Gundega Saulīte 15.11.2022
Mēs bieži mēdzam atkārtot, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju, bet arī teātŗa spēlētāju un teātŗa skatītāju tauta. Kā lai citādi skaidro labi apmeklētās teātŗa izrādes šoruden, kad mūs baida ar ekonomisko krizi, ar cenu un maksājumu pieaugumu ja ne tūlīt, tad tuvākajā nākotnē?Teātŗu zāles ir piepildītas, pēc diviem pandēmijas gadiem, skatītāji ir izslāpuši pēc izrādēm, kas uzrunā cilvēku jūtas un prātu. Bet vai daudzi no tiem, kas sevi dēvē par skatuves mākslas cienītājiem, būs kaut ko dzirdējuši par Ogres teātri? Tas ir dzīvs un meklējošs organisms, teātris ar senām tradicijām, bet jaunu radošu sparu un daudzveidīgu repertuāru.
Teātŗa spēlēšana Ogrē un tās apkaimē ir ar senām saknēm. Ir liecības, ka jau 1873. gada Ziemsvētkos skolotājs Krogzemju Mikus (Auseklis) Vecuteļu mājās ar vietējiem entuziastiem iestudējis divus viencēlienus. Šī teātŗa indeve ik pa laikam likusi sevi manīt, taču 1928. gadā, kad Ogre iegūst republikas pilsētas statusu, Apvienoto biedrību namā notiek pirmā izrāde, pēc kuŗas pieņemts skaitīt regulāras teātŗa spēlēšanas aizsākumus. Izrādes iestudētas un izrādītas dažādos laikposmos, pie dažādām varām, arvien dodot iespēju izpausties tēlotāju un iestudētāju alkām pēc radošas darbošanās.
Būtisks pavērsiens bija 2020. gada rudenī pieņemtais pašvaldības lēmums Ogres teātrim - gadu gaitā veidotam ansamblim, kas daudzkārt valsts mērogā izpelnījies apbalvojumus amatieŗu izrāžu skatēs, - piešķirt pilsētas jeb reģionālā teātŗa statusu. Ogres pilsētas teātris darbojas uz profesionāliem pamatiem, kaut aktieŗu ansamblī spēlē entuziasti bez profesionālas izglītības, viņu skola ir skatuves darbs no lomas lomā, nopietnas nodarbības teātŗa studijā un nenoliedzama teātŗa mīlestība.
Ja būsiet Ogres pilsētas centrā, teātrim gaŗām nenoiesiet. Cieši blakus Kultūras centram uz galvenās ielas stāv nams, ko rotā uzraksts Ogres teātris . Tā ir milzu privilēģija - bez teātŗa idejas iegūt arī savas mājas. Te nedēļas nogalēs notiek izrādes, te norit mēģinājumi un dzimst jaunas idejas.
Tik plašs ievads bija nepieciešams, lai lasītājs saprastu, ka tas, par ko stāstīšu, ir savdabīgs organisms, kas pavisam nesen savus skatītājus iepriecināja ar jaunu iestudējumu.
***
Afišā lasām - Henriks Ibsens Sanatorija. Skatītājiem tiek piedāvāta lugas Tautas ienaidnieks versija galvenā režisora Jāņa Kaijaka iestudējumā.
Izrāde notiek pavisam nesen restaurētā sanatorijas Ogre, zālē, tās greznības un neatkārtojamās gaisotnes pamatā ir mākslinieka Anša Cīruļa sienu un griestu gleznojumi, bet pati ēka ir viens no pēdējiem izcilā architekta Konstantīna Pēkšēna darbiem. Griestus un sienas mākslinieks apgleznojis 1927. gadā, kad te bijusi iekārtota sanatorija trūcīgiem bērniem.
Izrādes Sanatorija kopskaņa un H. Ibsena pirms 140 gadiem sarakstītā polemiskā luga iegūst spēcīgu atbalsi šajā tautiski romantiskās mākslas telpā, un šī vietas izvēle ir būtisks iestudējuma veiksmes pamatnosacījums. Spilgti izgaismotā fasāde ar lielajiem, augstajiem logiem, ar balti krāsoto plašo verandu sagaida skatītāju, solot pacilājošu mākslas piedzīvojumu. Ieejot zālē, kur ieraugām gleznojumus ar bērnu dzīves ainām un sajūtam balto podiņu krāšņu staltumu (bet ne siltumu), jūtamies kā īpaši izredzēti viesi, kam kuplā pulkā būs iespēja sekot lugas notikumiem.
Izrāde sākas ar īpaši sacerētu (ne Ibsena) prologu, kuŗā zālē ekskursijas vadītājas- Ramonas Rubenes pavadībā iebrāžas kupls apmeklētāju pulks. Lai apbrīnotu zāli, lai viesiem atgādinātu par unikālajiem sienu gleznojumiem un nobeigumā - lai uzaicinātu nobaudīt glāzi dziedējoša ūdens. Tieši šim ūdenim turpmākajā gaitā izrādīsies svarīga nozīme lugas konfliktā.
Tālāk gan baltā, spoži izgaismotā veranda, gan zāle būs vairāk tikai notikumu fons - izteiksmīgs, vēsi bezkaislīgs. Te nav vietas sadzīvi raksturojošām detaļām. Tiks apspēlētas gan augstās, baltās durvis, gan logi abās to pusēs. Ar minimāliem līdzekļiem iezīmētas darbības vietas - sanatorijas direktora doktora Stokmana mājās vai pilsētas avīzes redakcijā. Šajā lakoniskajā telpas apguvē sagriezīsies kaislību virpulis, kad, pārstāvot divas patiesības, pret brāli nostāsies brālis - doktors Tomass Stokmans un pilsētas mērs Peters Stokmans. Sanatorijas direktors ar zinātniski apliecinātu pārliecību par sanatorijas ūdeņu kaitīgo iedarbību uz pacientiem, bet plašāk - uz visu pilsētu. Un viņa brālis - mērs - apkaŗojot šo pārliecību, jo viņa interesēs ir ne tikai astāvēt pilsētas un dziednīcas labo slavu, bet arī cienījamo līdzpilsoņu darījumus, kas, atklājot patiesību, tiek apdraudēti. Guntars Arājs, tēlojot doktoru Stokmanu, darbojas kā gaiši domājošs cilvēks, kuŗš patiesības aizstāvībā nebaidās no ideju un vārdu cīņas. Viņam nākas sastapties ar nodevību, liekulību, sajust vientulības draudus. Aktieris savu varoni atklāj attīstībā, no jūsmīga, aizrautīga taisnības karotāja pārvēršoties pārliecinātā oratorā un pēc tam - sarūgtinātā vientuļniekā. Lugai režisors piešķīris atvērto finālu, ar sievas Katrīnas un meitas Petras atbalstu, saspēlē ar Astru Kolbergu un Katrīnu Annu Ozoliņu, kas pauž cilvēcisku siltumu un mīlestību, triumfē doktora Stokmana vīrišķība un iekšējais spēks - Guntara Arāja varonis nekur nebēgs, viņš paliks un nepadosies.
Guntim Kolbergam mēra Petera Stokmana rīcībā ir pavisam atšķirīgi cīņas līdzekļi. viņš ir tik cieši saistīts ar apkārtējo sabiedrību, labi pārzina tās vājos punktus. Sava viedokļa populārizēšana un manipulēšana ar to, acīmredzot, viņam ir pierasta un labi apgūta māka. Aktieris ne mirkli netēlo ļauno pretinieku, viņš aizstāv savu nepārsūdzamo patiesību un savu pozīciju, dara to ar pārliecību, ka pilsētai un iedzīvotājiem tā būs labāk. Un ir vesela virkne ļautiņu, kas bez ierunām padodas šai demagoģijai, - tipogrāfijas īpašnieks Aslaksens, ko šarmanti pašapmierinātu, visnotaļ omulīgu tēlo Andris Peismalieties. Viņš aizraujas ar atturības popularizēšanu vārdos, bet darbos - tieši pretēji, šai pulkā ir arī vietējās avīzes redakcijas darbinieki Hovstā - Kalvis Kravalis un Billings - Arturs Mālnieks - brīnišķīgie hameleoni, kas savu viedokli uz pretējo spēj pārmainīt nepilnas diennakts laikā. Un pat brašais kuģa kapteinis Horsters, ko tēlo Juris Gasparovičs, ir spiests padoties veiklu manipulāciju priekšā. Savukārt sātanisko smieklu īpašnieks Hjīls Pēteŗa Zilberta ekscentriskajā veidolā it kā stāv ārpus šīs saliedētās sabiedrības, viņa varonī līdz neprātam sakāpinātas veikalnieciskās tiekmes.
Darbības gaitā bez skaudrās uzskatu sadursmes divu brāļu un divu patiesību starpā dabiski iekļaujas arī ironiski akcenti, kas nepārprotami uzsveŗ notikumu un problēmu līdzību šodienas situācijām. Asprātīgi risinātā aina tautas sapulcē, kur tiek mērķtiecīgi apstrādāts pilsētas iedzīvotāju viedoklis, notiek, trokšņainā pūļa pārstāvjus izsēdinot krēslu rindā starp skatītājiem. Jezga, klaigas, komentāri izsaka tautas gribu, balsošana ar melniem un baltiem biļeteniem itin uzskatāmi demonstrē demokratiju, tajā aicināti piedalīties arī apkārtējie skatītāji. Taču beigās, saskaitot balsis, izrādās, ka par doktoru Stokmanu iemests tikai viens biļetens. Vai tā nav vēlēšanu parodija?
Tēlotāju ansamblis, kuŗā mazākos uzdevumos iesaistīti arī teātŗa studijas audzēkņi, izspēlē asas problemātikas polemiku. Ne velti režisors Jānis Kaijaks izrādes programmā, raksturojot savu ieceri, raksta: Šajā Ibsena meistardarbā ir savijies viss, kas vien var būt svarīgs cilvēka dzīvē, - mērķi un ideāli, mīlestība un nodevība, uzupurēšanās un pērkamība, un, protams, izvēles, kuŗas nākas izdarīt lugas varoņiem. Tieši tās arī nosaka izrādes nozīmību. Grūtas un smagas izvēles - starp pienākumu un izdevīgumu, starp draudzību un nodevību, starp labajiem meliem un skaudro patiesību.
Izrādē, kuŗā daudz kontrastu, nepārprotami sajūtam mūsdienu pulsu. Kaut vai diskusijā par demokratiju, par viedokļu līderiem, ar kādiem šodien sastopamies ik uz soļa, par preses pērkamību un lasītāju interesēm . Un galu galā - svarīgas un aktuālas ir pārdomas par godīgumu un uzticību savai pārliecībai, tās aizrauj un rosina. Režisors Jānis Kaijaks, māksliniece Ilze Kupča Ziemele, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un Ogres teātŗa ansamblis kopā radījuši vērienīgu un aktuālu iestudējumu.
Atpakaļ
.jpg)
