Tas notika Rēzeknē…
Gundega Saulīte    27.07.2021

 

 

Karstās vasaras pašā vidū - jūlija mēnesī - Rēzeknē tika izrādīts neparasts un iespaidīgs teātŗa uzvedums “Mans kaimiņš ēbrejs”. 

 

Teātris bija izgājis pilsētas ielās, desmit dažādās vietās tika izspēlētas epizodes, kas vēstīja par ēbreju dzīvi šai pilsētā. Jau reklāmā bija vēstīts, ka šī Rēzeknes teātŗa “Joriks” izrāde tiks spēlēta ielās, kas iekļauj vēsturisko (pirms dažiem gadiem atjaunoto) Zaļās sinagogas ēku. Tāpat tika uzsvērts, ka uzvedumā piedalās arī J. Ivanova mūzikas skolas koris, pūtēju orķestris “Rēzekne”, jauniešu deju kopa “Dziga”, jauniešu teātŗa studijas audzēkņi, “Jorika” aktieŗi. Kaut arī dalībnieku kopums vien jau solīja kaut ko vērienīgu, iespaids, ko guvām, izstaigājot visas desmit norādītās darbības vietas, kuŗās ik pa piecpadsmit divdesmit minūtēm tika izspēlēta kāda aina no pilsētas vēstures, pārsteidza ne tikai ar izplānoto precīzitāti. Līdz ar informācijas bagātību šīs ainas sniedza daudzplākšņainu un emocionāli piesātinātu vēstījumu par cilvēku likteņiem šai pilsētā dažādos laika posmos. Par to iedzīvotāju daļu, kas līdz ar latgaliešiem bijuši Rēzeknes iedzīvotāji jau vairākus gadu simtus.

 

Režisora Mārtiņa Eihes un dramaturģes Kristas Burānes paveiktais, līdzi darbojoties komponistam Jēkabam Nīmanim un dzejniekam Kirilam Vilhelmam Ēcim, scēnografei Pamelai Butānei un vēstures konsultantam Kasparam Strodam, manā ieskatā daudzkārt pārsniedz tikai drāmatiska vēstījuma robežas. Katrā  ”pieturā”, kur esam aicināti apstāties, mūs uzrunā kāds minisižets, kas ne secībā, ne vēstījumā nav saistīts ar pārējiem. Bet visi kopā tie saplūst daudzveidīgā straumē, atdzīvinot to, ko literātūrā dēvē par vēsturisko atmiņu. Pretrunīgu, skarbu un sāpīgu. Taču izrādes audumā, ieturot vēsturisko liecību pretrunību, absolūti izpaliek sentimentāla iežēlināšana vai pagātnes apraudāšana. Drīzāk gan te sastopam rosinājumu spriest un vērtēt reiz notikušo, rodot pamatu savi personīgai attieksmei pret vēsturi un savu zemi. “Mans kaimiņš ēbrejs” ir iestudējums par mūsu katra vēsturisko atmiņu, tas skatītāju uzrunā dažādos līmeņos - tekstuālā, mūzikālā, arī vizuālā. Tas iedarbojas uz daudzām skatītāja maņām, liekot tām darboties vēl ilgi pēc divarpus stundu gaŗās epizodu virtenes beigām. 

 

Viss sākas ar anekdotēm par ēbrejiem. Pilsētas tirgus laukumā sieviete un vīrietis spēkojas anekdošu stāstīšanā. Fonā ēbreju melodijas spēlē kāds pūtējs, savukārt jauniešu pulciņš izdejo tradicionālos deju soļus… Šķiet, nekas vēl neliecina par tām drāmatiskajām gaitām, ko šai tautai nāksies piedzīvot arī Latgalē. Un, lūk, jau nākamajā epizodē divas krāmu bodītes īpašnieces jau mūs iesvaida vēsturiskos faktos par ēbreju ierašanos un apmešanos šai novadā. Iemetot pa šņabītim, abas uzdzied arī latviešu tautasdziesmas par žīdiņiem. 

 

Citā pagalma nostūrī kāds laikraksta korespondents pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados intervē divas latgaliešu meičas, kas rada visnotaļ optimistisku “padomju jauniešu” tēlu. Viņas aizrautīgi citu aiz citas virknē frāzes par tautu draudzību un  nav pat dzirdējušas, ka Rēzeknē kādreiz dzīvojuši ēbreji. Neko nezina par Ančupānu mežiem, kur vācu laikā viņus nogalināja, zināms tikai tik daudz, ka nav labi tur ogas lasīt, vecāki neļauj... 

 

Vēl citā pagalmā dabūjam noklausīties monologu par Latgales komūnistiskās pagrīdes epizodēm. Tepat līdzās ir pastāvējusi arī ciešas pārliecības diktēta cīņa par šādiem ideāliem. Arī tās rindās bijuši Latgales ēbreji.

Kad paveŗas cieši aizvērti koka vārti, tur pagalmā divas meičas pavēsta par to, kas ar ēbrejiem Latvijā un konkrēti arī Rēzeknē notika vācu okupācijas laikā. Iespējams, tikai tagad pamanām, ka visiem dalībniekiem melni baltās drānas ir kā smiltīs izvārtītas. Un viņi paši - vai maz ir dzīvi, varbūt tie ir no kādām pusaizbērtām bedrēm izrāpuši rēgi, lai mums pavēstītu par saviem likteņiem... 

 

Savukārt Zaļās sinagogas telpās tiek izspēlētas kāda cienījama ēbreja bēres: melnīgsnējs jauneklis lasa tradicionālu lūgšanu ivritā, bet apstāvētājs liek akmentiņu pēc akmentiņa uz škietamā kapa, vēstot par aizgājēja dzīves gaitām un drāmatiskiem piedzīvojumiem. Un, izstāstot šādu vienu dzīves gājumu, tiek pavēstīts tik daudz par dažādu tautību līdzāspastāvēšanu. 

 

Vēl ir iespaidīga epizode par Latgales kongresu un tajā pieņemtajām rezolūcijām, kas sola visu Latvijas tautību līdztiesību. Pēc tās  nonākam skolas solā, kur skolotāja mūs (skolasbērnu lomās) māca, kā rakstāmi un lasāmi burti idišā. Turpat aiz ābeļdārza dzied jauniešu koris...

 

Kad tas beidzis, spēkā pieņemas pūtēju orķestŗa spēle. Tepat netālu, pēc tam, kad esam noklausījušies stāstījumu par ēbrejiem Latvijas armijas rindās, ikvienam no klātesošajiem dota iespēja iestāties Tēvzemes bruņotajos spēkos. Pieņemšanas faktu apstiprina dokuments ar pavisam īstu zīmogu, uz tā salasāms: Teātris “Joriks”.

 

Kad ejam no viena stāsta uz nākamo, šķiet, gaiss ir pilns: visās malās virmo mūzika. Akordeons, pūšamie instrumenti, vijole, vairākas klavieres… Līdz ar mūziku ielas, pagalmiņus un laukumus ir piepildījušas noskaņas, atmiņas, līdz šim nezināmi fakti un sakarības. Rēzekne dzīvo, pilsēta skan, tā ir dzīva, un atmodinātā vēsturiskā atmiņa nevienu nevar atstāt vienaldzīgu.

      

Šī neparastā uzveduma beigu akords ir visu dalībnieku riņķa dancis vecajā tirgus laukumā. Šovasar izrāde spēlēta tikai sešas reizes, tā izraisījusi ne tikai lielu skatītāju  interesi, bet arī dzīvu atsaucību kritikā un sociālajos tīklos. “Jorika” ļaudis sola izrāžu ciklu atkārtot nākamvasar, jo atgādināt mūsu vēsturi un atmodināt atmiņu vienmēr būs aktuāli.