“Tā ir mana mīlestības vēstule Latvijai”
Komponiste Lolita Ritmane intervijā Ligitai Kovtunai    13.08.2019

 

 

Man bija tā laime Latvijas Radio ierakstu studijā noklau­sīties fināla mūziku, ko esi sa­­rakstījusi filmai “Dvēseļu putenis” un ko a capella dzied aka­dēmiskais koris Latvija Māŗa Sirmā vadībā – lūgšanu “Dievs, dod mieru mūsu brāļiem”. Ma­­jestātiska, patiesi skaista mūzi­ka...

 

Lūgšanai tekstu ņēmu no ori­ģināla – tieši no Aleksandra Grī­na romāna, vārdus, ko galvenais varonis skaitīja romāna izskaņā, kad redzēja savus kritušos bied­rus guļam sniegā.

 

Filmas režisors Dzintars Drei­bergs teicis: “Lolitai Ritmanei piemīt īpašs talants sajust Lat­vijas dvēseli.” Varu piekrist. Kāds bija radošais ceļš no pir­majām notīm līdz šim varenajam finālam? 

 

Kā ikviens radošais ceļš bija “caur ērkšķiem uz zvaigznēm” – tā tomēr nav tikai mūzikas kom­ponēšana, ir jābūt labai sadarbībai ar režisoru, ir jānonāk līdz tādai savstarpējai sapratnei, lai justos ērti cits citam atklāti pateikt, kas der, kas neder, paslavēt, ja labi izdevies. Mēs jutāmies ērti, varē­jām atklāti runāt, uzticēties. Es, piemēram, varēju ieteikt, kā pa­­vir­zīt filmas stāstu uz priekšu ar mūziku. Un tad jau sanāk. 

 

Par dvēseli – filmas stāstu ska­tām caur galvenā varoņa Artura Vanaga prizmu, viņa acīm. Daž­kārt pieķēru sevi, ka vēroju kā māte... un tad mūzika neskan...Raudzīju iedomāties sevi 16 – 17 gadu vecumā, saprast, ko jauns cilvēks izjūt drāmatiskos brīžos – drošsirdību, naivumu, dullumu, kad īstenībā būtu jābaidās, kā tas ir – jaunos gados šķirties no drau­ga, no visas ģimenes. Ska­to­ties nofilmētās traģiskās ainas, mēģināju iedzīvoties, izjust, un tad radās šīs filmas mūzikālais stāsts, īstā mūzika. Es nekad filmai “ne­­lieku mūziku klāt” – tas nestrādā. 

 

Uz atbildīgajiem ierakstiem ar simfonisko orķestri un kori ieradies Latvijā drīz pēc To­­ronto Dziesmu svētkiem, kur arī biji. Bet zinām taču, ka esi aizņemta savā darbā Holivudā. 

 

Ar saviem dinamiskajiem ko­­ll­ē­­gām jau laikus sarunāju, ka viņi pārņems mūsu darba lielāko slo­dzi. Īstenībā šis ir ļoti smags dar­ba gads – rakstām mūziku vienlaikus trim TV seriāliem, es ga­­tavojos lielam simfoniskajam koncertam 20. septembrī Ņujor­kā, Linkolna centrā, kur “virtuāli” dziedās arī mūsu slavenais, Airas Birziņas vadītais Rīgas meiteņu koris Tiara – esmu sarakstījusi  23 minūšu gaŗu oriģinālu mūzi­ku simfoniskajam orķestrim. Lat­vijā ierados nogurusi un stresai­na, bet jau nākama­-jā dienā “mā­­koņi izklīda un sau­līte uzspīdēja” – jo biju sajūsmā par Latvijas mūzi­ķiem un mūsu kopīgo darbu. Sajutos atbrīvota kā lidojumā! Turklāt – tik daudz mū­­zikas tik īsā laikā vienai filmai nekad neesmu sarakstījusi. Mājās abi ar Mar­ku (Lolitas dzīvesbiedrs Marks Mattsons, skaņu režisors. – L. K.) aizbrauksim ar labi padarīta dar­ba apziņu. Un tad – uz Vāciju, kur piedalīšos filmu mūzikas kon­ferencē kā lektore, top arī TV seriāla – Young Justice, ceturtā se­­zona, un tam rakstu mūziku. 

 

Kur cilvēks ņem tik apbrī­no­jamas darbaspējas? 

 

Jūtu, ka man vienkārši jādara, kamēr vēl esmu savos 50! Tur­klāt – bērni izauguši, nav kāda liela kārtējā “latviešu projekta”, kāds bija “Te nu mēs esam”, kas aiz­ņem daudz laika. Toronto Dzies­mu svētkos šoreiz nebija kā parasti jādara daudz priekšdar­bu, sākot no mēģinājumiem līdz krēslu bīdīšanai. Svētkos skanēja jau pabeigti mani darbi, ko klau­sījos kā komponiste, tikvien kā Garīgajā koncertā diriģēju tēta (Andŗa Ritmaņa – L. K.) un māsas Brigitas (Džeimsones – L. K.) dziesmu “Manai tautai”.

 

Un vēl arī klausījies dēla Andŗa Mattsona aranžēto “Pūt, vējiņi!” kopkoŗa koncertā. Ar kādām izjūtām? 

 

Biju patiesi priecīga, lai arī, protams, biju iepriekš dzirdējusi. Mīļš, harmonijām bagāts aran­žē­jums, Andŗa izpratne, kas man ļoti patīk, turklāt atpazīstama tie­ši viņa “skaņa”. Andris spēlē trom­peti, klavieres, viņam tuvs ir džezs. Priecājos arī par meitu Aiju, kuŗa spēlē mežragu dažādos orķestros, tostarp kamerorķes­­t­ros, arī filmās. Par dažām minū­tēm jaunākā māsiņa Ilze ir sko­lotāja, dejotāja, vada Losandže­­lo­sas deju kopu “Pērkonītis”. Toronto kopā ar savām kollēgām piedalījās arī Jaundeju skatē. Visi ir aizņemti, strādā, un mēs ar Mar­ku esam svētlaimē, kad sa­nāk visiem kopā satikties. 

 

Aizvadītajā gadā Mūžībā aiz­gāja tavs tētis – izcilais latviešu sabiedriskais darbinieks, ārsts un literāts Andris Ritmanis. Vi­­ņa piemiņai nodibinājāt fon­du, un jau paziņoti pirmie lau­reāti – komponists un diriģents Juris Ķeniņš un dzejniece Sar­ma Muižniece-Liepiņa, abi arī rosīgi sabiedriskie darbinieki. Kā radās A. Ritmaņa fonda ideja? 

 

“Sēklas ideja” īstenībā radās man, tētim vēl dzīvam esot. Teicu – “Tu vienmēr esi atbalstījis abas savas mīļās lietas – mūziku un dzeju. To derētu turpināt un at­­balstīt, dot iespēju attīstīties!” Ne tikai nauda – arī iedvesma un atzinība tiem, kas kaut ko vērtīgu izdarījuši, ir vienlīdz svarīga. Pir­majā gadā godalgojām mūziķi un dzejnieci, citugad varbūt izrau­dzī­sim laureātus, kas paveikuši la­­bu darbu kā mūzikas skolotāji, varbūt kāda jauna dzeju krāju­ma tapšanai, varbūt kādai popu­lā­ras mūzikas grupai. Varbūt god­algu pasniegsim reizi gadā, varbūt rei­zi divos gados – to lemsim ģime­ne kopā ar PBLA Kultūras fondu.

 

Rotkalis Andris Rūtiņš ir dari­nājis arī paliekošas balvas – sud­raba putniņus. Skatījām, kāds putns būtu raksturīgs dažādiem Latvijas novadiem, iznāca šāds. (Skat. attēlā – L. K.).

 

Ritmaņiem vienmēr bijis raksturīgi gluži organiski, paš­saprotami, ka ikvienā ģimenes iniciātīvā piedalās visa jūsu kuplā ģimene, mazbērnus ie­­skaitot. Arī tavējos projektos, kā jau pieminētajā “Te nu mēs esam”. Kā jūs to panākat? 

 

Esmu pārliecināta, ka jau ma­­zotnē bērnam latviešu ģimenē ir jāuzsver, ka “nav izvēles” – ir jāiet latviešu skolā, jābrauc uz latviešu nometni, jādzied korī, jādejo tautasdejas. Tā darīja mūsu vecāki, tā darām mēs. Man neviens ne­­jautāja: “Vai tu vēlies?”, un tādu jautājumu es arī neesmu uzdevusi saviem bērniem. Un tad vienā brīdī tu pamani un saproti – iz­­audzis un kļuvis par patstāvīgu cilvēku, tavs bērns to “latviešu lietu” tiešām uzņem kā pašsapro­tamu un arī patīkamu. Šķiroties no draugiem Kursas vasaras vi­­dusskolā, līst asaras, nenāk ne prā­tā “turēties pretim” savai lat­vie­tībai – gluži otrādi – tā ir kā ie­­potēta. Turklāt ne jau mēs, ve­­cāki, to sajūtu iepotējam – tā “pie­derības pote” nāca no vides, kuŗā mēs viņus bērnībā ievedām. Un aizvēlās kā sniega bumba, kļūstot arvien lielāka... Kamēr ska­tos – Andris jau pats šogad ku­­ŗo reizi pieteicies uz 2x2 nometni. 

 

Vai tici latviešu Dziesmu svētku nākotnei Amerikā?

 

Tie gluži vienkārši ir nepiecie­šami! Ikviena, pati mazākā dziesmu svētku sastāvdaļa ir nozīmīga latviešiem ārpus Latvijas, turklāt visa gada gaŗumā, nevis to vienu nedēļas nogali ik pārgadus. Jo sva­­rīga ir pati gatavošanās svētkiem – kad ir mērķis, kāpēc doties dzie­dāt un dejot kopā. Labi ir dejot un dziedāt savos latviešu centros, bet kaut kas pavisam cits – ko­­pīgajos svētkos, kad uzplaukst kopība, vēlēšanās un iespēja uz­­turēt un veicināt mūsu kultūru. Pat ja nevaram atļauties svinēt svētkus dārgajās viesnīcās – nu, dejosim un dziedāsim Gaŗezerā, Kursā... Nezinu, cik svarīgs ir viens alts lielajā 17 tūkstošu kop­korī Mežaparka estrādē, bet mū­­su “novada svētkos” tas ir ļoti svarīgi. 

 

Ko aizvedīsi līdzi no Latvijas? 

 

Šoreiz – “Dvēseļu puteni” un milzīgu atbildības un pateicības s­a­­jūtu. Esmu pateicīga tiem, kas man uzticēja būt daļai no tā lielā darba, ko mēs kopā ar filmas uz­­ņemšanas grupu un mūziķiem esam paveikuši Latvijas kultūrai! Mana mūzika ir mīlestības dāva­na Latvijai, un esmu par šo iespē­ju gandarīta... Vari rakstīt, ka es to saku ar asarām acīs...