculiecinieki, kuŗi visu mūžu dzīvojuši ar šo traģisko dzīves pieredzi, tā arī nepieredzot savu atmiņu apliecinājumu ne kino, ne arī literātūrā. Latviešu spēlfilmās, latviešu kino šie notikumi vēl nekad nav aplūkoti ārpus ideoloģiskas nostādnes. Man svarīgs ir tieši Melānijas dzīvesstāsts, kas rāda, ka svarīgākais ir palikt cilvēkam jebkuŗos apstākļos,” stāsta Viesturs Kairišs.

 

Galvenajai lomai izvēlēta šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, kas ir Eiropā pazīstama aktrise. Pārsteidzoša ir viņas līdzība ar Melānijas Vanagas izsūtījuma gadu fotografijām. Pēc tam, kad ir nofilmēta liela daļa filmas, aktrise stāsta: “Tas, ko es jūtu, – latvieši, kuŗi piedalās šajā projektā, jau no paša sākuma ir ļoti dziļi tajā iesaistījušies. Viņiem tas nav tikai stāsts, viņiem ir ļoti svarīgi runāt par šo notikumu, stāstīt par to. Es jūtos tā, it kā šī vēlēšanās mani nestu, stiprinātu mani. Man nav jātēlo sava varone,, es esmu kopā ar šiem cilvēkiem, un tā ir ļoti spēcīga enerģija.”  Aktrise Sabīne Timoteo speciāli filmai mācās latviešu valodu. Filmas dialogus viņai izdodas norunāt tādā latviešu valodā, ka nezinātājs nepateiktu, ka tā nav viņas dzimtā valoda. Melānijas Vanagas dēlu filmā atveido skolnieks no Ludzas Edvīns Mekšs, viņš mācās Ludzā. Filmas veidotāji Edvīnu Melānijas dēla lomai noskatīja, meklējot masu skaitu dalībnieku filmēšanai Latgalē. Edvīns nekad pirms tam nav filmējies kino un filmas veidotājiem atzinies, ka viņš arī gribētu, lai viņa māte būtu kā Melānija.

 

Filmas uzņemšanu atbalsta Nacionālais kino centrs un Valsts kultūrkapitāla fons, šāda mēroga filmu iespējams uzņemt tikai ar daudzu cilvēku sniegto atbalstu. Filmēšanas grupai palīdzējuši gan bijušie represētie, gan Latvijas uzņēmēji, cilvēki ziedojuši līdzekļus, palīdzējuši ar  transportu, pārtiku grupas ēdināšanai, arī filmas rekvizītēm un autentisku 30. un 40. gadu lietu vākšanu Tas viss ļāvis šo divu gadu laikā uzņemt filmas lielāko daļu. “Gatavojoties filmēšanai, mēs meklējām autentisku 30. gadu apģērbu, kofeŗus un ceļasomas. Es savās vecvecāku mājās atradu gan koferi, ar ko mani vecvecāki tika deportēti, un 30. gados Rīgā Lapiņa drēbnīcā šūdinātu mēteli, kas piederējis manam vecvectēvam, kuŗu 1949. gadā deportēja uz Sibiriju. 1953. gadā vēl pirms Staļina nāves viņš tur arī nomira. Kad filmas deportācijas ainas filmēšanā ieraudzīju, ka šis mētelis uzģērbts aktierim, kuŗš spēlē Melānijas vīru, bija tāda dīvaina sajūta. Skaidrs, ka šī filma ir kaut kas ļoti personisks daudziem, kuŗi to veido, jo tā ir traģēdija, kas skārusi vai katru latviešu ģimeni. Mēs ceram, ka filma aizies pasaulē un būs būtiska liecības par Latvijas tautas likteņiem pēc Otrā pasaules kaŗa, kad Latvijas okupācija iznīcinaja daudzas paaudzes un izpostīja daudzu cilvēku dzīvi, kas tikko bija sākusies”, stāsta filmas producents Gints Grūbe.

 

Filmā piedalās daudzi izcili Latvijas kino un teātŗa aktieŗi: Astrīda Kairiša, Lilita Ozoliņa, Guna Zariņa, Baiba Broka, Jana Čivžele, Maija Doveika, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš. Šobrīd ir ir nofilmētai filmas vasaras, pavasara un rudens epziodi, palikušas vēl desmit filmēšanas dienas ziemā, tāpēc filmas veidotāji šobrīd uzrunā cilvēkus, kuŗi būtu gatavi palīdzēt šai Latvijas vēsturei un nākamajām paaudzēm nozīmīgajai filmai tapt. Arī laikraksti Laiks un Brīvā Latvija piekrituši sniegt filmai informātīvu atbalstu un stāstīt saviem lasītājiem par filmas tapšanu.

 

“Mums ir ļoti svarīgi filmēšanu pabeigt nākamajā janvārī un februārī. Filmu sākām uzņemt pirms diviem gadiem, un, tā kā viens no filmas galvenā varoņa Aleksandra atveidotājiem ir pusaudzis, kas strauji aug, filmas stāsta labad, arī nepietiekot financēm, mēs nedrīkstam filmēšanu atlikt. Ja mums izdosies rast trūkstošos līdzekļus ziemas epizodu filmēšanai, tad jau nākamā gada 18. novembrī filma varētu nonākt uz ekrāniem Latvijā un pasaulē. Tāpēc uzrunājam ikvienu, kuŗš ir ieinteresēts šī Latvijas vēsturei būtiskā stāsta ekrānizācijā,” stāsta filmas producente Inese Boka Grūbe. Filmas radītāji izveidojuši stāstu par filmas uzņemšanu sociālo mediju portālā www.facebook.com ar šķirkli “Melānijas hronika”, kur redzamās fotografijas no fimas uzņemšanas sniedz neticami reālistisku šo traģisko vēstures lappušu rekonstrukciu.  Interesenti filmas mājaslapā tīmeklī www.melanijashronika.lv var iepazīties ar filmas scēnārija izklāstu, filmas veidotājiem, kā arī ziedot filmas pabeigšanai.

 

Ziedot filmai var, izmantojot filmas mājaslapu www.melanijashronika.lv vai pārskaitot uz Mistrus Media, reģ. Nr. LV40003475119 kontu A/S Swedbank Konta Nr. LV58HABA0551019826355 ar norādi “Melānijas hronikai”, bankas kods BIC/SWIFT: HABALV22