Saruna par lietām, kas iedvesmo
   09.03.2021

 

 

Kāda bijusi  2020. gada ikdiena?

Galvenokārt esmu dzīvojusies pa māju. Gada sākums gan bija skaists – abi ar vīru bijām Latvijā un februārī pavadījām desmit dienas Rīgā. Tās bija brīnišķīgas dienas –  satikāmies ar paziņām un draugiem, apmeklējām vairākus sarīkojumus, ieskaitot Lielās mūzikas balvas skaisto koncertu… Tikai pašās beigās, kad jau bija jālido mājās, šur tur padzirdējām, ka  parādījies kāds vīruss. Mājuplidojumā pamanījām dažus cilvēkus ar maskām un nesapratām, kāpēc tās lieto. Jau pēc divām trim dienām  pasaule bija citādāka nekā tā, kuŗu atstājām Latvijā. Drīz pēc tam izsludināja pandēmiju, noteikumi bija stingri,  un sākumā sajūta nebija patīkama: bija diezgan lielas rūpes, kā ar visu tikt galā.  Ņujorkas štatā cilvēki uz jaunajiem noteikumiem reaģēja mierīgi un bija drošības sajūta. 

 

Daudz laika esmu varējusi veltīt radošam darbam, īpaši vasarā un pavasarī. Par laimi, mēs dzīvojam ļoti skaistā vietā, dabas vidū, un varam iet pastaigās. No sākuma tas nebija tik viegli – turpināt darbu, ko  biju aizsākusi vēl pirms pandēmijas. Gaisotne šķita uztraucoša, un nācās grūti sakārtot savas domas, bet pēc laika atkal spēju iegrimt mūzikas pasaulē, savā jaunajā skaņdarbā. Tā parasti ir – brīžos, kad radu ko jaunu, jūtos vairāk saskaņā  ar sevi un ieeju fantāzijas pasaulē. Arī  šoreiz tas deva līdzsvaru. Katru dienu, pat karstajās vasaras dienās, mēģināju ievērot rutīnu. Tas palīdzēja, deva iekšēju spēku un cerības izjūtu. Varēju radoši strādāt, un esmu pateicīga tiem, kuŗi bija lūguši sarakstīt jaunus skaņdarbus. Lai gan attālumi ir lieli, mēs jūtamies tuvi, un tas ir ļoti nozīmīgi. 

 

Viens no darbiem, pie kā aizvadītajā vasarā strādāju, bija paredzēts trio –  flautistei Ilonai Meijai, čellistam Ivaram Bezprozvanovam un pianistei Dzintrai Erlihai. Šajā skaņdarbā mūzika brīvi attīstās un izmainās, atspoguļodama dažādas izjūtas, ko piedzīvoju tā sacerēšanas gaitā īsi pēc pandēmijas sākuma. Skaņdarbu iedvesmoja dzejnieces Astrīdes Ivaskas divas prozas rindas no viņas eseju krājuma “Līču loki”: Mēs esam sapnī mūžīgi mūžam, mēs esam sapnis. / Un mēs esam atkal zilgi zaļgajā sapnī... Priecājos, ka mākslinieki šo skaņdarbu jau ierakstījuši albumam, ko šogad izdos mūzikas ierakstu kompanija  ”Skani”.

 

Man liekas, ka tagad dzīvojam  kā tādā sapnī. Reizēm pamostos un domāju – viss izskatās, kā vienmēr, pasaule rit, kā vienmēr, bet tad ir kāda dimensija, kuŗas agrāk nebija, un es mēģinu ar to emocionāli tikt galā. Ir grūti, ka nevaram brīvi ceļot, nevaram cits ar citu tikties tā, kā agrāk. Arī mūzikā – tiekoties ar cilvēkiem, mūzicējot klātienē, skaņdarbu izjūt  arī caur paša mūziķa personību, un tā ir brīnišķīga enerģija...man tā visa ļoti pietrūkst.

 

Citādi šis gads man personīgi ir bijis ļoti vērtīgs laiks, lai varētu pievērst uzmanību savam archīvam. Tur ir daudz liecību par trimdas mūzikas aktīvitātēm – fotografijas, avīžraksti, īpaši par septiņdesmito un  astoņdesmito gadu latviešu jaunatnes Dziesmusvētkiem, arī par Atmodas laiku Amerikā. Man pašai šie gadi paskrējuši tik ātri, tāpēc esmu priecīga, ka tagad ir laiks materiālus sakārtot un saprast, ko vajadzētu sūtīt uz Latviju. Šis darbs, kuŗā atskatos uz padarīto, palīdz – esmu rakstījusi par mūziku, kopā tie ir četrdesmit gadi – avīzei Laiks, žurnālam  Jaunā Gaita... Ir bijis prieks sekot līdzi Latvijas un Amerikas koncertdzīvei un arī mūzikas ierakstiem. 

 

Tagad vadu latviešu kultūras biedrību TILTS - pagājušā gada sākumā Mūžība aizsauca biedrības ilggadējo vadītāju Ģirtu Zeidenbergu. Viņš bija biedrības sirds un dvēsele. Šogad bija jāsāk domāt, kā TILTAM darboties tagad, šajos apstākļos. Esam plānojuši veidot tiešsaistes “Kultūras tiltu” ciklu  - koncertu un diskusijas. Droši vien turnejas notiks labi, ja rudenī, bet starplaikā turpināsim atbalstīt vairākus aizsāktus projektus. Piemēram, viens no tiem saucas “Trimdas kokle”: ceļot gaismā kokli, ko koklēja trimdā, sākot ar sešdesmitajiem gadiem. Tās ir trīspadsmit stīgu kokles. Agrāk bija daudz koklētāju ansambļu, un tradicija gan īsti nav beigusies, bet ir apsīkusi. Tagad izveidota datu baze par kokļu darinātājiem un skolotājiem. Savulaik mēs visi koklējām un sacerējām dziesmas korim ar kokles pavadījumu. Koklēšana vienoja manas paaudzes mūziķus un palīdzēja iemācīties latviešu tautasdziesmas. 

 

Vai jūs bieži sazināties ar kollēgām citviet pasaulē?

 

Jā, es mēģinu gan, un tikpat jauki ir, kad kāds atraksta vai piezvana man! Kad sazināmies, reizēm liekas, ka man tiek sniegti tieši tie vārdi, kuŗus biju meklējusi, kuŗus bija tik nepieciešams dzirdēt. Tas ir kā brīnums! Netiekoties fiziski, ar domubiedriem tiekamies garīgi. Pateicoties Zoom, esmu arī varējusi piedalīties vairākās sanāksmēs: tiekos ar radošiem, kultūras  cilvēkiem, un  tas ir vienreizēji! Tas mūs tuvinājis tā, kā agrāk pat nespējām iedomāties.  Ir notikuši Pasaules brīvo latviešu apvienības semināri, tajos bijis iespējams “satikt” dalībniekus no Nacionālā kultūras centra, no Eiropas latviešu apvienības. Tādējādi  varējām turpināt pārrunāt jautājumus, kuŗus iepriekšējo reizi apspriedām 2019. gadā Cēsīs. Mums visiem ārpus Latvijas ir līdzīgas temas – gan Latviešu Fondam, gan LaPa (Latvieši Pasaulē) mūzejam. Arī virtuālie saieti par Dziesmusvētkiem un citām kultūras aktīvitātēm ir bijuši ļoti iedvesmojoši. No Kanadas, no Dienvidamerikas, ASV, Austrālijas un no Eiropas – mēs visi  it kā satikāmies vienā vietā, vienā virtuālā telpā Agrāk tās būtu bijušas grūti organizējamas milzīgas konferences. Šīs tikšanās palīdzējušas atklāt, ka ir daudz vairāk kopīgā, nekā atšķirīgā. Kopīgā ir latviešu kultūra, tautas mantojums, bet reizē svarīgi apzināties, ka katram no mums ir atšķirīgais vietējās mītnes zemēs. Agrāk tik daudz par trimdas gados radītajām kultūras īpatnībām un vērtībām nedomājām. 

 

No šiem cilvēkiem esmu guvusi iedvesmu un domāju, ka virtuālie saieti mūs ir stiprinājuši, bet ir jāsadarbojas vēl vairāk. Visi ceram, ka palēnām atgriezīsies ierastā dzīve un varēsim atkal daudz vairāk tikties klātienē, tomēr  būtu svarīgi turpināt arī virtuālās tikšanās, lai cilvēki, kuŗi nedzīvo lielos centros, varētu vairāk piedalīties sabiedriskajā dzīvē, uzzināt jaunumus, gūt zināšanas, piedzīvot virtuālos koncertus. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki vairs nevar aizbraukt uz centriem, bet savās mājās virtuāli viņi var klausīties koncertus, piedalīties dievkalpojumos, redzēt teātŗa izrādes. Tas būtu tik labi, ja vismaz daļēji varētu turpināt šo praksi! Ceru, ka tagad, kad vakcīna kļuvusi pieejama,  vēlākais, vasarā pamazām atgriezīsies tāda dzīve, pie kuŗas mēs bijām pieraduši. Tas dod cerību daudziem, kaut gan pašlaik  ir ļoti nopietna situācija. 

 

Cik tālu vai tuvu jūs šogad jūtat Latviju?

 

Ļoti tuvu. Varbūt tāpēc, ka tikai jāpaceļ telefona klausule, un jau varu izdzirdēt pazīstama cilvēka balsi. Man ir svarīgi dzirdēt balsi, jo tad varu sajust personību, un tas man ļoti daudz ko nozīmē. Daudz esmu skatījusies  koncertus, arī tādus, kur atskaņoti mani skaņdarbi. Piemēram, brīnišķīgie koncerti Latvijas Radio klasikas tiešraides studijā, kur nu vēl citi –  no Liepājas, Cēsīm, Siguldas, Ventspils… Par tiešsaistes koncertiem apziņoju  arī  tautiešus šeit. Sekoju līdzi arī kultūras aktīvitātēm, par kuŗām ziņo Kultūras ministrija. Dažās tiešsaistes pārraidēs esmu pati piedalījusies no šejienes, un kādi sen nesatikti paziņas, pat radinieki pēc tam atraksta, ka mani manījuši. Tā ar virtuālo tikšanos atjaunojas sen aizmirsti sakari. Par to esmu ļoti, ļoti laimīga. Man ir liels prieks, ka latviešu mākslinieki un mūziķi ir izdomājuši dažādus veidus, kā tagad cauri visām grūtībām darboties un uzturēt mākslas un mūzikas mīlestību. Redzot, cik izturīgi ir cilvēki Latvijā,  esmu pati jutusies stiprāka un esmu domājusi – arī mums ir jāiztur, citādāk nevar!

 

Ko jūs uzskatāt par svarīgāko,  lai cilvēkus šobrīd vienotu, lai dotu kopības izjūtu un uzmundrinātu?

Man liekas, ka tās brīžam ir pavisam mazas lietiņas – piezvanīt, atrakstīt zīmīti, kartīti… Un avīzēs starp visām uztraucošajām ziņām aizvien vairāk sāk publicēt tās, kuras stāsta par cilvēku savstarpējo  palīdzību šajos laikos. Iepriecina, cik daudzi jaunieši ir iestājušies palīdzības programmās vai paši izveidojuši kustību palīdzēt citiem. Pazīstu daudzus cilvēkus, kuŗi ir pagatavojuši ēdienu un  braukuši gaŗus gabalus, lai to atdotu tiem, kuŗiem tagad klājas grūtāk. Šie ir skaisti, it kā mazi darbi, bet patiesībā tie nav mazi, jo tie liek cilvēkam atcerēties, ka viņš šajā situācijā nav palicis viens pats. Ir jāturpina domāt labas domas, meklēt un atrast to labo, kas ir. Mani ir ļoti aizkustinājuši daudzie latviešu kori, kuŗi  apguvuši prasmi tiešsaistē sasaukties, sadziedāties. Bērnu koŗu koncertu sagatavošanā viņu vecāki ir ieguldījuši tik daudz laika un pūļu. Arī Amerikā latviešu skolās koncertu bijis tik ļoti daudz, ka tos pat nevarēja pagūt visus noklausīties! Ir jāapbrīno, cik daudz sava laika cilvēki ziedo, lai iepriecinātu citus. Un ir tik labi, ka daudz plašāk nekā agrāk tiek iesaistītas visas paaudzes. Tas ir jāturpina,  un tad mūsu sabiedrība būs stiprāka, kā vēl nekad agrāk. Tas notiek arī Latvijā, kur vairākās pilsētās redzēju ļoti aktīvus iedzīvotājus. Dažādība ir skaista, tas ir apbrīnojami.  

 

Mūsu vēsturē  ir bijušas daudzas citas lielas grūtības.  Mans tēvs nomira pagājušajā gadā,  un tikai nesen atradu viņa rakstīto kaŗa laikā. Apbrīnoju, kā viņš to visu pārdzīvoja, bet nekad īpaši nestāstīja. Un domāju - ja viņš to varēja pārdzīvot, tad arī mēs varam. Ir jāturas pie zinātnes, pie informācijas, ko tā sniedz un arī pie cerības, un jātic, ka noteikti būs labāki laiki. Ticēsim un cerēsim, ka šajā jaunajā gadā varēsim tikties pēc iespējas ātrāk!

 

Zinātnieki ir pētījuši, ka Covid ietekmējis pat mūsu sapņus. Vai jūsu sapņi tagad ir  mainījušies?

 

Kādreiz sapņos satieku cilvēkus no bērnības un jaunības, tas ir tik ļoti interesanti un neparasti. Reizēm sapņos dzirdu kādas melodijas vai kādas mazas vārsmiņas no melodijām. Visumā pēdējā laikā ir diezgan mierīgi sapņi, nevarētu teikt, ka Covid ienāk manos sapņos. Es viegli ieeju sapņu pasaulē un aizmirstu par reālo. Tā tas notiek arī tad, kad komponēju, lasu dzeju vai apmeklēju teātra izrādi, arī virtuāli. Jau bērnībā nevarēju vien sagaidīt brīžus, kad varēšu ieiet fantāzijas pasaulē. Ļoti ceru, ka šī spēja man vienmēr saglabāsies, jo tā ļoti palīdz arī reālajā dzīvē. Mana otrā pasaule nav atdalīta no reālās pasaules, bet iedvesmo un ļauj saskatīt lietas, kas nav tik acīmredzamas.