ROBERTS ZUIKA
Arnolds Klotiņš    10.02.2015

 

Dzimis 20.01.1913 Madonas apr. Līdērē

Miris 04.02.2015 Kalamazū, ASV 

 

Aizsaulē aizgājis latvju koŗu patriarchs, diriģents, kuŗš joprojām bija dzīvs tilts no pirmskaŗa Latvijas uz tagadni. Skolotājs ne tikai pēc diploma, bet īsteni pēc aicinājuma un sava garīgā satvara, viņš bezgala daudz devis, mācot, izglītojot, ceļot un cēlinot – visu un visus savā tuvumā un pat tālumā. Viņš ticēja, ka cilvēks cildens var kļūt vienīgi saskarē ar kādu kopumu, visupirms ar savu tautu, tās radītajām skaistuma, labuma un tikuma atziņām. Tāpēc tautas garamantas ir ne ar ko neaizstājama vērtība, un tautasdziesma – viņa mūža lielākā mīlestība. Visiem spēkiem lolojama tautas dziesma, tās valoda un tās šūpulis – tēvu zeme.

 

Kaŗš atrāva Robertu Zuiku no reālās dzimtenes agri, gadu desmitiem viņam nācās būt ārpus tās. Bet par dzimtenes simbolu viņš padarīja dziesmu, un savus koŗus – par kalpošanu tai. Gāja gaŗi gadi, kad reālās dzimtenes tēls draudēja izplēnēt. Tā ideālā dzimtene, kas svešumā skanēja viņa koŗu dziedājumā, pamazām pārtapa skaistā ilūzijā. Taču māksla ir ilūzija, kas tomēr cilvēku ceļ. Un viņš ar saviem koŗiem turpināja nest un sniegt klausītājiem dzimteni kā dārgu, mirdzošu trauku. Šim traukam bija jābūt jo mirdzošākam, kad viņš ar to nāca citu tautu, jā, pat pasaules lielvaru priekšā. Tās nevarēja šo mirdzumu neatzīt, jo tas bija košs kā reti kāds. Tā košumam, tā dvēseles daiļumam viņš ir nesavtīgi atdevis sevi visu. Kad desmiti tūkstoši pirms pusotra gada uzgavilēja simtgadīgajam Robertam Zuikam Latvijas 25. dziesmu svētku virsdiriģentu tribīnē, viņam apritēja diriģenta darbā 80 gadi.

 

Tas bija sācies lauku koŗos dzimtajā Vidzemes vidienē, kur sastapts padomevējs komponists Jānis Norvilis. Kad gadus desmit vēlāk, 1944. gada rudenī Roberts Zuika Dundagā sasauc Latviešu leģiona 87 kaŗavīrus vīru korī, viņa kaŗa somā ir Norviļa dāvinātie Vakarjundas un Daugav`s abas malas nošu rokraksti, tos viņš iznēsās cauri frontēm, pēc tiem apmācīs kori ar savu balsi vien – zem klajas debess gūstekņu nometņu postā un tukšumā. Bet, toreiz Ventspilī kāpjot armijas evakuācijas kuģī, aiz muguras paliek Rīgas skolotāju institūts, Valmieras mūzikas skola, dienests Latvijas Armijas štāba bataljonā un sardzē pie Brīvības pieminekļa, un pār visām lietām – sapnis par augstāku mūzikas izglītību. “Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt kaŗavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki”, viņš vēlāk atcerēsies. Tāpēc dziesmu mācīšanās un dziedāšana daudzos gūstekņu savīkšētos koncertos neapsīkst pat skumji slavenajā Putlosas nometnē Lejassaksijā, kur koris līdz ar desmit tūkstošiem citu latviešu tiek pārbaudīts ar badu un bezcerību. Puslegāli, pa dažādiem ceļiem vēlāk pamezdami šo nometni, dziedātāji izlemj nosaukt sevi par Zuikas vīru kori un sapulcēties Lībekā.

 

Tur 1945. gada rudenī sākās Zuikas vīru koŗa uzzieda laiks. Viņš izvadīja dziedātājus pāri par 150 apjūsmotos leģendāros koncertos latviešu bēgļu nometnēs, kur tos uzņēma ar atkalredzēšanās prieka un šķiršanās atvadu asarām. Viņus uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, Roberts Zuika pārcēla koŗa kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam, pats tomēr, kā ģimenes cilvēks angļu iestāžu atraidīts, palikdams vēl uz vairākiem gadiem krastā un uzticēdams vadības grožus komponistam Viktoram Baštikam. Bet pēc tam viņš atkal 11 gadus bija koŗa priekšgalā Anglijā, plūca ar to konkursu laurus, trīs reizes pēc kārtas korim uzvarot vietējos konkursos. Bet 1953. gadā – tieši Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koŗu sacensību (Langolenā, Velsā)  augstajā mastā, kad Zuikas vīru koris kā vēsturiski pirmais latviešu koris piedalījās un ieguva augstu vietu starptautiskā konkursā - starp labākajiem Eiropas un ASV koŗiem. 

 

To paveica dziedātāji, ko Roberts Zuika bija pratis saturēt kopā bēgļu izklīšanas chaosā un kas tāpat kā viņu diriģents diendienā strādāja smagu darbu metallietuvē. Un to paveica diriģents ar dabas dotu talantu, tomēr ne kā pavēlnieks, bet kā draugs, kuŗa ārkārtējā pašatdeve dziesmai un cēlsirdība ne vien it kā uzpirka dziedātājus, bet tos arī patiesi apgaroja. Viņus toreiz ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora aulā Londonā, viņi bija zaļoksnējākais spēks tā laika daudzajās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Tajā laikposmā kopējais koncertu skaits sasniedza trīs simtus, un tik pat liels ir bijis arī Roberta Zuikas vadībā iestudēto latviešu komponistu dziesmu skaits. “Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis Latviešu leģions”, rakstīja Jānis Rudzītis.

 

Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni 1961. gadā bija jāizceļo tālāk, un viņš nonāca ASV Mičiganas pilsētā Kalamazū, kur uzsāka dzīvi kā klavieŗu būves meistars, bet jau drīz stājās arī vairāku latviešu koŗu priekšgalā. Mazpilsēta Kalamazū,  Rietummičiganas universitātes bagātināta, toreiz bija savā ziņā latviešu lielpilsēta ar intensīvu sabiedrisko dzīvi, tomēr Robertam Zuikam vienmēr ir bijis raksturīgi nepakļauties diriģenta gaitu ārējam virmojumam. Viņš allaž palika arī it kā citā, pats savā un darbīgā gara pasaulē. Tur nekad nepārstāja pulsēt klusas enerģijas avots, likdams kaldināt un īstenot arvien jaunus darba nodomus. Tajā vecumā, kad varētu sākties pelnītas atpūtas cēliens, viņš 1968. gadā kļuva par periodiska rakstu krājuma jeb biezā žurnāla Latvju Mūzika līdzdibinātāju, bet, pirmajam redaktoram Valentīnam Bērzkalnam aizejot, ņēma savās rokās gan izdevuma veidošanu, gan rediģēšanu, gan izdošanu, gan izplatīšanu, un darīja to bez atlīdzības vairāk nekā 35 gadus. Nākuši klajā rakstu krājuma 30 numuri, kuŗos apkopota latviešu mūzikas dzīve ārzemēs un pa daļai arī Latvijā.

 

Cits Roberta Zuikas izcīnīts lolojums bija koru brīvdabas estrāde jeb t.s. Dziesmu leja Mičiganas latviešu lauku īpašumā Gaŗezers. Viņa 1967. gadā aizsāktās rēgulārās Gaŗezera Dziesmu dienas ar plašiem koncertiem bija reizē arī jauno latviešu diriģentu kursi un īstas mūzikas nometnes, kur viņš ievadījis mūzikas ceļos jauniešus no paaudzes paaudzē. Tās turpinās joprojām, un Dziesmu leja tagad viņa godam nosaukta Roberta Zuikas vārdā. No savas Kalamazū mājiņas mūzikas istabas, kuŗas pajumti ilgāku vai īsāku laiku varējuši baudīt daudzi iebraukušie latviešu mūziķi, Roberts Zuika āvis kājas arī virsdiriģenta gaitām pāri par desmit latviešu Dziesmu svētkiem un ne mazāka skaita Dziesmu dienām ārzemēs, bet Latvijā viņš kopš 1990. gada vadījis kopkori visos Dziesmu svētkos, kā arī vairākkārt Jāzepa Vītola piemiņas Dziesmu dienās Gaujienā.

 

Ne tikai Dziesmu svētku vasaras, kad viņš allaž veda sev līdz arī kādu Ziemeļamerikas kori, bija tās, ko Roberts Zuika vadīja Latvijā, bet kopš 1990. gada viņš centās būt dzimtenē katru vasaru. Viņš steidzās šurp jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas “mīļākās skolas”, kā viņš mēdza teikt, kārtējo izlaidumu, apsveiktu absolventus, veltītu tiem pa labai grāmatai un sirsnīgus ceļavārdus, skolu atstājot. Tā bija Kocēnu pamatskola pie Valmieras – viņa pirmā darbavieta vēl tālajā 1936. gadā. Roberts Zuika nežēloja līdzekļus, dāvinādams skolai grāmatas, vērtīgu žurnālu abonementus, iedibinādams un financēdams īpašu Apsīšu Jēkaba Goda balvu, kas konkursa kārtībā bija piešķirama abitūrijas klases sekmīgākajiem audzēkņiem. Taču viņa pati lielākā vēlēšanās bija vairot skolēnos krietnumu, godaprātu un latvisko vērtību apziņu. Viņš mēdza  vasaras sākumā visai izlaiduma klasei un skolotājiem izmaksāt braucienu uz izrādi Nacionālajā operā, taču pirms tam piekodinādams katram ņemt līdz sava dārza vai pļavu ziedus gājienam pie Brīvības pieminekļa – pirms gaidītās izrādes. Arī šādā veidā darbojās skolotāja un audzinātāja instinkts.

 

Rūpes par savu skolu ir tikai viens piemērs Roberta Zuikas dedzīgajai gribai un spējai ar darbiem un padomiem palīdzēt Latvijas gara dzīvei atkopties no sovjetiskās okupācijas sekām, pārnest uz dzimteni labāko, kas latviskās kultūras kopšanā izrādījies derīgs trimdā. Strādādams Gaŗezera vasaras vidusskolā, viņš jau sen bija ievērojis, ka tautasdziesmas bērni vislabprātāk apgūst sacensību veidā – kuŗš pratīs vairāk melodiju un vairāk teksta pantu. Tāpēc viņš atrod līdzekļus un laiž klajā ap 120 pazīstamāko tautasdziesmu krājumu trimdas latviešu palīgskolām. Bet viņš zina, ka latviešu tautasdziesma un tās bagātā valoda vajadzīga arī Latvijas bērniem, un, uz dzīves 85 gadu sliekšņa stāvēdams, apņemas stiprināt tās klātbūtni savas dzimtenes skolās. Atradis ASV latviešu fondu un savus līdzekļus, Roberts Zuika pārnes minētā dziesmu krājumiņa izdošanu un bezmaksas izdalīšanu skolām Latvijā, tas pakāpeniski iznācis jau desmitos tūkstošos eksemplāru. Pat atzinības balvas, ko viņš tika saņēmis par izcilo kultūras darbību, ja vien tās bija naudas izteiksmē, Roberts Zuika tūlīt ieguldīja šajā projektā dzimtenē – tāpat kā bija darījis ar citiem projektiem agrāk un citur. Tautasdziesmu krājums un arī pats konkurss ieguva kopīgu nosaukumu Lakstīgala; ar Valsts Izglītības centra gādību, Zuikas domubiedru un skolotāju entuziasmu šis vairākpakāpju konkurss – skolās, tad pilsētās, novados, reģionos, beidzot finālsacensībās Rīgā – kopš 2002. gada noticis jau 12 reizes, turklāt vērsies plašumā ar etnografiskām un tautasdeju ievirzēm. Viena no pēdējām Roberta Zuikas kultūras darba idejām, kādu viņam netrūka līdz pēdējām dzīves nedēļām, bija rosinājums laist klajā vēl vienu krājuma Lakstīgala  metienu, papildinātu ar tautasdziesmu tvartu Rīgas skolēnu koŗu vai ansambļu ieskaņojumā – adresētu Īrijā, Anglijā vai citur nonākušajiem bērniem, kuŗu latviešu valodas lasītprasme nepietiekama. Apbrīnojams skatījums latviskās kultūras vajadzību perspektīvā!

 

Roberts Zuika aizejot mums atstājis daudz. Pats vērtīgākais ir viņa patiešām diženais paraugs. Tā ir viņa spēja pašos nelabvēlīgākajos, pat katastrofālos apstākļos ar dziesmas un kultūras darba palīdzību ne tikai ļaut izturēt likteņa sitienus, bet uzturēt un celt ļaužu ticību un patriotismu, ķīlu tautas nākotnei. Un tā ir viņa apbrīnojamā nesavtība, gādājot par savu tuvāko garīgo labklājību un celsmi, gatavība atdot tās labā arī savas materiālās iespējas. Visbeidzot, tā ir viņa lielā labvēlība pret līdzcilvēkiem, mūsdienās gluži retais dvēseliskums un skaistā smalkjūtība. Viņš bija izlolojis un mēdza atkārtot domu: PALIEK VIENĪGI ATDOTAIS. Un šis apbrīnojamais cilvēks ir atdevis tik daudz!