Sumpurņa ēnā
   21.01.2014

Sumpurņa ēnā
Māra Zālīte, "Pieci pirksti", Mansards, 2013

Dzidra Purmale

Māras Zālītes jaunās grāmatas "Pieci pirksti" sižetu veido 55 īsas nodaļas, kuŗās piecgadīga meitenīte Laura ataino savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus pag. gs. 50. gadu nogalē atceļā no Sibirijas kopā ar abiem vecākiem un iepazīšanos ar dzīvi pirmajā vasarā Latvijā. Saziņas avotos grāmata nosaukta par romānu?. Tad jau arī Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata" un Annas Brigaderes "Dievs, Daba, Darbs" jāsauc par romāniem.

Intriģē grāmatas nosaukums – "Pieci pirksti". Pieci pirksti ir fakts – nav ko pielikt, nav ko atņemt. Tā to lieto arī autore, piemēram, nodaļā "Ciemiņi". Tētis saka Laurai, ka par Sibiriju nevienam neko nedrīkst stāstīt Sumpurņu dēļ. "Tas Laurai jāielāgo un jāzina kā pieci pirksti." ( 113. lpp.) Tāpat nodaļā "Mēsli un zelta puekļi". Tētis ar draugu Franci runā par Sevvostlagu: "No sākuma kādi divsimt tūkstoši. Beigās uz pieciem pirkstiem varēja saskaitīt." (131. lpp.) Turpinot lasīšanu, manāms, ka apzīmējumam ir arī pārnesta nozīme.
    

Nodaļā "Pieci pirksti" (260. lpp.) aprakstīta Lauras māja kokā, vecā ābelē Mīmas dārzā "Upītēs".
    

"Izskatās pilnīgi kā atvērta sauja. Tieši pieci zari izauguši no pazema, apsūnojuša stumbra. Bez lielām pūlēm Laura var ierāpties ābeles atvērtajā saujā, atspiesties pret visiem pieciem saujas pirkstiem, skatīties uz visām piecām debess pusēm (261. lpp.)” un - glābties no sumpurņa, kā Laura sauc okupantu varu. Ir pat sprauga, pa kuŗu uzlidot debesīs.
  

 "Ābeles saujā uz spilvena Laura sajūtas kā nu tavāi rociņā. Dieva rokai ir pieci pirksti, tāpat kā cilvēkiem. Laurai ir pieci gadi, uz katra Dieva pirksta, uz katra ābeles zara pa gadam." (262. lpp.)
  

 Grāmatas literārās varones Lauras tēls ir reizē reāls un irreāls. Liekas, rakstniece Laurā ir ielikusi to, ko glabājusi sevī no pašām agrākajām dienām: no sajustā, uztvertā, dzirdētā, kas tagad kā dzidrs avotiņš ieburbuļojis rakstu rindās. Pat traģiskie, drāmatiskie un neizprotamie notikumi, no Lauras redzes punkta skatīti, iegūst gaišumu. Laura visu redz lietišķi, reāli un dabiski.
Viņas nemitīgās pūles izprast vārdu un teicienu nozīmi ir īsts šedevrs, arī humors caur asarām. Neskaidrība neskaidrības galā.
    

"Zem četrām acīm. Kā tad tas ir? Kam tad ir četras acis? Kāpēc apakšā, kāpēc zem?" (50. lpp.)
 " ...tikusi atpakaļ pa kluso. Kā tas ir – pa kluso?" "Tasir nelegāli." Tāds vārds Laurai nekādu skaidrību nevieš, bet viņa saka – aha". (52. lpp.)

Grāmatas ievadā, kliedējot minējumu par autobiografiskiem elementiem, rakstniece saka: "Ikviens ir kas cits, un neviens nav viņš pats."
    

Lauras Mamma un Tētis bērnībā izsūtīti uz Sibiriju kopā ar saviem vecākiem 1941. gada 14.jūnijā. Tētis ir vidzemnieks, ko mājā neviens vairs negaida, Mamma ir zemgaliete. Stacijā viņus sagaida Mammas vecvecāki Mīma un Papus. Laura piedzima 1952. gadā Sibirijā un izdzīvoja. Aprakstīts nodaļā "Kad Laura piedzima", ko gribētos nosaukt par šo laiku Betlēmes stāstu.
    

Acīgā, zināt un saprast kārā meitene ir kā milzu dzēšampapīrs, kas uzsūc sevī visu, ko dzird un redz: latviešu valodas vārdus un jēdzienus, cilvēku uzvedību un attiecības. Laura iepazīstas ar Mammas dzimtajām mājām "Avotiem", ar ienācēju "kultūras" sekām: postu, netīrību, izlaidību un nabadzību agrākā vecsaimniecībā, arī ikdienā lietotiem krievu valodas teicieniem. Lauras glābiņš ir ieniršana dabas krāšņumā un dzīvības daudzveidībā dārzā un apkārtnē.. Viss sveic Lauru un saņem kā savējo: siltais vējiņš, vieglais vasaras gaiss, krāsainie ziedi, lapotie koki.
 Savukārt Laura par savējiem pieņem ežu ģimeni pakrūmē, vardes un kurkuļus dīķī,  darvā slīkstošos pīlēnus un vēl daudzus citus. Tuvība ar cilvēkiem briest lēnām, pat ar Mammas vecvecākiem Mīmu un Papu. Mīma kļūst gandrīz par otru Mammu, un draudzība ar Papu top kā brīnums. Īsti pa ceļam Laurai nav ar vietējo bērnu baru. Sumpurņa ēnas smagi ietekmēti ir ciemiņi, kas laiku pa laikam apciemo Tēti "Avotos". Viņi  grib zināt par Sibiriju, bet nedrīkst zināt – Sumpurnis negrib. Lauras atmiņā līdztekus ikdienas notikumiem neizdzēšami dzīvo tie, kas palikuši Barakā, Sibirijā: Juka no Karēlijas, rumāniete Madalīna, operdziedātāja Asja un vēl citi.
    

Vienmēr kaut kur rēgojas Sumpurņa ēna: "Sumpurnis māk slēpties, viņš nav viegli saskatāms. Skaidri redzami ir tikai viņa nolūki – apēst Lauru, saplosīt gabalos un aprīt." (219. lpp) Laura glābjas, ar milzu dvēseles spēku paceļoties gaisā un lidojot.
  

Papus pirms nāves ir novilcis savu laulības gredzenu, nolicis uz galda. Uz piekārtās zīmītes rakstīts: "Atdodiet Reinim, kad pārnāks.” Reinis bija Papus mīļais dēls, pazudis Sibirijā. Mamma un Mīma stāv nodurtām acm. "Laura izstiepj roku pretī. Es Reinim atdošu, kad pārnāks. Pieci pirksti sažņaudz gredzenu saujā." (285./286. lpp.)
    

Jautājums: kam mēs katrs zvēram uzticību savā piecu pirkstu saujā?
    

Cietos vākos glīti izdotajā grāmatā drukas velniņš nav drīkstējis parādīties, burti viegli salasāmi.